Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

atcerējās, ka bija apskaudusi Džeisijas maigo skaistumu, blondumu, kaut arī Teo neizrādīja viņai uzmanību. Annija centās būt taktiska.

      – Varbūt tev tā jāuzskata par veiksmi. Teo nevar uzskatīt par nopietnu mērķi romantiskām attiecībām.

      – Laikam gan. Viņš kļuvis savāds. Neviens uz šejieni nenāk, un viņš pats savukārt tikpat kā neiet uz pilsētu. Cauru nakti klīst pa māju, dienā vai nu jāj ar zirgu, vai sēž tornī un raksta. Viņš galvenokārt uzturas tur. Varbūt visi rakstnieki ir dīvaini. Es viņu gandrīz nemaz neredzu.

      – Aizvakar, kad atnācu, uzskrēju viņam tieši virsū.

      – Ak tā? Mēs ar Liviju bijām saslimušas, citādi tu būtu mani satikusi. Nogulējām gandrīz visu dienu.

      Annija atcerējās mazo sejiņu otrā stāva logā. Varbūt Džeisija bija gulējusi, bet Livija gan ne.

      – Teo tātad apmeties tornī, kur mēdza dzīvot viņa vecmāmiņa?

      Džeisija pamāja, sagrozot ērtāk kāju uz krēsla.

      – Tur ir atsevišķa virtuve. Pirms salauzu potīti, es tur glabāju produktus pusdienu gatavošanai. Tagad netieku augšā pa kāpnēm, tāpēc sūtu ēdienu ar liftu.

      Annija labi atcerējās to liftu. Reiz Teo viņu tajā bija iesprostojis un atstājis ieslēgtu starp stāviem. Viņa palūkojās uz vecā pulksteņa apaļo ciparnīcu pie sienas. Cik ilgi vēl jāgaida, līdz varēs doties prom?

      Džeisija izņēma no kabatas telefonu – kārtējo moderno viedtālruni – un nolika uz galda.

      – Teo sūta ziņu, kad viņam kaut kas vajadzīgs, bet, tā kā esmu salauzusi kāju, necik daudz nespēju izdarīt. Viņš jau vispār mani negribēja, taču Sintija uzstāja. Tagad esmu devusi iemeslu viņam tikt no manis vaļā.

      Annija būtu vēlējusies teikt kaut ko uzmundrinošu, bet Džeisija pārāk labi pazina Teo, lai paredzētu, ka viņš rīkosies tieši tā, kā būs ieņēmis prātā.

      Džeisija pameta skatienu uz spīdīgu filmiņas “Mans mazais ponijs” uzlīmi, kas bija pielipināta pie raupji darinātā kalpotāju galda.

      – Man pats svarīgākais ir bērns. Livija ir viss, kas man palicis. – Džeisija to pateica nevis ar nožēlu, bet vairāk kā apstiprinot faktu. – Ja zaudēšu te darbu, cita nav. – Viņa neveikli cēlās augšā no krēsla. – Atvaino, ka tā sūdzos. Pārāk daudz laika pavadu tikai ar četrus gadus vecu bērnu, tāpēc gribējās izkratīt sirdi.

      Četrus gadus vecais bērns, šķiet, nerunāja vispār.

      Džeisija piekliboja pie ļoti lielas un vecmodīgas saldētavas.

      – Man jāsāk gatavot pusdienas.

      Annija piecēlās.

      – Ļauj, es tev palīdzēšu. – Par spīti vājumam, viņa vēlējās kaut ko paveikt cita cilvēka labā, tā uzmundrinot pati sevi.

      – Nē, nevajag. – Džeisija atvilka saldētavas aizbīdni un atvēra durvis, atklājot iekšpusē ļoti modernu ledusskapi. Viņa nopētīja tā saturu. – Agrāk mana vienīgā vēlēšanās bija tikt prom no salas. Tad apprecējos ar omāru zvejnieku un biju spiesta te palikt.

      – Vai es viņu pazīstu?

      – Viņš bija vecāks par mums, tātad – nez vai. Neds Greisons. Salas glītākais vīrietis. Uz brīdi viņam izdevās likt man aizmirst, cik ļoti es ienīdu salu. – Džeisija izņēma no ledusskapja ar plastikātu pārklātu bļodu. – Pagājušajā vasarā viņš nomira.

      – Izsaku līdzjūtību.

      Džeisija rūgti iesmējās.

      – Nevajag. Izrādījās, ka viņam ir draņķīgs raksturs un smagas dūres, kuras viņš bieži lika lietā. Galvenokārt pret mani.

      – Ak, Džeisij… – Viņas trauslā āriene divkārt lika nodrebēt, iztēlojoties, ka viņai nodara pāri.

      Palikusi bļodu uz elkoņa, Džeisija to piespieda pie sāna.

      – Cik ironiski. Pēc viņa nāves man šķita, ka vairs nelauzīšu kaulus. – Ar gurnu aizsitot ledusskapja durvis, viņa uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Kruķi nokrita uz grīdas reizē ar bļodu. Tā saplīsa, un čili aizlidoja uz visām pusēm.

      – Velns! – Džeisijas acis aizmigloja dusmu asaras. Čili mērce bija apšļakstījusi gan akmens grīdu, gan bufeti, notraipot džinsus un Džeisijas sporta apavus. Visapkārt mētājās stikla lauskas.

      Annija piesteidzās klāt.

      – Vajag satīrīt. Es to izdarīšu.

      Atslīgusi pret ledusskapi, Džeisija skatījās uz nekārtību. – Es nevaru būt atkarīga no citiem cilvēkiem. Man pašai jātiek galā.

      – Ne jau pašlaik, ne jau tagad. – Annija runāja tik stingri, cik vien spēja. – Saki, kur tev ir spainis.

      Annija palika Hārpu namā visu pēcpusdienu. Lai arī cik nogurusi, viņa negrasījās pamest Džeisiju tādā stāvoklī. Viņa sakopa virtuvi, nomazgāja izlietnē traukus, Džeisijas klātbūtnē cenšoties apslāpēt klepu. Visu laiku viņa uzmanījās, vai neparādīsies Teo. Apziņa, ka viņš atrodas tik tuvu, biedēja Anniju, bet viņa neļāva Džeisijai to pamanīt. Pirms aiziešanas viņa paveica vēl kaut ko tādu, kas iepriekš nebūtu nācis ne prātā. Viņa pagatavoja pusdienas.

      Paskatījusies uz pašas sameistarotās tomātu zupas šķīvi, uz hamburgeru, kas bija sakombinēts no dažādiem pāri palikušiem produktiem, uz baltajiem rīsiem un kukurūzu, Annija noprasīja:

      – Vai žurku inde nemētājas te kaut kur tuvumā?

      Džeisija pārkliboja pāri virtuvei.

      – Nu nekas, iztiksim bez tās, – Annija noteica. – Ēdiens jau tāpat izskatās pietiekami pretīgs.

      – Viņš to neievēros. Ēdiens viņam nerūp.

      Vienīgais kas Teo interesēja, bija cilvēku sāpināšana.

      Annija aiznesa paplāti ar pusdienām uz pagalma puses koridoru. Novietojusi paplāti liftā, viņa atcerējās, kādas šausmas bija pārdzīvojusi, ieslēgta šaurajā kabīnē. Visapkārt valdīja piķa melna tumsa. Viņa bija saritinājusies kamolā, ceļgalus pierāvusi pie krūtīm. Teo pēc tam tika nosodīts – viņam bija jāpaliek divas dienas istabā, bet Annija pamanīja, ka dvīne Rīgana ielavījās pasēdēt pie brāļa.

      Cik Teo bija negants un egoistisks, tik Rīgana mīļa un bikla. Māsa un brālis bija nešķirami, izņemot reizes, kad Rīgana spēlēja oboju vai sacerēja dzejoļus, ierakstīdama tos purpursarkanā piezīmju grāmatiņā. Annija nojauta, ka viņa un Rīgana varētu kļūt par īstām draudzenēm, ja vien Teo necenstos to nepieļaut.

      Džeisijai savilga acis, kad Annijai pienāca laiks doties prom.

      – Nezinu, kā lai tev pateicos.

      Annija neizrādīja, cik ļoti viņa nogurusi.

      – Tu jau to izdarīji. Pirms astoņpadsmit gadiem. – Annija saminstinājās. Lai gan viņai to īsti negribējās, tomēr pateica: – Rīt atkal atnākšu tev palīgā.

      Džeisijai iepletās acis. – Tev nav tas jādara!

      – Man tas nekaitēs, – Annija meloja. – Izraušos no savas nomāktības. – Prātā iešāvās jauna doma. – Vai mājā ir WiFi? – Kad Džeisija pamāja, viņa pasmaidīja. – Lieliski. Paņemšu līdzi klēpjdatoru. Tā tu man izlīdzēsi. Man šis tas jāizpēta.

      Pakampusi salveti, Džeisija piespieda to pie acīm.

      – Paldies! Man tas daudz ko nozīmē.

      Džeisija devās meklēt