Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

bija piekritusi šantāžai, no kuras guva arī savu labumu. Viņas rīcībā tagad bija drošs transporta līdzeklis, un nevajadzēja arī raizēties par to, ka saskriesies ar Teo dienas laikā. Viņa minēja, vai Teo ievērojis pirkstu nospiedumus uz spoguļa. Kaut viņai būtu bijusi izdevība dzirdēt, kā Teo iekliedzas!

      Iespējams, ka šovakar viņa ieskrāpēs ķepu nagu pēdas torņa durvīs. Lai viņš tad gudro, kam tie pieder.

      Annija iegāja virtuvē, kur Džeisija sēdēja pie galda, kārtojot tīro veļu. Livija pacēla skatienu no lielas bilžu mīklas uz grīdas, pirmo reizi pievēršot Annijai uzmanību. Annija pasmaidīja, domās nolēmusi vēlreiz atnest Nebēdni šodien pat.

      Viņa piegāja pie galda, lai palīdzētu Džeisijai salikt veļu.

      – Es runāju ar Teo. Tev nav jāuztraucas.

      Džeisijas debitantes acis iemirdzējās.

      – Patiešām? Vai esi par to pārliecināta?

      – Esmu. – Annija pacēla peldpalagu un sāka locīt.

      – Turpmāk es uzņemšos tos pienākumus, kuru dēļ jābrauc uz pilsētu, tāpēc saki, kas man jādara.

      – Man vajadzēja vairāk paļauties uz viņu. – Džeisija izklausījās gluži bez elpas. – Viņš ir tik jauks pret mani.

      Annija iekoda mēlē. stipri.

      Brīdi viņas strādāja klusumā. Annija ņēma palagus un dvieļus, lai nevajadzētu pieskarties Teo personiskajiem apģērba gabaliem. Džeisija savukārt lēnām ar labpatiku locīja zīda bokseršortus, aptaustot materiālu.

      – Saderēsim, ka tie ir dārgi.

      – Apbrīnojami, kā ķermenis, kas ietērpts tik smalkā apakšveļā, iztur sieviešu uzbrukumus. – Nemaz nepieminot svarīgu šā ķermeņa daļu…

      Džeisija uztvēra Annija piezīmi nopietni.

      – Ko tu runā! Sieva viņam nomira tikai pirms gada, un vienīgās sievietes šeit esam tu, es un Livija.

      Annija palūkojās uz četrus gadus veco meitenīti. Livija koncentrējoties bija savilkusi pieri, iespiezdama lielos bilžu gabalus īstajās vietās. Viņa bija normāli attīstīta, un Annija bija dzirdējusi, kā meitenīte klusu savā nodabā dungo, tātad balss saites darbojās. Kāpēc viņa klusēja? Vai tā bija kautrība vai kaut kas nopietnāks? Lai būtu kā būdams, nerunāšana padarīja viņu trauslāku par četrgadīgu vidusmēra bērnu.

      Livija pabeidza darbiņu un izgāja no virtuves. Annija pārāk daudz laika pavadīja šeit kopā ar Džeisiju un Liviju, tāpēc viņa gribēja uzzināt, kas īsti kaiš mazajai meitenei.

      – Es redzēju, ka Livija raksta skaitļus. Viņa ir īsta gudriniece.

      – Dažus viņa velk otrādi, – Džeisija piebilda, tomēr acīm redzami lepojās.

      Annija nespēja izdomāt, kā noskaidrot nerunāšanas iemeslu, tāpēc pajautāja tieši:

      – Neesmu dzirdējusi Livijas balsi. Vai viņa runā ar tevi, kad manis nav klāt?

      Džeisijas lūpas sakniebās.

      – Es arī vēlu sāku runāt.

      Viņa to pateica ar tādu noteiktību, kas neiedrošināja uz turpmāku izjautāšanu, taču Annija nepadevās.

      – Es nevēlos uzmākties, bet, šķiet, man vajadzētu uzzināt kaut ko vairāk.

      – Ar viņu viss būs labi. – Džeisija uzslējās uz kruķiem. – Kā tu domā, vai pagatavot Teo vakariņās maltās gaļas plācenīšus?

      Annija nemēģināja pat iztēloties Teo viedokli par Džeisijas plācenīšiem.

      – Protams.

      Viņa saņēmās uzsākt sarežģītāku tematu.

      – Džeisij, manuprāt, tev jāgādā, lai Teo vairs netiek Livijai ne tuvumā.

      – Jā. Viņš pārskaitās zili melns par to stalli.

      – Runa nav tikai par stalli. Viņa uzvedību… nav iespējams paredzēt.

      – Kā to saprast?

      Annija nevarēja atklāti apsūdzēt Teo vēlmē nodarīt pāri Livijai, jo viņa nezināja, vai tā tas patiesībā ir, bet arī nedrīkstēja neņemt vērā tādu iespēju.