Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

medicīniski. Lavinij, tu manī neklausies! Es gribu apspriest savu nākotni.

      – Kas vainas tavai nākotnei? – Lavinija paņēma zīmuli un pierakstīja vārdus “ārkārtīgi” un “iedarbīgs”. – Manuprāt, tā rādās gaišās krāsās. Pateicoties Džoanai Davai, mēs esam saņēmušas ielūgumus uz svarīgākajiem sabiedriskajiem pasākumiem: Stilvoteras balli un pašas Džoanas plānoto pasākumu. Starp citu, mums jādodas pie Frančeskas kundzes un jāpielaiko kleitas.

      – Jā, zinu. Bet es negribu runāt par ballēm un apģērbiem.

      – Emelīna apklusa. – Vēlos apgūt kādu profesiju, Lavinij.

      – Muļķības. – Lavinija, pieri saraukusi, aplūkoja modista sludinājumu: “Lieliska izvēle ar labu gaumi apveltītām personām, kuras vēlas valkāt tikai vismodernākās cepures”. – Neviens augstākās sabiedrības vīrietis nevēlas sievu, kurai ir karjera. Kā tu domā, vai man aprakstīt savus pakalpojumus kā “modernus”?

      – Nedomāju, ka privātai izmeklēšanai jābūt “modernai”.

      – Gluži otrādi: ja vēlos piesaistīt ekskluzīvus klientus, man jāatstāj moderns iespaids neatkarīgi no piedāvāto pakalpojumu būtības. Augstākās sabiedrības pārstāvjiem ir ļoti svarīgi būt moderniem.

      – Lavinij, es negribu apprecēt vīrieti no augstākās sabiedrības. Tas ir ļaunākais, ko varu iztēloties.

      Lavinija pierakstīja vārdu “moderns”.

      – Vai tu gribi apprecēt lauksaimnieku? Cik man zināms, ne tev, ne man nepatīk dzīve laukos.

      – Es negrasos apprecēt lauksaimnieku. Esmu nolēmusi kļūt par tavu sabiedroto.

      – Ko tas nozīmē? Tu jau esi mana sabiedrotā. Mēs pavadām laiku kopā katru dienu. Ko tu domā par frāzi “iedarbīgi līdzekļi ieinteresētiem džentlmeņiem, ievērojot konfidencialitāti un piesardzību”? Izklausās interesanti, vai ne?

      – Jā. – Emelīna sarauca pieri. – Tomēr es nesaprotu, ko tas nozīmē.

      – Es arī ne. – Lavinija saknieba lūpas. – Tā gan ir problēma. Varbūt vajadzīgi citi vārdi… – Kāds atvēra nama ārdurvis. To izdzirdējusi, Lavinija apklusa. – Šķiet, ka mums ir viesis. Ir pārāk agrs, lai uzņemtu ciemiņus. Varbūt tas ir jauns klients?

      – Drīzāk jau Mārča kungs. – Emelīna paņēma vēl vienu siltu smalkmaizīti. – Esmu ievērojusi, ka viņš saziņā ar tevi vairs neievēro pieklājības normas.

      – Tāpat kā iepriekš, – Lavinija murmināja. – Tu droši vien atceries, ka mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš sadragāja skulptūru mūsu veikaliņā Romā. Manuprāt, kopš tā laika viņš nav uzlabojis savas sociālās prasmes.

      Emelīna pasmaidīja un nokoda smalkmaizes gabaliņu.

      Lavinija piesardzīgi ieklausījās soļos, kas dimdēja gaitenī.

      – Tomēr tev ir taisnība: Mārča kungs kļūst arvien nevērīgāks. Šī ir jau otrā reize šonedēļ, kad viņš ierodas ciemos brokastlaikā.

      Emelīna atplauka.

      – Varbūt kopā ar viņu atnācis arī Entonijs?

      – Nepūlieties, Čiltona kundze, – caur ēdamistabas sienām dārdēja Tobiasa balss. – Pietiks ar dažām olām un jūsu lieliskajiem kartupeļiem.

      Lavinija sapīka, tomēr ieklausījās Tobiasa soļu nevienmērīgajā troksnī. Sapratusi, ka šodien Tobiass nepieklibo ar kreiso kāju, viņa atslāba. Tas bija sagaidāms, jo rīts bija saulains. Lavinija zināja, ka vislielākās rūpes ievainojums viņam sagādā lietainās un miglainās dienās.

      Tobiass ienāca istabā.

      – Labrīt, dāmas!

      – Mārča kungs! – Emelīna staroja. – Es priecājos jūs redzēt. Vai Sinklēra kungs ieradies kopā ar jums?

      – Nē. Viņš gribēja nākt līdzi, bet es viņu nosūtīju darīšanās. – Tobiass pievērsa Lavinijai apņēmības pilnu skatienu. – Zvēru, jūs šodien izskatāties debešķīgi, kundze! Gluži kā no jūras iznirstoša Venēra. Jūsu rītausmas apmirdzētais stāvs iejūsmina manu garu, apskaidro prātu un iedvesmo metafiziskām pārdomām.

      – Venēra? – Lavinijas roka ar tajā paņemto kafijas tasi sastinga pusceļā pie lūpām. Viņa raižpilni sarauca pieri. – Tobias, vai tev kaut kas kaiš? Tu izklausies savādi.

      – Esmu pie labas veselības, paldies par apjautāšanos. – Viņš cerīgi aplūkoja emaljēto kannu. – Vai kafija vēl ir? Lavinija gribēja turpināt izjautāšanu, bet Emelīna ierunājās pirmā:

      – Protams! – Viņa paņēma kannu. – Lūdzu, apsēdieties. Es ar lielāko prieku ieliešu jums kafiju. Varbūt Sinklēra kungs mums pievienosies, kad būs pabeidzis savas darīšanas?

      – Es par to šaubos. Viņš būs aizņemts lielāko dienas daļu. – Tobiass bez liekām runām apsēdās krēslā un paņēma pēdējo smalkmaizīti.

      Emelīna ielēja kafiju.

      – Sinklēra kungs nestāstīja par šodienas plāniem.

      – Droši vien tādēļ, ka viņam nebija plānu līdz brīdim, kad viņš nolēma uzsākt darbu mana palīga amatā.

      Emelīna strauji pacēla skatienu un ar troksni nolika kafijas kannu uz galda.

      – Palīga amatā?

      Tobiass paraustīja plecus un pasniedzās pēc sviesta un ievārījuma trauka.

      – Viņš apgalvo, ka vēlas izmēģināt izmeklētāja karjeru, un grib, lai es viņu apmācu.

      Emelīna uzmanīgi klausījās.

      – Tas ir ļoti interesanti.

      – Man gan tas šķiet nomācoši. – Tobiass uzzieda uz smalkmaizītes sviestu un ievārījumu un nokoda lielu gabalu. – Kā jums zināms, es Entoniju mudinu izvēlēties stabilāku profesiju. Es cerēju, ka viņš kļūs par uzņēmēju. Pēc paša Entonija vārdiem, viņa vienīgā karjeras alternatīva diemžēl ir profesionālas azartspēles.

      – Interesanta sagadīšanās, – teica Emelīna.

      Tobiass viņu apveltīja ar skeptisku skatienu.

      – Es ceru, ka jūs neinteresējaties par to pašu profesiju, Emelīnas jaunkundze.

      – Protams, azartspēles mani nesaista. – Emelīna īsi palūkojās uz Laviniju un pieklājīgi noklepojās. – Tomēr es nupat teicu Lavinijai, ka esmu nolēmusi nekavējoties uzsākt profesijas apguvi.

      – Un es teicu Emelīnai, ka viņai tas nav jādara. – Lavinija salocīja avīzi. – Viņai ir jāapmeklē daudzi pasākumi un nepietiek laika profesijas apguvei.

      – Tā nav taisnība, – Emelīna iebilda. – Lavinija, es gribu sekot tavam piemēram.

      Iestājās īss, ļoti neveikls klusuma brīdis.

      Lavinija beidzot aptvēra, ka ir neglīti pavērusi muti. Viņa to aizvēra.

      – Blēņas, – viņa teica.

      – Es gribu kļūt par tavu palīdzi, tāpat kā Entonijs vēlas strādāt kopā ar Mārča kungu.

      Lavinija sastinga un vērās meitenē ar šausmu pilnu skatienu.

      – Blēņas, – viņa atkārtoja. – Tavi vecāki būtu šausmās, ja viņu meita iesaistītos darba tirgū.

      – Tante Lavinij, mani vecāki ir miruši. Viņu viedoklis šajā jautājumā nav jāņem vērā.

      – Tomēr