Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

manas ribas un es iestenējos: – Tēt, es nevaru paelpot! – Viņš negribīgi palaida mani vaļā, saraucis plato, saules nobrūnināto pieri. Tēvs nekad neatcerējās uzlikt cepuri, kaut gan sešdesmit gadu vecumā jau bija zaudējis gandrīz visus matus un kailais galvvidus bija raibs kā sarkankrūtīša ola. Tumšās acis bija neparasti dzīvīgas, lai arī nelielas, un viņš mani pētīja, it kā meklējot brūces.

      – Adriāna visu pastāstīja. Ja iedomājos, kas varēja notikt… – Viņš savilka roku dūrē. – Es sagrautu visu šo pilsētu pār to nožēlojamo neģēļu galvām.

      – Tas bija nieks. – Es piespiesti pasmaidīju. – Huans par visu parūpējās.

      – Jā, arī to es dzirdēju. – Tēvs sadrūma. – Nāksies slēgt izlīgumu ar tā nelieša dzimtu un pārliecināt mūsu kūrijas tiesas kardinālus, ka mans dēls negrasās uzšķērst katru neapmierināto, kas viņam neiepatīkas. Lielisks skandāls manas ievēlēšanas vakarā. Pie visiem svētajiem, Huans pārāk neapdomīgi rīkojas ar savu asmeni! Vai nevarēja aizbiedēt to cilvēku ar kliedzieniem?

      – Viņš mūs aizstāvēja, tēvs, – es iebildu, pati brīnīdamās par to, ka nostājos Huana pusē; viņš bija man netīkamākais no brāļiem. – Neģēlis mūs apmeloja. Un grasījās izvilkt dunci.

      – Duncis nevar pretoties zobenam. Apvainojumi ir tikai vārdi. Mēs nedrīkstam nogalināt cilvēkus par to, ka viņi mūs aizvaino. – Tēvs skarbi iesmējās. – Tādā gadījumā šajā zemē nebūtu vairs neviena dzīva augstmaņa. Gandrīz katrs ir vismaz reizi mūs noniecinājis. – Viņš nopūtās. – Bet pats svarīgākais ir tas, ka netika nodarīts nekas slikts. Jautājumu varēja atrisināt daži simti dukātu īstajās rokās.

      Piepeši es kaut ko atcerējos un pagriezos, lai pastumtu mazo brāli uz priekšu. – Tēvs, šeit ir Džofre. Viņš visu nakti gaidīja, kad varēs tevi satikt.

      Tēva sejas izteiksme mainījās. Mans brālis ļoti rūpīgi paklanījās, bet tēvs norūca: – Vai nav pārāk vēls, lai tu vēl būtu nomodā?

      Džofres smaids nozuda. – Jā, protams. Bet Lukrēcija… viņa teica, ka varam pastaigāties dārzā, līdz atnāksiet, un es gribēju…

      – Jā? Ko tu gribēji? Nestosties, runā!

      – Gribēju apsveikt jūs, – Džofre strauji nobēra. – Un pajautāt, vai drīkstu dzīvot kopā ar Lukrēciju. Man viņas ārkārtīgi pietrūkst, un viņa solīja, ka labprāt par mani rūpēsies.

      – Vai tiešām tu viņam to solīji? – Tēvs uzmeta man asu skatienu.

      Es saraucu pieri, jo nesapratu, kāpēc viņš dusmojas. – Protams. Mēs ļoti reti tiekamies, un tagad man būs savs nams, tādēļ es spriedu, ka pietiks vietas…

      – Tu spriedi nepareizi. – Tēvs palūkojās uz Džofri. – Tas nav iespējams. Tu esi pārāk mazs, lai pamestu savas mātes māju. Vannoca tam nepiekristu. Turklāt Lukrēcijai drīz būs svarīgi pienākumi.

      – Tēvs…

      Viņš pacēla roku, un lāpu gaisma apspīdēja smagnējo zelta gredzenu viņam pirkstā. Uz tā bija sakrustotas pāvesta atslēgas. Es zināju, ka pēc pāvesta nāves viņa gredzens tiek salauzts, bet pēctecim izgatavots jauns. Acīmredzot tēvs bijis pārliecināts par uzvaru, ja licis radīt jauno gredzenu vēl pirms vēlēšanām.

      – Es aizliedzu. – Viņš pastiepa roku pret Džofri. – Skrien pie Vannocas un saki, lai viņa ved tevi mājās. Ielās nav droši, un es nevēlos jaunus negadījumus.

      Džofre noskumis palūkojās uz mani, noskūpstīja tēva roku un atkal palocījās, bet šoreiz ne tik rūpīgi. Viņš ieskrēja namā, bet grīļīgā gaita liecināja, ka viņš apvalda asaras.

      Tēvs pievērsās man. – Lūdzu, turpmāk neierosini zēnam prātā šādas muļķības. Es saprotu, ka tev ir labi nodomi, bet Vannocai nepatiks, ja atņemšu viņas pēdējo bērnu.

      – Viņš ir arī tavs bērns, – es atgādināju. Visā savā mūžā es nekad nebiju atklāti iebildusi tēvam, bet tagad nesapratu, kāpēc viņš izturas pret Džofri ar tādu nepatiku. – Man nav ne jausmas, kāpēc brālis nevarētu dzīvot ar mani. Māte viņam nepievērš uzmanību un…

      – Lukrēcija, basta! – viņš mani uzrunāja spāniski, mūsu “slepenajā” valodā, un pār plecu palūkojās uz kardināliem, kas pulcējās akmens sviediena attālumā uz terases. – Pietiek, – tēvs klusi atkārtoja. – Es necietīšu tavu pretestību. Tagad es esmu pāvests, un man jārīkojas uzmanīgi, it īpaši attiecībā uz ģimeni. Man netrūkst raižu, un es negribu izdabāt zēnam, ja neesmu pārliecināts, ka viņš ir mans dēls.

      – Neesi pārliecināts? – Es satriekta ievilku elpu. – Ko tas nozīmē? – Un es jau gatavojos kādai nepatīkamai atklāsmei. Šī nedēļa bija pilna ar tādām.

      – Laikam jau tu esi pelnījusi skaidrojumu. – Tēvs nemierīgs nopūtās, satvēra mani aiz rokas un pieveda pie akmens soliņa. – Es nezinu, vai Džofre tiešām ir Bordža, – viņš sacīja. – Man ir skumji to atzīt, bet tava māte bija precējusies, kad laida viņu pasaulē, un tobrīd… es vairs nebiju tā aizrāvies ar Vannocu kā iepriekš. Kā lai zinu, ka Džofre nav viņas vīra bērns?

      Tātad šī iemesla dēļ māte nebija pastāstījusi Džofrem par tēvu. Tam nebija nekādas saistības ar to, ka viņš vēl joprojām dzīvo zem Vannocas jumta. “Vai arī viņa apšauba, ka Džofre ir mana tēva dēls?” Es domāju par savu jaunāko brāli, kurš vienmēr centās izdabāt tēvam tāpat kā Čezāre viņa vecumā, bet tēva uzmanība bija veltīta tikai Huanam. Tomēr Čezāre nekad nešaubījās, ka ir mūsu tēva dēls, toties nabaga Džofre…

      – Pietiek uz viņu paskatīties, lai redzētu, ka viņš ir Bordža. Viņš līdzinās man.

      – Un tu līdzinies savai mātei. Lūk! Protams, es parūpēšos par Džofri kā par savu bērnu, jo negribu viņu pazemot. Bet es nevaru izmitināt viņu tavā namā… – Tēvs pacēla pirkstu, mani apklusinot. – Mums jārunā par vēl kaut ko.

      Viņš šķita nopietns. Es sēdēju uz pašas sola malas un vēroju, kā viņš parausta apakšlūpu. Redzēju, ka tēvs ir noguris. Zem acīm rēgojās tumši loki, un āda bija bāla. Parastajā, melnajā tunikā, šosēs un nobružātos zābakos viņš izskatījās pēc taupīga amatnieka. Es vienmēr apbrīnoju viņa vairīšanos no pārliecīgas greznības. Košo, sarkanā satīnā tērpto kardinālu un purpurā slīgstošo bīskapu vidū viņš izcēlās ar savu vienkāršību. Taču tobrīd tā mani mulsināja, it kā es būtu gaidījusi brīnumainu pārvērtību pēc nonākšanas Svētajā krēslā, kādu acīmredzamu pārmaiņu, kas viņu atšķirtu no pārējiem un ļautu saskatīt dievišķo.

      Es atcerējos Džūlijas teikto, ka pāvests tik un tā ir cilvēks, un saspringu. Tēvs sakoda zobus un tad paziņoja: – Džūlija man pastāstīja par jūsu sarunu pēcpusdienā. Viņa domā, ka tu mūs nosodi. Tavs tonis viņu apbēdināja.

      Lai nepateiktu, ka Džūlijai vajadzētu bēdāties par savu uzvedību, es iekodu mēlē un klusi pavēstīju: – Viņa kļūdās. Es nemūžam tevi nenosodītu, tēvs.

      – Ne jau mani. – Viņš pacēla skatienu. – Džūlija uzskata, ka tu nosodi mūs. – Es klusēju, un tēvs turpināja: – Saprotu. Nebija viegli uzzināt, ka tavs tēvs iecelts par pāvestu, un pēc tam atklāt, ka mēs ar Džūliju… – Viņš apklusa, un gaisā uzvirmoja spriedze.

      – Vai tā ir patiesība? – es vilcinādamās iejautājos. – Vai viņa gaida tavu bērnu?

      Tēvs