Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

aiztipināja.

      Nez no kurienes radušās, Annijai sariesās asaras acīs. Viņa tās samirkšķināja un atgriezās mājā.

      Tovakar Annija aizmiga vēl uz divpadsmit stundām, tad rītu pavadīja, inventarizējot kotedžas dzīvojamo istabu. Viņa pierakstīja aplūkotās mēbeles, gleznas un dažādus citus priekšmetus, piemēram, taizemiešu dievieti. Iepriekšējā vakarā viņa Hārpu namā bija tik aizņemta, ka pārnākusi nepaguva neko izpētīt, bet apņēmās to izdarīt nākamajā dienā. Marija nekad nebija paļāvusies uz tirgotājiem, lai noteiktu viņai piederošo mākslas priekšmetu vērtību. Marija vispirms sagatavojās, un Annija grasījās rīkoties tāpat. Pēcpusdienā viņa ielika klēpjdatoru mugursomā un gāja atkal uz Hārpu namu. Muskuļi sāpēja no neierastās fiziskās slodzes, taču viņa uzkāpa klintī, tikai vienu reizi pārciešot klepus lēkmi.

      Viņa iztīrīja Eljota kabinetu, arī neglīto tumšā riekstkoka ieroču skapi, nomazgāja iepriekšējās dienas netīros traukus, kamēr Džeisija raizējās, kā paēdināt Teo.

      – Es ne visai labi gatavoju, – viņa atzinās. – Tas ir vēl viens iemesls, lai mani atlaistu.

      – Šajā ziņā es tev nevaru palīdzēt, – Annija ar nožēlu atteica.

      No jauna ieraudzījusi melno kaķi, viņa izskrēja laukā bez jakas, lai dzīvnieku padzītu. Vēlāk viņa iekārtojās pie virtuves galda, nolikusi uz tā klēpjdatoru, taču mājas WiFi sistēmu sargāja parole. Kā jau bija paredzams…

      – Es vienmēr lietoju telefonu, kuru Teo man iedeva, – Džeisija skaidroja, apsēdusies pie galda tīrīt burkānus. – Paroli nekad neesmu izmantojusi.

      Annija izmantoja dažādas vārdu un dzimšanas dienu kombinācijas, pat laivu nosaukumus, taču bez panākumiem. Viņa izstiepa rokas virs galvas, lai atbrīvotu plecus, un skatījās ekrānā, tad lēni uzrakstīja Rīgana 0630. Tā bija vasaras diena, kad Rīgana Hārpa noslīka, jahtai vētrā apgāžoties patālu no salas krasta. Viņai bija divdesmit divi gadi, viņa tikko bija beigusi koledžu, bet Annijai prātā viņa vienmēr palika sešpadsmit gadus veca, ar tumšiem matiem. Eņģelītis, kas spēlēja oboju un rakstīja dzeju.

      Piepeši atsprāga durvis, un Annija apsviedās krēslā. Pakampis padusē Liviju, virtuvē iemetās Teo Hārps.

      Ceturtā nodaļa

      Viņš izskatījās tāds, it kā viņu te būtu iepūtis spēcīgs ziemeļaustrenis. Teo ierašanās bija pēkšņa un biedējoša. Ļaunuma pilnā sejas izteiksme lika teju vai sastingt. Tomēr visvairāk satrauca viņam zem rokas iespiestā pārbiedētā meitenīte un viņas sejā sasalušais mēmais, baismu pilnais kliedziens.

      – Livija! – Džeisija steidzās pie bērna, taču zaudēja līdzsvaru un neveikli nokrita uz akmens grīdas, paraujot kruķus līdzi.

      Annija pielēca no krēsla, automātiski reaģējot šausmās par to, kas sagaidāms, kad Džeisija piesliesies kājās.

      – Ko tu dari?

      Teo tumšās uzacis sašutumā savilkās.

      – Ko es daru? Viņa bija stallī!

      – Dod viņu man! – Annija izkampa Liviju no Teo rokas, bet bērns baidījās arī no viņas. Džeisijai bija izdevies uzvilkties sēdus. Annija, ielikusi meitenīti Džeisijai klēpī, instinktīvi nostājās starp viņām un Teo. – Paliec, kur esi, – viņa brīdināja Teo.

       Ei! Es esmu varonis, Pīters protestēja. Tas ir mans uzdevums – aizstāvēt citus cilvēkus.

      – Viņa bija manā stallī! – Teo iebrēcās.

      Ar savu klātbūtni viņš piepildīja alai līdzīgo virtuvi, atņemot visu gaisu. Tverot pēc elpas, Annija nostājās stingrāk.

      – Vai tu, lūdzu, nevarētu pieklusināt balsi?

      Džeisija noelsās. Teo turpināja kliegt tikpat skaļi.

      – Viņa nevis vienkārši stāvēja pie durvīm. Viņa bija iekšā steliņģī pie Dejotāja. Steliņģī! Tas zirgs ir tramīgs. Vai tu neapjēdz, kas ar viņu tur varēja notikt? Un es tev teicu – nenāc šurp. Kāpēc tu te esi?

      Annija apņēmīgi pretojās bailēm. Šajā reizē nedrīkst pieļaut, lai Teo viņu iebiedē. Tomēr viņas dusmu spēks nespēja mēroties ar vīrieša naidu un niknumu.

      – Kā Livija iekļuva stallī?

      Teo acis dega apsūdzībā.

      – Kā lai es to zinu? Varbūt durvis nebija aizbultētas.

      – Vārdu sakot, tu piemirsi aizgrūst aizbīdni. – Annijas ceļgali iedrebējās. – Varbūt tu biji aizņemts ar domām par to, kā izvest zirgu kārtējo reizi sniegputenī?

      Viņai bija izdevies novērst Teo uzmanību no Džeisijas un Livijas. Diemžēl tagad Teo skatiens pilnībā pievērsās viņai. Viņš savilka rokas dūrēs, it kā gatavotos sist.

      – Pie velna, ko tu šeit dari?

      Lelles izglāba Anniju.

      – Nelieto vārdu “velns”, – Annija aizrādīja Dillijas nosodošajā balsī, par laimi, atceroties, ka jākustina lūpas.

      – Kāpēc tu atrodies manā mājā? – Teo uzsvēra katru zilbi tikpat nepatīkamā manierē kā Leo.

      Viņa nedrīkstēja atklāt, ka palīdz Džeisijai.

      – Kotedžā nav WiFi, un man tas ir nepieciešams.

      – Sameklē to citur.

       Ja tu piekāpsies, Nebēdne paredzēja, viņš atkal gūs uzvaru.

      Annija paslēja augšup zodu.

      – Es būtu ļoti pateicīga, ja tu man nosauktu paroli.

      Teo skatījās uz Anniju tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kanalizācijas caurules.

      – Es tev jau piekodināju šeit nerādīties.

      – Tiešām? Neatceros. – Viņai bija jāaizstāv Džeisija. – Džeisija man sacīja, ka es nedrīkstot šeit nākt, – Annija meloja, – bet es neņēmu vērā viņas aizliegumu. – Annija vēlējās, lai viņš saprastu. – Es vairs neesmu tik jauks cilvēks kā agrāk.

      Piepeši Džeisija kaut ko klusi nomurmināja, kaut gan labāk būtu bijis paklusēt. Un Teo no jauna pievērsās viņai.

      – Tu zini, kāda ir mūsu vienošanās, Džeisij.

      Viņa pieglauda Liviju sev pie krūtīm.

      – Es centos gādāt, lai bērns negadās tev ceļā, bet…

      – Bet tas notiek, – Teo apvaldīti secināja. – Nāksies pārskatīt norunu. – Augstprātīgi to paziņojis, viņš pagriezās, lai dotos prom, it kā nekas cits vairs nebūtu piebilstams.

       Lai viņš iet! Princesīte lūdza.

      Taču Annija nedrīkstēja to pieļaut, tāpēc metās viņam pretī.

      – No kādas šausmu filmas tu esi izkāpis? Paskaties uz viņu! – Ar pirkstu viņa norādīja uz Džeisiju, cerēdama, ka Teo neievēros, cik ļoti viņas pirksts dreb. – Tu tiešām esi spējīgs izmest sniegā atraitni bez graša kabatā un mazu bērnu? Vai tava sirds pavisam pārvērtusies akmenī? Ak, neklausies. Tie ir tikai retoriski jautājumi.

      Teo uzlūkoja Anniju kā uzmācīgu odu. Viņa sejā nebija ne mazākās līdzcietības. – Un kāda tev gar to visu daļa?

      Annija necieta strīdus, toties Nebēdnei tie patika. Un tāpēc bija īstais brīdis izmantot viņas “otro es”.

      – Man ir līdzjūtīga, cilvēciska