Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

papīra vākos peldbaseina dibenā.

      Kādā saulainā jūlija dienā viņi četratā gāja pa tīreli un šķērsoja tiltiņu – Annija un dvīņi pa priekšu, Džeisija nedaudz aiz muguras. Annija, cenšoties atstāt iespaidu uz Teo un parādīt, cik viņa izsmalcināta, stāstīja par dzīvi Manhetenā.

      – Es braucu ar metro jau kopš desmit gadu vecuma un…

      – Beidz lielīties, – Teo viņu pārtrauca. Tad viņa dūre ietriecās Annijai mugurā.

      Viņa nolidoja no tilta ar seju rāvainajā ūdenī, rokas un kājas bija slapjas, ceļgali grima dūņās. Viņa pūlējās tikt laukā, bet pie matiem un drēbēm kā čūskas ķērās trūdošas ūdenszāles un zilzaļu aļģu pikuči. Izspļāvusi no mutes dubļus, Annija berzēja acis, lai kaut ko redzētu, taču nekas neizdevās, un viņa ieraudājās.

      Rīgana un Džeisija pārbijās tikpat ļoti kā Annija, un galu galā abas kopīgiem spēkiem izvilka viņu no dūksts. Annija bija sāpīgi sasitusi celi un pazaudējusi ādas sandales, kas bija nopirktas par pašas iekrāto kabatas naudu. Asarām ritot pa rāvas notašķītajiem vaigiem, viņa nostājās uz tilta kā radījums no šausmu filmas.

      – Kāpēc tu tā darīji?

      Teo viņu nomēroja ar akmenscietu skatienu.

      – Man nepatīk lielībnieki.

      Rīganai arī acīs saskrēja asaras.

      – Nestāsti nevienam, Annij! Lūdzu, nestāsti. Teo būs ļoti lielas nepatikšanas. Viņš nekad vairs tā nerīkosies. Teo, apsoli viņai.

      Taču Teo devās prom, neapsolījis neko.

      Annija nevienam nebilda ne vārda. Nestāstīja toreiz. Ne arī daudz vēlāk.

      Nākamajā rītā Annija klīda pa kotedžu, mēģinādama pēc ciešā miegā pavadītas nakts kārtīgi pamosties, lai atkal dotos biedējošajā ceļā uz Hārpu namu. Galu galā viņa palika studijā, kur jutās drošībā – ārpus Teo teleskopa redzamības robežām. Marija bija paplašinājusi kotedžas otru pusi, izbūvējot plašu, labi izgaismotu darba telpu. Krāsu plankumi uz kailās grīdas liecināja par mākslinieku plejādi, kas gadu gaitā šeit strādājuši. Uz gultas zem vairākām kartona kastēm vienā stūrī vīdēja koši sarkans pārklājs. Blakus gultai stāvēja divi koka krēsli ar pītu niedru sēdekli, nokrāsoti dzelteni.

      Ar gaišzilo sienu, sarkano gultas pārklāju un dzeltenajiem krēsliem bija paredzēts radīt iespaidu kā van Goga gleznā “Guļamistaba Arlā”, bet murālija pie garākās sienas dabiskā lielumā atainoja, kā taksometrs ar priekšgalu ietriecas veikala skatlogā. Annijai atlika tikai lūgt Dievu, lai viņas mantojums nebūtu šis sienas gleznojums, jo viņa nespēja iedomāties, kā to dabūt prom, nepārdodot visu namu.

      Viņa iztēlojās māti šajā istabā aptekājam māksliniekus, kā viņa nekad nedarīja ar meitu. Marija ticēja, ka māksliniekiem jāceļ pašapziņa, bet viņa atteicās iedrošināt meitu zīmēt vai tēlot, kaut arī Annija vēlējās izpausties gan vienā, gan otrā jomā.

       – Mākslas pasaule ir odžu midzenis. Pat ja esi milzīgi apdāvināta – kāda tu neesi –, tā noēd cilvēkus dzīvus. Tev es to nenovēlu.

      Marijai būtu veicies daudz vairāk ar tādu no dabas pašapzinīgu meiteni, kura nospļaujas par citu viedokli. Taču viņa bija devusi dzīvību kautrīgam bērnam, kas loloja savus sapņus. Tomēr galu galā izrādījās, ka Annija ir tā stiprā, kura rūpējās par māti, kad viņa pati vairs to nespēja.

      Izdzirdējusi neierastu skaņu, Annija nolika malā kafijas krūzi. Tā bija automašīnas rūkoņa. Viņa iegāja dzīvojamā istabā tieši brīdī, kad pa logu varēja redzēt, kā ceļa galā apstājas balts, apbružāts pikaps. Mašīnas durvis atvērās, un izkāpa smagnēja auguma sieviete ap gadiem sešdesmit, ģērbusies pelēkā dūnu mētelī, kājās izturīgi melni zābaki, bez cepures, kupliem blondiem matiem, ap kaklu melni zaļa adīta šalle ar rombveida rakstu. Paliekusies viņa paņēma no piekabes dāvanu maisiņu, no kura rēgojās plāns iesaiņojamā papīra gals.

      Annija ļoti nopriecājās, ka beidzot redzēs seju, kas nav saistīta ar Hārpu namu. Steidzoties uz durvīm, viņa gandrīz paklupa pār gleznas audeklu.

      – Es esmu Barbara Roza, – sieviete teica, draudzīgi pamājot. – Jūs te esat jau gandrīz nedēļu, un es nospriedu, ka jāatbrauc ciemos, jāaprauga, kā jums klājas. – Koši sarkanā lūpukrāsa izcēlās ziemīgi bālajā sejā, un, sievietei nākot augšā pa kāpnēm, Annija ievēroja pāris tušas traipiņu zem viegli pietūkušajām acīm.

      Annija lūdza Barbaru ienākt un aicināja novilkt mēteli. – Paldies, ka atsūtījāt savu vīru, lai palīdz man pirmajā dienā. Vai vēlaties kafiju? – Annija piedāvāja, paņēmusi viešņas mēteli.

      – Labprāt. – Barbara bija ģērbusies melnās elastīga auduma biksēs un tumši zilā džemperī, kas piekļāvās viņas apaļīgajām formām. Viņa noāva zābakus un, izplatot spēcīgu ziedu smaržu, sekoja Annijai uz virtuvi ar dāvanu maisiņu rokā. – Uz salas vispār sievietei vienai ir vientuļi, turklāt šeit, tik tālu… – Viņas pleci parāvās uz augšu un nodrebēja. – Var notikt daudz kas slikts, ja esi viena.

      Tie nudien nebija vārdi, ko Annija vēlētos dzirdēt no pieredzējušas salinieces.

      Kamēr Annija gatavoja svaigu kafiju, Barbara aplūkoja virtuvi, novērtējot kičīgo sāls un piparu dzirnaviņu komplektu uz palodzes un melnbaltās litogrāfijas pie sienas. Viņas sejas izteiksme pauda gandrīz ilgošanos.

      – Vasarās te brauca visādi slaveni cilvēki, bet jūs neatceros redzējusi.

      Annija ieslēdza kafijas automātu.

      – Es vairāk esmu pilsētniece.

      – Peregrīnailenda noteikti nav piemērota pilsētniecei pašā ziemas vidū. – Barbarai patika runāt, un, kad kafijas automāts sāka šņākt, viņa jau apsprieda īpaši aukstos laika apstākļus un to, cik grūti saliniecēm gaidīt mājās vīrus, kas devušies zvejot bargajā okeānā. Annijai bija piemirsies, cik sarežģīti noteikumi ierobežo omāru zvejas tīklu izvietošanu, un Barbara ļoti labprāt viņai tos izklāstīja.

      – Mēs ejam jūrā no oktobra sākuma līdz pirmajam jūnijam. Tad pievēršamies tūristiem. Vairumā citu salu zveja turpinās no maija līdz decembrim.

      – Vai nav vieglāk, kad laiks jau ir silts?

      – Jūrā ķibeles gadās arī siltā laikā. Bet ziemā omārus var dārgāk pārdot, tāpēc tagad zvejai ir savas priekšrocības.

      Annija beidza gatavot kafiju. Viņas iznesa krūzes pie galda priekšējā istabā. Barbara pasniedza Annijai dāvanu maisiņu un apsēdās uz krēsla viņai iepretim. Maisiņā bija melnbalta šalle tādā pašā rombveida rakstā kā Barbarai.

      Ar vienas rokas plaukstu notraususi no galda Annijas atstātās grauzdētās brokastu maizītes drupačas, viešņa ieslaucīja tās otrā.

      – Daudzas no mums ar adīšanu ziemā kavē brīvo laiku. Es arī citādi kļūstu nervoza. Mans dēls tagad dzīvo Bangorā. Agrāk diendienā redzēju mazdēlu, bet nu, ja paveicas, ik pēc pāris mēnešiem. – Barbarai aizmiglojās acis it kā uz raudāšanu. Viņa strauji piecēlās un aiznesa savāktās drupačas uz virtuvi. Atgriezusies viņa vēl nebija atguvusi savaldību. – Meita Līza arī runā par pārvākšanos. Ja tā notiks, es vairs neredzēšu abas mazmeitas.

      – Vai Līza ir Džeisijas draudzene?

      Barbara pamāja.

      – Šķiet, ugunsgrēks skolā viņai bija pēdējais piliens.

      Annija miglaini atcerējās nelielo ēku, kur atradās salas skola. Tā bija uzcelta kalnā pie kuģu piestātnes.

      – Es