Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

nemūžam nevarēšu tādu kleitu atļauties, – Izija teica, meklēdama, bet neatrazdama cenu zīmi.

      – Tā būs dāvana no manas mammas, – Eliksa teica. – Dāvana viņas fanei numur viens.

      – Es nevaru to pieņemt.

      – Lai notiek, tādā gadījumā viņa tev uzdāvinās tosteru.

      – Man nevajadzētu pieņemt tādu dāvanu, – Izija pretojās, tomēr pieņēma gan un vēlāk atzinās, ka tajā mirklī jutusies kā laimīgākais cilvēks pasaulē.

      Diemžēl pēc tam viņa nebija Eliksai pastāstījusi, ka izjukušas visas pašas izlolotās kāzu ieceres. Kad svinību rīkošanā iesaistījās radinieki, Izija sākumā mēģināja strikti palikt pie sava, bet nākamā vīramāte viņu aprāja: – Redzu, ka tu grasies iztaisīties par vienu no tām untumainajām līgavām, ko rāda televīzijā. Mūs taču neviens nefilmēs, vai ne?

      Izija uzmeta skatienu Eliksai. – Es negribu būt untumainā līgava.

      – Vai tu domā tās kašķīgās primadonnas, kas visiem apkārtējiem dzīvi padara par elli? – Izija pamāja ar galvu. Eliksa vēlreiz piepildīja viņas glāzi un piebilda: – Kas tāds ir absolūti pretējs tavai būtībai. Kurš tev iedzinis galvā tādas muļķības?

      – Mēs abi ar Glenu vēlējāmies klusas kāzas šaurā lokā. Varbūt bārbekjū stilā. Tavas mātes dāvinātā kleita būtu mana vienīgā ekstravagance. Tā ir tik skaista un… – Atkal plūda asaras.

      – Runa ir par tavu māti, vai ne? – Eliksa ierunājās. – Ja ir kas tāds, ko es labi pazīstu, tās ir mātes. Grib tikai labu, bet spēj noēst cilvēku bez sāls.

      Iedzērusi vēl vienu malku, Izija pamāja ar galvu un pacēla divus pirkstus.

      – Proti, te ir runa par divām mātēm?

      Izija pamāja vēlreiz.

      Eliksa ielēja sev vēl vienu porciju ruma ar kokakolu un pamudināja draudzeni visu izstāstīt.

      Vārdi izlauzās ar joni. Eliksa zināja, ka Izija ģimenē ir vienīgā meita, bet nezināja, ka viņas vecāki savulaik aizbēguši no mājām, lai apprecētos. – Manai mammai bērnībā patika spēlēties ar papīra lellēm kāzu kleitās, bet, palikusi stāvoklī ar manu brāli, viņa un mans tētis aizbēga un slepeni apprecējās.

      – Un tagad mamma grib tev tādas kāzas, kādas pašai gājušas secen, – Eliksa sprieda.

      – Bet viņa jau nav vienīgā problēma! – Izija saviebās.

      Eliksa zināja tikai to, ka Glens ir vienīgā atvase savā ģimenē un viņa vecāki ir visai turīgi. – Kāda ir līgavaiņa māte?

      Izija sakoda zobus. – Kā granīta bluķu lavīna, kas iznīcina jebkuru, kas stājas ceļā viņas vēlmēm. Un tagad viņa grib mums izšķērdīgas kāzu svinības, kas atstātu iespaidu uz visiem viņas draugiem. Viņai ir viesu saraksts ar četrsimt personām. Glens pazīst tikai sešus no tiem, es vispār nevienu.

      – Lieta ir nopietna, Izij, bet… kālab tu man neko nestāstīji?

      – Jezga aizsākās nesen, un tad notikums ar tavu Eriku… – Un tad es slīgu savos pārdzīvojumos, bet nepamanīju, kas norisinās deguna priekšā. Paklau, rīt es braukšu atpakaļ kopā ar tevi un palīdzēšu visu nokārtot!

      – Nē, – Izija iebilda, – tu nedrīksti tā rīkoties. Sirds dziļumos es jūtu, ka ir darīts viss iespējamais, lai nodrošinātu tev iespēju sastapt Montgomeriju un parādīt viņam savus darbus. Es nespēju pat iztēloties, kā nācās nopūlēties tavai mātei, lai tu veselu gadu drīkstētu pavadīt šeit. Kaut ko tādu nedrīkst palaist vējā nez kādu tur kāzu dēļ.

      Pabeigusi tukšot dzēriena glāzi, Eliksa pārlaida skatienu skaistajam dārzam. Drīz būs jādodas iekšā, jo pamazām zagās klāt vakara vēsums. – Kāpēc tev jādodas projām jau rīt?

      – Atbraukusi Glena māte, kura gribot man parādīt vairākus līgavu māsām domāto tērpu modeļus. Glens teic, ka tās kleitas esot vienos kruzuļos, turklāt viņa esot atvedusi līdzi divas māsīcas, kas piedalīšoties kāzās.

      – Kā puķu meitenes? – Eliksas balsī ieskanējās cerība.

      – To es gribētu gan. Vienai trīsdesmit astoņi, otrai trīsdesmit deviņi, abas briesmīgi nejaukas. Piedevām vēl visiem riebjas datums, ko esmu izvēlējusies kāzām. Divdesmit piektais augusts.

      Eliksa izklaidīgi pasniedza draudzenei ēdiena šķīvi. Abas brīdi klusējot nodevās maltītes baudīšanai. Eliksa atcerējās tās reizes, kad arī viņai bija vajadzējis stingri palikt pie sava, lai neļautu mātei izrīkoties pēc sirds patikas. – Tātad es nevaru aizbraukt, bet tu nevari palikt, – viņa visbeidzot secināja.

      – Tā izskatās, – Izija piekrita. Izdzertā alkohola iespaidā viņa beidzot spēja pasmaidīt. – Ja tu būtu redzējusi Glena mātes seju, kad es pateicu, ka jau esmu nopirkusi līgavas tērpu! Viņa burtiski kļuva zili lillā. Teju vai gribējās pielikt viņai pie sejas auduma paraudziņus, lai saskaņotu krāsas.

      – Vai tu viņai pastāstīji, ka par kleitu samaksāja mana māte? – Eliksa iesmējusies pavaicāja.

      – Pastāstīju. – Izija steigšus piebāza muti ar ēdienu.

      – Ko viņa teica?

      – Viņasprāt, Viktorijas Medsenas grāmatām neesot literāras vērtības un tās vispār nevajagot publicēt.

      – Bet pati aprij tos romānus ar lielu kāri, vai ne?

      – Trāpīts! – Izija iesmējās. – Es to atstāstīju Glenam, un viņš apgalvoja, ka mātes elektroniskajā grāmatā neesot ielādēts nekas cits, vien Viktorijas romāni. – Tagad smējās abas. – Es droši vien esmu ļauna, tomēr man gribētos viņas abas ieraudzīt kopā, – Izija atzinās.

      – Manu mammu un tavu vīramāti? – Eliksa pavaicāja.

      – Un manējo arī! Viņas ierocis ir asaras. Mamma aplūkoja manu skaisto kāzu tērpu un ļāvās raudām tāpēc vien, ka viņa nav bijusi tā, kas palīdzējusi man izvēlēties. Apraudājās, kad es pavēstīju, ka vēlos laulāties rožu lapenē. Viņai lūzīšot sirds, ja es to nedarīšot baznīcā, ko viņa apmeklējusi bērnu dienās. Es ne acīs neesmu to baznīcu redzējusi! Viņa birdināja asaras, kad sūrojās, cik vīlusies esot, ka es liedzu galvenās līgavas māsas godu kaimiņu meitai. Es to skuķi nevarēju ciest bērnībā un neciešu arī tagad.

      – Asaras un tirānija, – Eliksa secināja.

      – Manuprāt, tur nav nekādas atšķirības. Rīt mani gaida cīniņš līgavas māsu dēļ. Man jāpavēsta trim sievietēm, ka divas no viņām nevar piedalīties manās kāzās, jo man viņas nepatīk. Un tad Glena māte ņemsies…

      Teikums palika nepabeigts, jo Eliksa piecēlusies saka mērot soļiem dārzu, kura dziļumā bija ierīkota pergola.

      – Manuprāt, šīs ir… ui, pareizi, stīgojošās rozes! – Viņa bija sadūrusi pirkstu ar ērkšķi. – Izij, tu laulāsies šajā dārzā, – Eliksa bezierunu tonī pavēstīja.

      – Tas nav iespējams.

      – Kāpēc ne? Tās ir tavas kāzas.

      – Abas mātes padarīs manu dzīvi par elli.

      – Mēs parūpēsimies, lai ierodas arī mana māte. – Eliksas acīs dancoja velniņi.

      Izija iepleta acis. – Ja pasaulē vispār ir kāds, kurš…

      – Kurš spēj