Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

nebija slēptu nolūku, iestumjot tevi uz gadu tajā vecajā namā?

      Eliksa savu māti pazina pārāk labi, lai atbildētu noliedzoši. Patiesībā bija gluži vienalga, kāpēc vai kādā ceļā tas nokārtots. “Nozīme ir tikai faktam, ka man pavērusies šī neticamā izdevība. Vai tiešām Džērids Montgomerijs dzīvos man kaimiņos, proti, viesu mājā Kingsliju nama teritorijā?” – Es izpurināšu viņa smadzenes, – Eliksa sajūsminājās. – Iemācīšos visu, ko zina viņš, sākot no dizaina un beidzot ar kanalizācijas sistēmām. Atgādini, lai nosūtu savai mammai rozes. Labi, dosimies uz to māju!

      – Saldējumu vairs nevajadzēs? – Izija apvaicājās.

      – Tu joko, vai? Iesim tik strauji, lai nosvīstu. Kāpēc tu ļāvi man saēsties tādu lērumu šokolādes?

      – Nepateicība ir… – Izijas tirādi pārtrauca Eliksas smiekli. – Protams, tev ir jautri. Piedod, ka nesmejos. Mūsu rīcībā līdz Montgomerija pārbraukšanai ir trīs dienas, un jāizdara ļoti daudz.

      – Esmu dzirdējusi, ka Nantaketā esot lieliski iepirkties, – Eliksa piebilda.

      – Nemaz neceri! Iepirkšos es, – Izija pavēstīja. – Tev jāstrādā. Gaidāma tavas dzīves nozīmīgākā prezentācija.

      – Man prātā iešāvās vairākas idejas, – Eliksa teica, bet Izija iesmējās, jo draudzenei allaž idejas bira kā no pārpilnības raga.

      Viņas sāka soļot uz priekšu, un tagad, kad Erika nodarījuma tumšā ēna bija izgaisusi, abas tūdaļ ievēroja teju neticami pievilcīgo Nantaketas centra ainavu. Ielu bruģējums gan apgrūtināja iešanu un braukšanu, toties izskatījās ļoti skaisti. Ietves bija platas, izliktas ķieģeļiem. Gadsimtu gaitā koku sakņu un augsnes nosēšanās dēļ ķieģeļu klājums likās gleznaini viļņots un nelīdzens.

      Tomēr uz Eliksu vislielāko iespaidu atstāja ēkas – izsmalcinātas, perfektas gan projektā, gan īstenojumā.

      – Laikam es tūdaļ paģībšu. – Eliksa sastinga uz vietas, un skatiens bija kā piekalts pilsētiņas ielai, kas pavērās acu priekšā.

      – Piekrītu, te izskatās vēl skaistāk nekā bildēs.

      – Tas ir… Nezinu, bet, manuprāt, te izskatās kā paradīzē. Un…

      Izija ziņkārīgi uzlūkoja draudzeni. Abas bija iepazinušās arhitektūras augstskolas pirmajā kursā, abas glītas un labi koptas jaunas sievietes, bet ar to līdzība beidzās. Izijas profesionālā godkāre aprobežojās ar dzīvi nelielā pilsētiņā, biroju un ēku pārbūves projektiem. Viņas galvenais mērķis dzīvē bija vīrs un bērni.

      Turpretī Eliksa no sava tēva bija mantojusi dziļu mīlestību uz visu, kas saistās ar būvniecību. Viņas tēvatēvs bija strādājis par būvdarbu vadītāju, arī viņa dēls ik vasaru pelnījās celtniecībā, savukārt ziemās darbnīcā gatavoja skapīšus. Arhitekta diplomu tēvs bija ieguvis vēl pirms Eliksas piedzimšanas, bet vēlāk gluži dabiski pievērsies pasniedzēja darbam universitātē.

      Vecāki izšķīrās, kad Eliksa vēl bija maza, tālab viņa uzauga divās pasaulēs. Tēva pasaule ietvēra visu, kas saistīts ar celtniecību, sākot no projektu rasējumiem un beidzot ar namdaru āmuru klaudzieniem un krāsu izvēli iekšdarbiem. Tēvs labprāt mācīja savai meitai visu, ko zināja pats. Jau pirmajā klasē viņa prata orientēties ēku plānos.

      Otra dzīves puse centrējās ap mātes rakstniecību. Lielāko daļu gada Eliksa un māte rāmi vadīja divatā vien, kamēr Viktorija sacerēja kārtējo romānu, kas iepriecēja neskaitāmus lasītājus. Ik augustu māte devās uz nelielu namiņu Kolorādo pavalstī, lai, nošķīrusies no apkārtējās pasaules, izauklētu nākamā daiļdarba sižetu. Viņas neiedomājami populārās grāmatas attēloja kādas jūrnieku ģimenes gaitas vairāku gadsimtu garumā. Kad romāns bija pabeigts, pienāca kārta kokteiļu viesībām, ekstravagantām vakariņām un brīvdienām. Eliksas dzīve kopā ar māti bija klusa, pacietīga darba un reibinošas pacilātības mikslis.

      Eliksa mīlēja kā vienu, tā otru pasauli. Viņai patika sēdēt pikapa aizmugurē un kopā ar tēva komandu notiesāt sviestmaizes, bet patika arī uzposties dizaineru darinātos tērpos un izklaidēties pasaules populārāko literātu sabiedrībā. – Nav nekādas atšķirības – visi ir strādnieki, visi pelna sev maizi, vai nu darbojas ar āmuru vai sešzilbju vārdiem, – Eliksa mēdza sacīt.

      Ievērojamus panākumus guvušo vecāku meita izauga talantīga un godkārīga. Viņai piemita gan no tēva mantotā mīlestība uz arhitektūru, gan arī mātes pārliecība, ka virsotne ir vienīgā vieta, kur vērts atrasties.

      Vērojot draudzeni, kura sajūsmā aizmiglotu skatienu pētīja apkārtni, Izijai teju vai sametās žēl Džērida Montgomerija. Ja Eliksa vēlējās kaut ko uzzināt, viņa kļuva nepiesātināma.

      – Es esmu to visu jau redzējusi, – Eliksa ierunājās.

      – Varbūt tev saglabājušās neskaidras atmiņas no tās reizes, kad tu šeit uzturējies četru gadu vecumā?

      – Diezin vai, bet… – Eliksa pārlaida skatienu apkārtnei. Otrpus ielai atradās skaista, balti krāsota koka māja ar tumšzaļiem logu rāmjiem. Vienā malā uz sienas bija uzkrāsota karte, kas vēstīja par attālumiem, kas šķir Nantaketu no citām vietām pasaulē. Honkonga atradās desmit tūkstoš četrsimt piecdesmit trīs jūdžu attālumā.

      – “Mēs esam centrs it visam”, – Eliksa citēja. – Kad raugos uz šo karti, prātā nāk šis teiciens. “Nantaketa ir zemeslodes epicentrs.” Droši vien es to dzirdēju, kad man bija četri gadi. Pirms tam šādu vārdu nezināju, tomēr savādā kārtā sapratu tā nozīmi. Vai tas izklausās ticami?

      – Visnotaļ, – Izija smaidīdama apliecināja. Kā šķita, drīz vien viņa drīkstēs doties prom. Eliksas balss tonis liecināja, ka draudzene par Nantaketu atceras vairāk, nekā pati apzinās, turklāt viņa sāka izjust šo vietu kā mājas. Ja Viktorija un mūžībā aizgājusī mis Kingslija bija to visu plānojušas tādēļ, lai Eliksa iepazītos ar slaveno Džēridu Montgomeriju, tad viņu iecere šķita izdevusies.

      – Ieiesim šeit, – Izija uzaicināja. – Mums tas jānosvin. – Viņa runāja par Marija dzērienu veikalu, kur rindojās vīnu, alus un liķieru plaukti. Nospriedusi, ka vislabāk noderēs kaut kas auksts un putojošs, Izija aizsoļoja pie ledusskapja telpas dziļumā, savukārt Eliksa tuvojās vecmodīgajai koka letei, lai uzmestu skatienu plauktiem aiz tās.

      – Es vēlos rumu, – viņa vērsās pie pārdevējas.

      – Rumu? – Izija nobrīnījās. – Es nezināju, ka tev garšo rums.

      – Es arī nezināju. Manuprāt, tikai reizi dzīvē esmu nobaudījusi glāzi ruma ar kokakolu. Tomēr šeit, Nantaketā, man kārojas pēc ruma.

      – Ruma dzeršana pieskaitāma vietējām tradīcijām, – paskaidroja sieviete aiz letes. – Kuru jūs vēlētos?

      – Šo. – Eliksa norādīja uz septiņus gadus izturēta Flor de Caña ruma pudeli.

      – Lēts dzeramais tev neder. – Izija nolika uz letes šampanieša pudeli.

      Eliksa izvilka no somas mobilo tālruni, lai uzmeklētu agrāk saņemtu elektroniskā pasta ziņu. Māte bija atsūtījusi norādes par Kingsliju nama atrašanās vietu, bet, skumdama Erika dēļ, Eliksa bija aizmirsusi izdrukāt karti. Tiesa, mātes sniegtās ceļa norādes bija visai aptuvenas, un tas nešķita nekas neparasts. Māte domāja un rakstīja kā romāniste, kura augstu vērtē noslēpumainību.

      – Nantaketā es grasos apmesties kādā mājā, un mana māte apgalvo, ka no prāmju piestātnes tā esot sasniedzama kājām, – Eliksa