Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

eksperimentēt. – Kā būtu ar “Zombiju”? – viņa apvaicājās Izijai. – Tam nepieciešamas trīs ruma šķirnes. Bet varbūt labāk dzersim “Plantatora belzienu”?

      – Nē, paldies, – Izija atteicās. – Es palikšu pie šampanieša. Pēc neilga brīža, apgādājušās ar ēdamo un dzeramo, viņas iekārtojās televizora istabā. Pirmajā vakarā pārējās telpas abām šķita pārāk lielas un biedējošas.

      – Tavā rīcībā ir trīs dienas, – Izija teica, un bija skaidrs, kas viņai prātā. Pēc trim dienām atgriezīsies viņš. – Interesanti, vai šodiena uzskatāma par pirmo no trim? Tādā gadījumā tev atliek tikai divas. Mani gaida pamatīga iepirkšanās.

      – Bagāžu piegādās rīt, un man līdzi ir papilnam drēbju.

      – Es redzēju, ko tu saliki ceļasomās. Tikai džinsus un sporta kreklus, neko citu.

      – Nekā cita man nevajag, – Eliksa iebilda. – Šeit es esmu ieplānojusi strādāt. Varbūt derētu apvaicāties tētim, vai viņam ir pazīstams kāds, kas šeit pavada vasaru. Tad būtu iespējams sarunāt kādu darbiņu. Protams, būtu jāstrādā viņa uzraudzībā un jāsaņem viņa apstiprinājums, bet tur kaut kas varētu sanākt.

      – Es nerunāju par tavu tēvu, – Izija uzsvēra.

      Eliksa iedzēra pamatīgu malku “Plantatora belziena”. Parasti viņai nevajadzēja daudz, lai apreibtu, bet tagad viņa tukšoja jau otro ruma kokteili un jutās pilnīgi skaidrā. – Es vēlos mācīties no Džērida Montgomerija. Ja es te grozīšos īsbiksēs un niecīgā topiņā vai arī kādā dizainera darinājumā, viņš uz mani raudzīsies tāpat kā uz to meiteni šodien piestātnē.

      – Un kur tu šajā ziņā saskati problēmu? – Izija pavaicāja. – Nedomāju, ka viņš to meiču uztvēra nopietni un uzskatīja par saprātīgu būtni.

      Izija malkoja šampanieti. – Tu un darbs! Vai tu jebkad domā arī par kaut ko citu?

      – Un kas tur aplams?

      – Kas aplams, ja tu domā tikai par darbu? – Izija neticīgi pārvaicāja. – Džērida Montgomerija sešas pēdas garais augums ir vieni vienīgi muskuļi! Viņš ienāk telpā, un klātesošajām sievietēm ceļgalos iemetas slābanums. Visām uz pieres parādās uzraksts: “Paņem mani. Lūdzu!” Nav piedzimusi sieviete, kas spētu viņu noraidīt, bet tu… Tevi interesē tikai viņa prāts. Nezināju, ka viņam tāds ir. Eliksāndra, tu kļūsti veca!

      Eliksa iedzēra vēl vienu prāvu malku, tad nolika glāzi uz paklāja. – Tu tā domā? Tavuprāt, es viņā nesaskatu vīrieti?

      Gaidi, tūlīt es tev kaut ko parādīšu.

      Viņa uzbrāzās augšā pēc sava klēpjdatora, ko nekavējoties ieslēdza, lai tūdaļ būtu iespējams parādīt Izijai vajadzīgo. Nācās iziet cauri astoņiem failu līmeņiem, iekams tika sameklēts allaž rūpīgi slēptais dokuments.

Džērida apakšlūpa

      Maiga un sulīga, salda un tvirta

      Valdzinoša un kārdinoša tā vilina mani

      Sirēnas dziesma, Pāna flauta

      Sapņoju par to gan miegā, gan nomodā

      Alkstu pieskarties, glāstīt un skūpstīt

      Mans mēles galiņš, mūsu elpas saplūst

      Ievilkt to savā mutē, glāstīt

      Sajust pret savējo

      Ak, Džērida apakšlūpa.

      Izija pārlasīja dzejoli trīs reizes un tikai tad pacēla skatienu. – Tu saskati viņā vīrieti. Oho! Kas to būtu domājis!

      – Uzrakstīju to pirms vairākiem gadiem. Pēc tam, kad noklausījāmies Montgomerija lekciju un stundām ilgi runājām par viņu. Vai atceries, kā viņš uzbūvēja savu augstskolas diplomdarbu? Nekādu rasējumu un maketu. Viņš patiešām to uzbūvēja ar āmuru un naglām. Tētis apgalvo, ka visiem arhitektūras studentiem derētu vienu gadu pastrādāt celtniecībā. Viņš saka… – Eliksa aprāvās, jo draudzene bija piecēlusies kājās.

      – Iesim.

      – Uz kurieni?

      – Iemetīsim aci viesu namā, kur dzīvo Džērids.

      – Mēs nedrīkstam tā rīkoties. – Arī Eliksa piecēlās.

      – Es redzēju, ka tu skaties laukā pa logiem, un es darīju to pašu. Māja ir pagalma pusē, divi stāvi, fasādē liels logs.

      – To taču nevar…

      – Varbūt šī ir mūsu vienīgā iespēja. Viņš ir projām savā zvejas laivā, un tu pati zini, ka mēs esam ieradušās salā pirms laika. Džērids nenojauš, ka atrodamies šeit.

      – Un ko tas nozīmē?

      – Pati nesaprotu, – Izija atzinās. – Bet… ja nu viņš, uzzinājis, ka mājā uzturas fanātiska arhitektūras studente, pierīko logiem un durvīm režģus?

      Tas Eliksai nebija ienācis prātā. – Es rīkošos aplinkus. Vispirms atzīšos, cik dziļi apbrīnoju viņa darbus, un tad…

      – Un viņa apakšlūpa? Vai tev nav ienācis prātā, ka viņam varbūt ir draudzene? Tas, ka Montgomerijs nav precējies… vismaz nebija precējies, kad viena vai otra no mums rakņājās internetā, lai to noskaidrotu… un izbrauca jūrā viens pats, vēl nenozīmē, ka viņš ievēro celibātu. Kā tu domā, vai viņa būs ar mieru ielaist tevi savā mājā?

      Eliksa apzinājās, ka Izijas ierosinājums ir aplams un nepieņemams. “Bet… ja nu Džērida istabā atrodas rasējumi? Varbūt šī ir mana vienīgā iespēja uzmest aci Montgomerija projektiem, iekams tos ierauga pārējā pasaule?”

      Pamanījusi draudzenes svārstīšanos, Izija pa pusei izgrūda, pa pusei izvilka Eliksu laukā pa sānu durvīm un stūma pa dārza celiņu uz viesu mājas pusi. Ēka bija augsta, logus aizsedza smagi aizkari. Nams atstāja teju vai draudīgu iespaidu.

      Ievilkusi elpu, Izija paraustīja parādes durvis. Aizslēgtas. – Mēs nedrīkstam tā rīkoties. – Eliksa pagriezās atpakaļ uz lielās mājas pusi.

      Tomēr Izija satvēra draudzenes roku un aizvilka viņu ap stūri.

      – Varbūt mums izdosies ielūkoties viņa guļamistabā, – viņa čukstēja. – Vai arī sienas skapī un…

      – Cik tev gadu?

      – Patlaban jūtos kā četrpadsmitgadīga pusaudze.

      Eliksa paspēra soli atpakaļ. – Es patiešām uzskatu, ka mums nevajadzētu… – Piepeši viņa aprāvās un sastinga plati ieplestām acīm.

      – Kas ir? – Izija strauji ierāva elpu. – Lūdzu, pasaki, ka neesi ieraudzījusi spoku! Es lasīju, ka Nantaketa ir izslavēta ar saviem spokiem.

      – Iekšā deg gaisma, – Eliksa pačukstēja.

      – Viņš atstājis ieslēgtu spuldzi? – Atkāpusies un pacēlusi skatienu, arī Izija ieraudzīja kaut ko līdzīgu lampai, ko izmanto rasējamo galdu apgaismošanai. – Tev taisnība. Kā tu domā, vai viņam šeit ierīkota studija? Vai tagad tu uzskati, ka mums tomēr derētu iekļūt iekšā?

      Loga rāmis viegli padevās, kad Eliksa mēģināja to pacelt. – Andersena firmas stikla pakete, divpadsmit reiz divpadsmit, – viņa nomurmināja, tad palēcās un iekšā bija. Izijai līdzīgu manevru vajadzēja atkārtot pašas spēkiem.

      Iekļuvusi mājā, Eliksa žigli pameta skatienu apkārt. Virtuvē dega nespodra gaisma, kas ļāva ieraudzīt dzīvojamo istabu un ēdamzonu, apvienotas vienā telpā. Istaba likās visnotaļa jauka,