Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

tējas viesības nedēļā, tad nē, viņas mūžs nav palaists vējā. – Keilebs ar dusmās satumsušu skatienu uzlūkoja mazdēlu, un Džērids kā atvairīdamies pameta gaisā abas plaukstas. – Labi, labi. Es aplami spriežu par krustmāti Ediju. Tu zini, cik ļoti es viņu mīlēju, gluži kā visi citi, turklāt bez krustmātes pūliņiem mūsu sala nebūtu ne uz pusi tāda, kāda tā ir pašlaik. – Viņš ievilka elpu. – Tikai šī meitene ir citāda. Viņa nepieder pie mūsu ģimenes. Nav pieradusi pie rēgiem, ģimenes noslēpumiem un divsimt divus gadus senām leģendām. Nav pieradusi pat pie čīkstošiem veciem namiem vai salas, kur iespējams nopirkt tūkstoš dolāru vērtu žaketi, bet nevienā veikalā pat ar uguni nesameklēt kokvilnas apakšveļu.

      – Viņa visu apgūs, pie visa pieradīs. – Vectēvs pagriezās un pasmaidīja. – Kāpēc lai viņu nemācītu tu?

      Džērida sejā pavīdēja šausmas. – Tu zini, kas viņa ir un ko varētu gribēt no manis. Viņa studē, lai kļūtu par… par…

      – Sper laukā, puis! – vectēvs iesaucās. – Par ko īsti šī meitene grasās kļūt?

      – Par arhitekti.

      Vectēvs to jau zināja, tikai neizprata Džērida klajo nepatiku. – Vai tad tu neesi arhitekts?

      – Esmu gan, – Džērids teica. – Bet man ir savs birojs. Man ir… es esmu…

      – Ā, skaidrs, – Keilebs pārtrauca. – Tu esi kapteinis, bet viņa tikai junga. Meitene gribēs mācīties no tevis.

      – Protams, tev nav iemesla to zināt, bet patlaban pasaulē valda ekonomiskā krīze. Nekustamo īpašumu tirgus sabrukums. Viena no jomām, ko krīze skārusi vissmagāk, ir arhitektūra. Neviens neko nepasūta. Krīze padarījusi nesenos augstskolu absolventus par izmisušām un agresīvām būtnēm.

      Viņi atgādina haizivis, kas aprij cita citu.

      – Tad padari viņu par savu mācekli, – vectēvs atcirta. – Beigu beigās šīs meitenes vecākiem tu esi pateicību parādā par absolūti visu, ko savā dzīvē esi sasniedzis.

      – Tiesa, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es nevaru palikt šeit. Kā gan būs iespējams visu paturēt noslēpumā un neatklāt Viktorijas miesīgajai meitai, ko viņas māte darījusi uz salas? – Džērids neslēpa īgnumu. – Vai tu neapjēdz, cik nelāgā situācijā es esmu nonācis krustmātes idiotiskā testamenta dēļ? Es esmu spiests glabāt to cilvēku noslēpumus, kuriem man jāpateicas par itin visu, turklāt mana firma atrodas Ņujorkā un šī meitene ir arhitektūras studente. Neiespējama situācija! Keilebs nelikās dzirdam šīs sūrošanās pirmos teikumus.

      – Kāpēc tev jālauza galva par viņas studijām?

      – Viņa gribēs, lai es mācu, lai izvērtēju viņas rasējumus, analizēju un kritizēju projektus. – Džērids saviebās. – Viņa interesēsies par maniem biznesa kontaktiem… par visu.

      – Manuprāt, tur nekā ļauna nav.

      – Ir gan! – Džērids atcirta. – Es negribu būt par ēsmu, turklāt man patīk darīt, nevis mācīt.

      – Kādus varoņdarbus tu grasies veikt… – vectēvs īpaši uzsvēra šo vārdu, – …kamēr viņa uzturēsies šeit? Vai tiem ir sakars ar vieglas uzvedības meičām, ko tu mēdz vadāt gar mūsu nama logiem?

      Džēridam izlauzās aizkaitinājuma pilna nopūta. – Tiesa, mūsdienās meitenes valkā mazāk drānu, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņām pieklibo morāle. Es to esmu atkārtojis neskaitāmas reizes.

      – Vai tu runā par vakarvakaru? Kas tev būtu sakāms par tās meitenes tikumību? Kur tu iepazinies ar viņu?

      –”Kapteinī Džonasā”. – Džērids īdzīgi izvalbīja acis. Bārs netālu no kuģu piestātnes neizcēlās ar īpaši nevainojamu reputāciju.

      – Es pat neuzdrīkstos vaicāt, kādam kuģim kapteinis bijis šis Džonass, bet… kas ir vecāki šai jaunajai sievietei? Kur viņa uzaugusi? Kā viņu sauc?

      – Nav ne jausmas, – Džērids atzinās. – Betija vai Bekija, lāgā neatceros. Viņa šorīt devās projām ar prāmi, bet vasarā varbūt atbrauks vēlreiz.

      – Trīsdesmit sešu gadu vecumā tev nav nedz sievas, nedz bērnu. Vai tiešām Kingsliju dzimta izzudīs līdz ar tevi?

      Džērids nenoturējās un nomurmināja: – Labāk tā, nekā auklēties ar arhitektūras studenti.

      Kaut arī Džērids bija garāka auguma, vectēvs prata raudzīties uz savu mazdēlu no augšas. – Diezin vai ir vērts uztraukties, ka tu šai meitenei šķitīsi pievilcīgs. Tādu, kāds esi kļuvis, tevi nepazītu pat miesīga māte, ja būtu vēl dzīva.

      Joprojām stāvēdams pie loga, Džērids pārlaida plaukstu bārdai. Vectēvs bija viņu laikus brīdinājis, ka šis būšot krustmātes Edijas pēdējais dzīves gads, tālab Džērids pārplānoja sava arhitektu biroja darbu tā, lai pēdējos mēnešus atrastos krustmātes tuvumā. Iekārtojies viesiem domātajā namā, viņš pavadīja iespējami daudz laika ar krustmāti, kura vienmēr saprotoši brīdināja Džēridu par paredzētajām tējas viesībām, un viņš tad allaž izbrauca jūrā ar savu laivu. Krustmāte nekad nepieminēja sievietes, ko Džērids paretam veda uz mājām, bet apbrīnu raisīja tas, ka viņa arī izlikās nenojaušam, kālab viņš tik ilgstoši uzturas salā.

      Pēdējās kopā pavadītajās nedēļās viņi bija pārrunājuši ļoti daudz. Krustmāte Edija stāstīja par savu dzīvi un aizvien biežāk pieminēja Keilebu, vispirms izskaidrojot radniecības pakāpi. – Keilebs ir tavs vecvecvecvecvecvectēvs.

      – Un joprojām dzīvs? – Džērids izlikās par muļķi un vēlreiz piepildījas krustmātes glāzi. Visas Kingsliju sievietes spēja izdzert ievērojamus ruma daudzumus. “Viņās rit jūrnieku asinis,” bija skaidrojis vectēvs.

      Džērids manīja, ka krustmāte ar katru dienu kustas gausāk. “Viņa tuvinās man,” vectēvs bija teicis Džēridam. Keilebs uzturējās pie viņas ik vakaru. Abi bija pavadījuši Kingsliju namā daudzus gadus. “Biju kopā ilgāk, nekā ar jebkuru citu no viņām,” Keilebs teica, un acīs, kas nenovecoja, sariesās asaras. Keilebam Kingslijam nāves brīdī bija trīsdesmit trīs gadi, un pēc diviem gadsimtiem viņš joprojām neizskatījās ne par dienu vecāks.

      Savai krustmātei Džērids atklāja krietni daudz, tomēr ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja to, ka arīdzan spēj saskatīt savu senci, ka runā un pat strīdas ar viņu. Šādas spējas piemita visiem Kingsliju vīriešiem, tikai savām sievietēm viņi to nestāstīja. “Lai uzskata, ka Keilebs pieder tikai viņām,” tēvs bija teicis mazajam Džēridam. “Un vēl… Ja taptu zināms, ka vīrietis vakarus pavada miruša cilvēka sabiedrībā, tas neliecinātu viņam par labu. Lai labāk sievietes domā, ka vīri nododas flirtam.” Džērids neatbalstīja šādi iedibināto kārtību, tomēr noklusēšanas likumu ievēroja. Visi septiņu paaudžu Džēridi Montgomeriji Kingsliji spēja saskatīt Keileba rēgu, tāpat arī vairums meitu un daži jaunākie dēli. Džērids uzskatīja, ka patiesībā pats Keilebs izvēlas, kam ļaut sevi ieraudzīt un kam ne, tomēr vectēvs bija atteicies ieviest skaidrību šajā jautājumā.

      Ja Džērids sacītu, cik savādi viņam šķiet tas, ka Eliksai Medsenai piemīt spējas saskatīt Kingsliju rēgu, tas nozīmētu nepateikt tikpat kā neko.

      Grumbās sarauktu pieri vectēvs Keilebs uzlūkoja Džēridu. – Tev jādodas pie bārddziņa noskūties, un mati arī atauguši pārāk gari.

      Džērids pagriezās, lai ielūkotos spogulī, ko Keilebs pats sensenos laikos bija pircis Ķīnā – sava pēdējā postošā ceļojuma laikā. Skats nudien nepriecēja. Kopš krustmātes nāves viņš