Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

saistījās ar vienu vienīgu romantiku. Īstenība bija citāda.

      Barbara grozīja uz pirksta laulības gredzenu – šauru zelta stīpiņu ar ļoti mazu briljantiņu.

      – Ne jau man vienai tā klājas. Džūdijas Kesteres dēlu sieva mēģina pierunāt pārcelties pie viņas vecākiem kaut kur Vērmontā, un Tildija… – Viņa pavēcināja roku, it kā negribētu vairs par to domāt. – Cik ilgi šeit paliksiet?

      – Līdz marta beigām.

      – Ziemā tas ir ilgi.

      Annija paraustīja plecus. Kotedžas īpašuma tiesību noteikumi nebija vispārzināmi, un viņa negrasījās arī turpmāk tos izpaust. Citādi rastos iespaids, ka viņu var kontrolēt. Pietika jau ar to, ka viena no lellēm to apgalvoja.

      – Vīrs man vienmēr saka, lai nejaucos citu cilvēku darīšanās, – Barbara turpināja, – bet man nebūs miera, ja nebrīdināšu, ka vienai šeit dzīvot ir grūti.

      – Man nekas slikts nenotiks. – Annija to pateica tā, it kā pati tam ticētu.

      Barbaras raižpilnā sejas izteiksme nebūt neiedrošināja. – Te ir tālu no pilsētas. Un kad ieraudzīju mašīnu… Ja nav asfaltēta ceļa, ziemas laikā nav viegli turp aizbraukt.

      Annija to jau bija sapratusi.

      Pirms došanās prom Barbara uzaicināja viņu uzspēlēt ar saliniecēm Bunco.

      – Galvenokārt sapulcējamies mēs, vecmāmiņas, bet es pasaukšu arī Līzu. Jums abām vecuma ziņā būs saskanīgāk. Annija ātri piekrita. Viņai nebija vēlēšanās neko spēlēt, bet bija nepieciešams aprunāties ar vēl kādu, ne tikai ar lellēm un Džeisiju, kura, lai cik mīļa, nerosināja uz viedokļu apmaiņu.

      Teo pamodināja troksnis. Šoreiz tie nebija murgi sapnī – kāda skaņa nāca no ārpuses. Viņš atvēra acis un ieklausījās.

      Pat īsti neatmodies, drīz vien viņš aptvēra, ko dzird. Apakšstāvā pulkstenis sita stundas.

       Trīs… Četri… Pieci…

      Teo uzslējās gultā sēdus.

      Pulkstenis bija sabojājies kopš vecmāmiņas Hildijas nāves pirms sešiem gadiem.

      Nometis segu, Teo sasprindzināja dzirdi. Melodiskās skaņas bija apslāpētas, tomēr dzirdamas. Viņš skaitīja – septiņi… astoņi… Tās turpinājās. Deviņi… desmit… Pie divpadsmit sitieni pārtrūka.

      Teo paskatījās pulkstenī uz naktsgaldiņa. Tas rādīja trīs naktī.

      Ko, pie velna, tas nozīmēja?

      Piecēlies no gultas, Teo kāpa lejā. Viņš bija kails, taču aukstums viņam nerūpēja. Viņam patika neērtības. Tās lika justies dzīvam.

      Mēness sirpis meta gaismu caur logiem, veidojot uz paklāja cietuma restēm līdzīgu rakstu. Istaba oda pēc putekļiem – kā telpa, kas netiek apdzīvota, bet Hildijas sienas pulksteņa svārsts ritmiski šūpojās, tik-tak, un rādītāji bija apstājušies pret skaitli divpadsmit. Pulkstenis bija klusējis gadiem.

      Kaut arī Teo savā romānā lika darboties dažādiem neliešiem – ceļotājiem laikā, viņš neticēja pārdabiskiem spēkiem. Tomēr viņam nācās atzīt, ka pirms došanās gulēt bija izgājis cauri istabai. Ja pulkstenis būtu tikšķējis, viņš to ievērotu. Taču tad nebija atskanējuši nekādi neizprotami trokšņi.

      Visam vajadzēja būt izskaidrojumam, bet šobrīd Teo nepavisam nesaprata, kas notiek. Tad viņš nosprieda, ka laika par to domāt būs pietiekami, jo šonakt tikpat vairs neizdosies aizmigt. Miegs bija kļuvis par Teo ienaidnieku, briesmu pilnu vietu, ko apdzīvoja rēgi no pagātnes. Vēl bīstamāki tagad, kad atkal bija atgriezusies Annija.

      Ceļš nebija tik slidens kā pirms astoņām dienām, kad Annija te ieradās. Toties grambas bija kļuvušas dziļākas, tāpēc ciemā uz Bunco spēli viņa nokļuva tikai pēc četrdesmit minūtēm. Ejot Annija centās nedomāt par Teo Hārpu, tomēr viņš neizgaisa no prāta. Trīs dienas bija pagājušas kopš sadursmes tornī, un pēc tam viņa Teo redzēja tikai iztālēm. Viņai gribētos, lai tā arī paliek, bet kaut kas teica priekšā, ka diez vai tā būs.

      Annija bija pateicīga par iespēju tikt prom no kotedžas. Par spīti gājieniem uz Hārpu namu, pamazām uzlabojās pašsajūta. Ja ne emocionālā, tad fiziskā noteikti. Viņa bija uzvilkusi jaunākos džinsus un baltu vīriešu kreklu, kas reiz bija piederējis mātei. Nepaklausīgos cirtainos matus viņa saņēma brīvā mezglā lūpas nokrāsoja gaišbrūnas šokolādes tonī, bet skropstas ar tušu. Tas bija labākais, ko viņa varēja izdarīt ar pieejamajiem līdzekļiem. Reizēm viņa prātoja, vai neatteikties no skropstu tušas, lai tik ļoti neizceltu acis, taču draugi norādīja uz nevajadzīgi lielo paškritikas devu, sakot, ka tieši zeltaini brūnās acis esot skaistākais viņas sejā.

      Ceļa labajā pusē augstais akmens mols iestiepās ostā, kur bija noenkurotas omāru zvejas laivas. Atvērtās nojumes, kuras Annija atcerējās, bija nomainītas ar slēgtām laivu mājām. Ja paradumi bija tie paši, vasarnieki joprojām glabāja izpriecu kuģīšus un jahtas turpat blakus omāru zvejas tīkliem un bojām, kas gaidīja svaigu krāsojumu.

      Pāri ceļam, tālāk no piestātnes, bija dažas mazas, ziemā slēgtas ēdnīciņas, tāpat arī dāvanu veikaliņš un divas mākslas galerijas. Salas municipalitātē – nelielā vairākām iestādēm paredzētā ēkā ar pelēku lubu apšuvumu – bija arī pasts un bibliotēka. Tie darbojās cauru gadu. Kalnā aiz pilsētas Annija samanīja apsnigušus kapu pieminekļus. Augstāk nogāzē ar skatu pāri ostai tumša un tukša rēgojās salas viesnīca, gaidot pavasari, kas atnesīs jaunu dzīvību.

      Peregrīnailendas mājas bija būvētas tuvu ceļam. Pagalmos grēdām glabājās omāru zvejas rīki, tauvu tinumi, vecu mašīnu vraki, kas vēl nebija aizvilkti prom metāllūžņos. Rozu māja izskatījās stipri vien līdzīga citām – četrstūraina, ar lubiņu jumtu, funkcionāla.

      Barbara ielaida Anniju iekšā un, paņēmusi viņas jaku, pavadīja uz virtuvi cauri lielai dzīvojamai istabai, kur gaisā vēdīja degošas malkas smarža un saimnieces ziedu aromāta piesātinātais parfīms.

      Pie loga virs izlietnes karājās sānos sasieti piparmētru zaļi aizkari, un pie sienas virs koka skapīšiem bija izvietota suvenīru šķīvju kolekcija. Barbaras lepnumu par mazbērniem skaidri apliecināja daudzās fotogrāfijas pie ledusskapja.

      Joprojām glīta astoņdesmit gadus veca kundzīte, kuras augstie vaigu kauli un platais deguns lika pieņemt, ka viņā rit afrikāņu un indiāņu asiņu sajaukums, sēdēja pie galda blakus sievietei Annijas gados, smalkai brunetei ar uzrautu degunu, vidēji gariem matiem un taisnstūrveida brillēm melnos rāmjos. Barbara iepazīstināja ar viņu kā savu meitu Līzu Makinliju. Līza bija Džeisijas draudzene – tā, kura bija ieteikusi Sintijai Hārpai Džeisiju par mājkalpotāju.

      Drīz vien Annija atklāja, ka Līza ir Peregrīnailendas brīvprātīgā bibliotekāre un salas vienīgās kafejnīcas un maizes ceptuves īpašniece.

      – Maiznīca ir slēgta līdz pirmajam maijam, – Līza pastāstīja Annijai. – Un es neciešu Bunco spēli, bet vēlējos satikt tevi.

      – Līzai ir divas brīnišķīgas meitas. Manas mazmeitiņas. Viņas dzimušas uz salas.

      – Tas ir mans sods par to, ka apprecējos ar omāru zvejnieku, nevis aizlaidos no salas ar Džimiju Timkinsu, kad bija iespēja, – Līza pavēstīja.

      – Neklausies, ko viņa runā. Līza mīl vīru. – Barbara paskaidroja, pirms iepazīstināja Anniju ar pārējām viešņām.

      – Vai tevi nebiedē dzīvošana vienai pašai tajā kotedžā? – Jautājumu uzdeva Mērija, kam dziļās rievas no mutes kaktiņiem uz leju radīja piktu sejas izteiksmi.