Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

uzmanīgi jāklausās, ko darīt tālāk. It kā izvēlnes maiņa būtu tava, bet ne viņu problēma! Pēc pāris minūtēm man tad ir sajūta, ka sākšu trakot. Vai gribi izciest to elli, ja vienkāršāk ir piespraust zīmīti ar paroli?

      – Vai aizsūtīt elektronisko vēstuli, – Teo atcirta pelnīti dzēlīgi par tādu pļāpāšanu. – Dirigo.

      – Kas?

      Palaidis vaļā šalles galus, Teo piegāja pie tuvākā loga, kur pret okeānu bija nolikts teleskops. – Tu mani pārliecināji. Parole ir Dirigo.

      – Kas tā par paroli?

      – Tas ir Menas štata moto. “Es vadu.” Tas arī nozīmē, ka tev vairs nav iemesla nākt un te okšķerēt.

      Annijai īsti nebija nekā sakāma. Viņa lēnām kāpās uz durvju pusi.

      Teo pacēla teleskopu ar trijkāji un aiznesa pie blakus loga.

      – Vai tiešām tu domā, ka es nesaprotu – tu strādā Džeisijas vietā?

      Viņai vajadzēja paredzēt, ka Teo to aptvers.

      – Vai tev nav vienalga? Galvenais, ka darbs padarīts.

      – Es negribu, ka tu šeit esi.

      – Skaidrs. Tu drīzāk atlaidīsi Džeisiju.

      – Man te neviens nav vajadzīgs.

      – Ir gan vajadzīgs. Kurš atvērs durvis, kad tu gulēsi augšā savā midzenī?

      Teo viņu ignorēja, lūkojoties teleskopā un pielāgojot to. Annija sajuta adatiņas durstām pakausi. No loga, pie kura viņš bija piestājies, pavērās skats uz kotedžu.

       Lūk, kas notiek, ja izaicina nelieti, Leo pazobojās.

      – Man ir jauns teleskops, – Teo teica. – Atbilstošā gaismā es varu redzēt apbrīnojami tālu. – Viņš tik tikko pakustināja teleskopu. – Ceru, ka mēbeles, kuras tu grūstīji, nebija pārāk smagas.

      Aukstums aizložņāja līdz papēžiem.

      – Neaizmirsti nomainīt palagus manā guļamistabā, – viņš turpināja nepagriežoties. – Kas gan var būt patīkamāks kā sajust tīru veļu pie kailas ādas.

      Nedrīkst pieļaut, lai Teo redzētu, cik ļoti viņš joprojām biedē Anniju.

      Viņa lēnām pagriezās un devās uz kāpnēm. Tagad pilnīgi pamatoti varēja sacīt Džeisijai, ka vairs nevarēs palīdzēt viņas darbos. Tā sacīt, protams, bija iemesls. Un tomēr Annijai bija arī pilnīga pārliecība par to, ka viņa nespēs sadzīvot ar sevi, ja bailes no Teo Hārpa būs piespiedušas pamest nelaimē cilvēku, kas reiz izglāba viņai dzīvību.

      Viņa strādāja, cik veikli vien spēja. Noslaucīja putekļus mēbelēm dzīvojamā istabā, iztīrīja paklāju, izmazgāja virtuvi un tad, pakrūtei sažņaudzoties sliktās priekšnojautās, pārvietojās uz Teo guļamistabu. Sameklējusi tīru veļu, viņa ķērās pie gultas pārklāšanas, kaut arī tas bija pārāk personiski, pārāk intīmi. Zodu sasprindzinājusi, viņa tomēr visu paveica.

      Sniedzoties pēc putekļu lupatas, viņa sadzirdēja augšā aizveramies bēniņu durvis, tad sekoja slēdzenes klikšķis un soļu dunoņa lejup pa kāpnēm. Annija pavēlēja sev negriezties apkārt, tomēr nesavaldījās un to izdarīja.

      Teo stāvēja uz sliekšņa, ar plecu atspiedies pret stenderi. Viņa skatiens no Annijas izspūrušajiem matiem aizlīdēja uz krūtīm, gandrīz nemanāmām zem biezā džempera, tad pār gurniem un, tur pakavējies, turpināja ceļu. Viņa acis pauda kaut kādu aprēķinu. Kaut ko uzbrūkošu un satraucošu. Galu galā viņš novērsās.

      Tad tas notika. Telpu piepildīja kāda baisa skaņa. Likās, tā pat nav no šīs pasaules. Pa pusei vaids, pa pusei rūciens. Stindzinoši…

      Teo palika stāvam kā zemē iemiets. Annija pagrieza galvu, lai paskatītos augšup uz bēniņiem.

      – Kas tad tas?

      Teo uzacis savilkās. Viņš atvēra muti, it kā gribētu kaut ko paskaidrot, bet vārdi nenāca pār lūpām. Pēc mirkļa viņš bija prom.

      Lejā aizcirtās durvis. Annija sasprindzināja zodu.

       Nelietis. To tu esi pelnījis.

      Teo elpa bija redzama gaisā, kad viņš atgrūda staļļa durvju aizbīdni. Stallis bija vieta, kur viņš vienmēr gāja domāt. Viņam bija šķitis, ka spēj visu paredzēt, bet ne prātā nenāca, ka Annija atgriezīsies, un to viņš negrasījās paciest.

      Iekšā oda pēc siena, putekļiem un aukstuma. Pēdējos gadus viņa tēvs turēja četrus zirgus, bet, kad ģimene aizbrauca no Peregrīnailendas, dzīvniekus pārveda uz salas staļļiem. Tagad Teo melnais ērzelis bija palicis viens.

      Dejotājs klusu nobubināja un pacēla galvu virs steliņģa. Teo pat iedomāties nebija varējis, ka reiz atkal ieraudzīs Anniju. Un tomēr viņa bija te. Teo mājā. Teo dzīvē. Un līdz ar viņu bija atgriezusies arī pagātne. Teo paberzēja Dejotāja purnu.

      – Pietiek ar tevi un mani, vecīt, – viņš teica. – Tu un es… un tie velni, kas uzradušies, lai neliktu mums mieru.

      Zirgs pamētāja galvu. Teo atvēra steliņģi. Viņš nedrīkstēja to pieļaut. Neatlika nekas cits kā atbrīvoties no Annijas.

      Piektā nodaļa

      Jau sākumā Anniju naktī biedēja vienatne kotedžā, bet tas vakars bija ļaunāks, nekā varēja gaidīt. Logiem nebija aizkaru, tātad Teo ar savu teleskopu varēja jebkurā laikā viņu novērot. Gaismu nodzēsusi, viņa, taustīdamās pa tumsu, devās gulēt un pārvilka segu pār galvu. Bet nakts melnums tikai uzjundīja atmiņas.

      Tas bija noticis neilgi pēc incidenta ar liftu. Rīgana atradās vai nu jāšanas nodarbībās, vai, ieslēgusies istabā, rakstīja dzejoļus. Annija sēdēja uz akmens pludmalē, iegrimusi sapņos par to, kā viņa, skaista, talantīga aktrise, tēlo lieliskā filmā. Tajā brīdī pie viņas pienāca Teo, iekārtojās blakus un izstiepa garās kājas. Puisis bija ģērbies haki krāsas šortos, kas viņam bija nedaudz par lielu. Turpat netālu paisuma viļņu izskalotā ieplakā skraidīja vientuļš krabis. Teo lūkojās tālumā uz sēkli, aiz kura plīsa viļņu galotnes.

      – Piedod, Annij, par to atgadījumu. Es nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek.

      Lai cik muļķīgi tas arī būtu, viņa nekavējoties piedeva Teo.

      Kopš tā brīža, kad vien Rīgana bija aizņemta, Teo un Annija pavadīja laiku kopā. Viņš parādīja Annijai savus iecienītos salas nostūrus. Viņš sāka Annijai uzticēties – sākumā vilcinoties, bet pamazām kļuva arvien atklātāks. Pastāstīja, cik ļoti viņam nepatīk internātskolā, un ka raksta noveles, kuras nevienam nerādīšot. Viņi apsprieda savas iemīļotās grāmatas. Annija sevi pārliecināja, ka viņa ir vienīgā meitene, kurai Teo to visu stāsta. Viņa parādīja savus zīmējumus, kurus bija radījusi slepus no Marijas, jo māte viņu kritizētu. Galu galā Teo viņu noskūpstīja. Viņu. Anniju Hjūitu, kārnu, sienāzim līdzīgu piecpadsmitgadnieci ar pārāk garenu seju, pārāk lielām acīm un pārāk cirtainiem matiem.

      Pēc tam katru mirkli, kad Rīgana bija prom, viņi pavadīja kopā, parasti lielajā alā bēguma laikā, gulšņājot slapjajās smiltīs. Teo pieskārās Annijas krūtīm virs peldkostīma, un viņai šķita, ka reibst no laimes. Kad viņš noņēma peldkostīma augšdaļu, viņa kaunējās, ka krūtis nav lielākas, un aizklāja tās ar plaukstām. Teo pavilka Annijas rokas nost un aptaustīja ar pirkstiem viņas krūšu galiņus.

      Anniju pārņēma ekstāze.

      Drīz vien viņi viscaur aptaustīja viens otru. Teo, atvilcis Annijas šortu rāvējslēdzēju, ieslidināja plaukstu viņai biksītēs. Neviens zēns