Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

sev sapircis. Nav nekādas jēgas tos glabāt, gluži tāpat kā nav jēgas glabāt arī visus šos papīrus.” Veselīgais vīrietis bija noslīcis Atlantijas okeānā, tikai dažas jūdzes no Dienvidkarolīnas krasta. Viņam bija trīsdesmit trīs gadi.

      Viņai to visu vajadzēja iemest dokumentu smalcinātājā. Ričards bija liels dokumentu smalcināšanas piekritējs, un viņam mājās darba kabinetā bija pašam sava iekārta. Kreditoriem nepavisam nebija nepieciešams pētīt Ričarda pēdējo asins analīžu rezultātus vai apstiprinājumu par to, ka pirms diviem gadiem viņš vakcinējies pret gripu, gluži tāpat kā izrakstu no neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas par to, ka basketbola spēles laikā viņš izmežģījis pirkstu.

      Dieva dēļ! Tas taču notika pirms trijiem gadiem! Kā jau cilvēks, kurš sasmalcinājis tik daudz papīru, ka varētu no tiem vai kalnu uzcelt, viņš noteikti negribētu, lai kāds pēta viņa medicīnisko karšu izrakstus.

      Šelbija nopūtās, pamanījusi vēl kādu četrus gadus senu dokumentu. Viņa jau grasījās to nolikt malā, bet tad pārtrauca kustību un sadrūma. Par šo ārstu viņa neko nebija dzirdējusi. Protams, tolaik viņi dzīvoja tajā milzīgajā augstceltnē Hjūstonā, un kurš gan varēja izsekot, pie kādiem ārstiem vīrs gājis, ja vismaz reizi gadā viņi mainīja apmešanās vietu. Un gadījās, ka tas notika pat vēl biežāk. Taču šis ārsts praktizēja Ņujorkā.

      – Tā nevarētu būt, – viņa murmināja. – Kālab gan Ričards būtu Ņujorkā gājis pie ārsta, lai…

      Un piepeši kļuva stindzinoši salti. Aukstums pārņēma Šelbijas prātu, sirdi un vēderu. Ar drebošiem pirkstiem viņa pacēla dokumentu un pietuvināja sev, it kā attāluma maiņa varētu mainīt arī uzrakstīto vārdu nozīmi.

      Tie ietiepīgi palika tādi paši kā bijuši.

      Divtūkstoš vienpadsmitā gada divpadsmitajā jūlijā Ričardam Endrū Foksvērtam Mauntsinajas medicīnas centrā doktors Dipoks Harjana veicis ķirurģisku operāciju. Vazektomiju. Ričards licis veikt vazektomiju un par to nav pateicis sievai. Kalija tolaik bija tik tikko divus mēnešus veca, bet viņš pakļāvies operācijai, lai vairs nekad nevarētu kļūt par tēvu! Viņš bija radījis iespaidu, tēlojis, ka vēlas vairāk bērnu, kad Šelbija par to runāja. Viņš pat piekrita doties uz pārbaudēm, un gluži tāpat to izdarīja viņa, kad pēc gadu ilgušiem mēģinājumiem tomēr nepalika grūta.

      Šelbijai šķita, ka sadzird viņa balsi. “Dieva dēļ, Šelbij, tev vienkārši jānomierinās. Ja tu nemitīgi raizēsies un dzīvosi vienā sasprindzinājumā, tas nekad nenotiks.”

      “Nē, tas nekad nenotiks tāpēc, ka tu parūpējies, lai tas nebūtu iespējams. Tu man meloji pat par to. Meloji, bet mana sirds no sāpēm vai lūza katru mēnesi. Kā tu varēji? Kā gan tu varēji?”

      Viņa atvirzījās no galda un piespieda pirkstus pie plakstiem. Tas bija jūlijs. Apmēram jūlija vidus. Un Kalija bija aptuveni astoņas nedēļas veca. Komandējums. Tā viņš bija paskaidrojis. Tagad Šelbija to labi atcerējās. Uz Ņujorku. Par ceļamērķi gan viņš nebija samelojis.

      Vest zīdaini uz lielpilsētu viņa nebija vēlējusies, un Ričards noteikti zināja, ka tā būs. Viņš visu jau bija nokārtojis. Un tas Šelbijai nāca kā jauns pārsteigums. Viņš privātā lidmašīnā aizsūtīja Šelbiju atpakaļ uz Tenesī. Viņu un mazo meitiņu. Ričards apgalvoja, ka dara to tāpēc, lai viņa kādu laiku varētu pavadīt kopā ar savu ģimeni. Parādīt viņiem Kaliju, ļaut, lai pāris nedēļu viņas mamma un vecmāmiņa palutina gan Šelbiju, gan Kaliju.

      Tagad Šelbijai ienāca prātā, ka viņa par to bija jutusies tik laimīga, tik pateicīga… Un, izrādās, viņš to darījis vienīgi tāpēc, lai dabūtu sievu nost no ceļa, lai droši parūpētos par to, ka nekad vairs nekļūs par tēvu.

      Šelbija atkal piegāja pie rakstāmgalda un paņēma rokā fotogrāfiju, ko bija ierāmējusi vīram par prieku. Tajā bija redzama viņa kopā ar Kaliju, un šo kadru uzņēma Šelbijas brālis Klejs. Tieši tajā viesošanās reizē.

      Viņai bija licies, ka vīra pateicības vārdi ir patiesi, ka viņam šī dāvana ir svarīga, ja reiz viņš to glabāja uz sava rakstāmgalda. Visu laiku, līdz pat šai dienai.

      “Kārtējie meli. Tikai kārtējie meli. Tu mūs nekad neesi mīlējis. Tu nebūtu spējis melot, melot, melot un melot, ja mūs mīlētu.”

      Nodevība sāpēja, un dusmās viņa jau gandrīz bija gatava triekt ierāmēto fotogrāfiju pret rakstāmgaldu. Tomēr, ieskatījusies savas mazulītes sejā, viņa nespēja to izdarīt. Šelbija nolika to atpakaļ tik uzmanīgi, it kā novietotu trauslu un nenovērtējami dārgu porcelāna izstrādājumu.

      Pēc tam Šelbija noslīga uz grīdas. Viņa nespēja sēdēt pie šā rakstāmgalda. Nu vairs ne. Viņa sēdēja uz izaicinošā tonī nokrāsotās grīdas, auksti balto sienu ieskauta, šūpojās uz priekšu un atpakaļ un šņukstēja. Viņa raudāja ne jau par to, ka mīļotais vīrietis ir miris, bet gan par to, ka viņš vispār nekad nav eksistējis.

      Gulēt nebija laika. Gan nebūdama kafijas cienītāja, Šelbija piepildīja milzīgu krūzi ar dubulto espresso, ko pagatavoja Ričarda īpašais, Itālijā ražotais kafijas automāts.

      No raudāšanas sāpēja galva, bet, kofeīna devas uzmundrināta, viņa izskatīja katru papīra lapu, ko atrada, un kārtoja tās kaudzēs.

      Viesnīcu un restorānu rēķini, ko tagad viņa pārlūkoja ar citām acīm, apliecināja, ka vīrs ne tikai melojis, bet arī krāpis.

      Apkalpošana numurā bija izmaksājusi pārāk lielas summas, lai to būtu izmantojis tikai viens cilvēks. Un rēķins par sudraba rokassprādzi no “Tiffany’s” – tādu Ričards viņai nekad netika pasniedzis. Čeks par pieciem tūkstošiem no “La Perla” – viņam patika, ja Šelbija valkāja šīs firmas apakšveļu.

      Tad vēl rēķins par gultu un brokastīm nedēļas nogalē Vērmontas viesnīcā. Toreiz viņš bija sacījis, ka dodas uz Čikāgu, lai pabeigtu kādu darījumu.

      Kālab gan viņš glabāja šo visu? Kāpēc paturēja visus šos melu un neuzticības pierādījumus? Un tad viņa saprata. Vienkārši tāpēc, ka viņa vīram bija uzticējusies.

      Un ne jau tikai tāpēc. Viņa to bija pieņēmusi. Viņa bija nojautusi par dēku, un viņš droši vien to zināja. Viņš to visu glabāja, jo uzskatīja, ka sieva ir pārāk padevīga un paklausīga, lai rakņātos viņa papīros.

      Un tieši tāda viņa arī bija.

      Tās citas – tās pārējās savas dzīves – Ričards bija cieši noslēdzis. Un Šelbija nezināja, kur atrast atslēgu. Un viņa nemūžam nebūtu atļāvusies vīram to pavaicāt. Un arī to viņš zināja.

      “Cik daudz citu sieviešu viņam bijis?” Šelbija iedomājās. “Vai tam tagad ir kāda nozīme? Jau ar vienu ir krietni par daudz. Un katra no viņām laikam jau bija izsmalcinātāka, pieredzējušāka, zinošāka un informētāka par meiteni no mazas kalnu pilsētiņas Tenesī štatā. Šai meitenei bija deviņpadsmit gadu, kad Ričards padarīja viņu grūtu, apžilbināja un apmuļķoja. Kāpēc gan Ričards mani apprecēja? Varbūt viņš tomēr mani mīlēja? Kaut pavisam nedaudz? Alka pēc manis? Taču ar mani viņam nebija pieticis, lai viņš būtu laimīgs, lai neapvītu ap savu dzīvi tik daudz melu. Hm… vai gan tas patiesi vēl ir tik svarīgi? Viņš taču ir miris. Jā,” viņa secināja. “Jā, tas ir svarīgi.”

      Viņš Šelbiju bija padarījis par muļķi, pazemojis viņu. Atstājis sievu ar tik milzīgu finansiālu slogu, kas vēl daudzus gadus neļaus viņai mierīgi elpot. Viņš bija izpostījis Kalijas nākotni.

      “Sasodīts! Tas nudien ir svarīgi!”

      Visu nākamo stundu Šelbija sistemātiski pārlūkoja vīra kabinetu. Ar seifu jau bija pastrādāts.