Название | Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese |
---|---|
Автор произведения | K. V. Gortners |
Жанр | Историческая литература |
Серия | |
Издательство | Историческая литература |
Год выпуска | 2016 |
isbn | 978-9984-35-812-3 |
Vīra kaklu pāršķēla sarkana stīga. Viņš izvalbīja acis, un no mutes izplūda asinis. Skatītāji iekliedzās, un Huans trieca zobenu atkal, šoreiz pretiniekam krūtīs. Viņš iegārdzies nokrita. Huans notupās viņam uz krūtīm, pacēlis zobenu, šausminoši iegaudojās un vairākas reizes cirta asmeni vīra ķermenī.
Zirgs saoda svaigās asinis un iezviedzies atmeta galvu. Tas kāpās atpakaļ, un es cieši satvēru pavadu, pūlēdamās noturēties seglos.
Skatītāji metās bēgt, vairs nedomājot par ņirgām vai zagšanu. Huans kapāja līķi kā dēmons. Kad pie mums pieauļoja viņa vīri, Huans apdullis pacēla skatienu; viņš mirka asinīs un iekšās. Redzot mūsu kalpotājus un Huana algotņus, aizbēga arī pēdējie salašņas.
Nama vārti atvērās, un saimniecības pārzinis Tomazo izsteidzās pa tiem īstajā brīdī, lai mani noķertu, jo es jau kritu no zirga. Huans ielūkojās man acīs; es pievērsu skatienu asiņainajai kaudzei viņam pie kājām. Tā vairs nelīdzinājās cilvēkam.
Vannoca paraudzījās no savām nestuvēm un iekliedzās, izkāpa un steidzās pie Huana. – Kas notika? – Viņa satvēra mana brāļa zodu, nepievēršot uzmanību asinīm uz viņa sejas. Mana māte stāvēja gandrīz uz līķa, bet to nemanīja.
– Viņš… apmeloja mūs, – Huans ar pūlēm izgrūda, vēl joprojām cieši turēdams zobenu, un asinis pilēja uz viņa zābaku uzliektajiem purngaliem. – Nosauca mūs par maraniem.
– Un grasījās izvilkt nazi, – es bažīgi piebildu, kaut gan jau apšaubīju, vai esmu kaut ko tādu redzējusi. – Es… manīju, ka viņš sniedzas pēc…
– Nav svarīgi, – māte mani pārtrauca un ar mutautiņu noslaucīja Huanam seju. – Pārmeklējiet to mēslu, – viņa pavēlēja.
Kalpotāji saskatījās. Adriāna, sēžot nestuvēs, iesaucās: – Lūdzu, Vannoca! Vai to nevar atlikt līdz brīdim, kad būsim iekšā?
– Nē. – Mana māte saniknota uzlūkoja viņu. – Šis suns tika nolīgts, lai rietu. Varbūt atradīsim kaut ko tādu, kas palīdzēs noteikt saimnieku. Pārmeklējiet!
– Labāk dari, kā viņa liek, – es pačukstēju Tomazo.
Kalpotājs negribīgi atkāpās no manis. Es dzirdēju nošalcam tērpu un pagriezos. Džūlija tuvojās man. Viņa bija bāla un mirka sviedros, tomēr šķita apņēmīga un satvēra manu roku, un Tomazo noliecās pār līķi, saudzīgi atlocīdams sakapāto kamzoli. Tomazo viebās un mēģināja taustīties tā, lai nepieskartos zarnām, kas rēgojās no miroņa vēdera.
– Nejēga! – Vannoca atgrūda viņu nostāk un nevilcinoties sāka pārmeklēt līķi. Melnie tērpa svārki sagūla uz asiņainajiem miesas gabaliem. Es atvieglota gandrīz saļimu, kad ieraudzīju plāno dunci, ko viņa pasvieda Tomazo. Pēc brīža māte iztaisnojās un pacēla naudas maisiņu. – Lūk! – Viņa parāva to vaļā un izkratīja saturu plaukstā. Sudraba dukāti, pārāk daudz vienkāršam kauslim.
– Kurš? – Huana acis liesmoja.
– Padomā, – Vannoca ieteica. – Mums nav vajadzīgs pareģis. Kurš gribēja pāvesta krēslu? Kurš samaksāja veselu bagātību un bija spiests noskatīties, kā Rodrigo pārspēj viņu viltībā? Bordža ieguvis Svētā Pētera valstības atslēgas. Tagad viņa ienaidnieks mēģinās atriebties. Pretējā gadījumā šis atkritums neuzdrošinātos tevi izaicināt. Šis ir Džuljāno della Roveres suns.
– Bija. – Huana smaids bija šerminošs un atklāja asiņainos zobus. – Tagad viņš ir suņu gaļa.
– Būs arī citi. Kranči pārvietojas baros.
– Lūdzu, iesim iekšā, kamēr pūlis vēl nav atgriezies! – Adriāna iesaucās.
Vannoca pamāja, un visi steidzās paslēpties aiz nama nostiprinātajiem mūriem.
Tikai mēs ar Huanu, Vannocu un Džūliju nekustējāmies, līdz mana māte ar zodu norādīja uz Tomazo. – Parūpējies par šo. Iemet Tibrā kopā ar to cūkas galvu. Un nomazgā ceļu. Mums šovakar būs viesi. Negribu, lai viņi notraipa tērpus ar della Roveres mēsliem. – Viņa pamāja Džūlijai. – Ved viņu augšā un palīdzi nomazgāties!
Es sekoju Džūlijai pa kāpnēm līdz savai guļamistabai. Pārkāpjot pār slieksni, es sajutu piepeši vājumu. Džūlija kopā ar manu kalponi Pantalīziju mani izģērba. – Atnes ūdeni, – Džūlija pavēlēja Pantalīzijai, un viņa steigšus pameta istabu, iepletusi maigās, brūnās acis. Viņa bija tikai trīs gadus vecāka par mani; viņas tēvs tirgotājs bija izdarījis manam tēvam kādu pakalpojumu un nopelnījis meitai vietu manā saimniecībā. Pantalīzija dzīvoja tikpat nošķirti kā es; acīmredzot viņa no balkona vērojusi, kā Huans nogalina vīrieti.
Adriāna ienāca manā istabā un izmisusi ievaidējās. Es nepacietīgi attraucu: – Krustmāt, nevajag satraukties. Man nekas nekaiš.
– Nekas nekaiš? – viņa kā neticēdama atkārtoja. – Huans paveica nāves grēku dienā, kad tavs tēvs kļuva par pāvestu! Tā ir ļoti slikta zīme, jauns traips uz viņa valdīšanas audekla.
– Jūs runājat kā Vannoca, – es pārmetu. – Tas cilvēks mūs apvainoja, un viņam bija nazis. Huans aizstāvēja mūsu godu. Kāpēc tēvu vajadzētu par to sodīt?
– Tu nesaproti. Tavam tēvam ir… – Adriāna apklusa, jo atgriezās Pantalīzija, nesot lielu ūdens trauku. Palūkojusies uz Džūliju, Adriāna iekoda lūpā. Es jutu, ka viņas sazinās bez vārdiem.
– Lūdzu, pavadi donnu Adriānu uz viņas istabu, – es vēlēju Pantalīzijai, un viņa devās palīdzēt manai krustmātei, kas pieķērās pie viņas tā, it kā pasaule būtu sajukusi prātā.
Durvis aizcirtās, un mēs ar Džūliju palikām divatā. Viņa domīgi vēroja mani, kamēr es novilku kreklu un sāku mazgāties. Nolaidusi skatienu, es pamanīju, ka ūdens traukā ir sārts. Acīmredzot asinis trāpījušas arī man. Savādi. Es to nemaz nejutu.
– Tavs apmetnis, – Džūlija ieminējās, – ir uz gultas. Apliec to ap pleciem, lai nesaaukstējies.
Es trīcēdama ietinos samta audumā. Aiz loga koši spīdēja saule, bet es jutos kā iesalusi ledū.
Brīdi valdīja klusums.
– Tu rīkojies ļoti drosmīgi, – Džūlija ieminējās. – Pat neiekliedzies.
– Nē, es… neko nedarīju. Tikai sēdēju…
– Neesi tik pieticīga. Huana zirgs ir lielāks nekā pārējie, uz kuriem esi jājusi, un tev visapkārt bija neģēļi. Tomēr tev izdevās viņu brīdināt. Droši vien glābi viņam dzīvību vai vismaz aiztaupīji bīstamu ievainojumu. Tev vajadzētu lepoties. Tikai retajai meitenei pietiktu apķērības.
Klusēdama es vēroju Džūliju. Viņas sejas izteiksme pauda cieņu, un tā mani pārsteidza nesagatavotu. Reiz viņa mani norātu kā padumju, bezpalīdzīgu bērnu.
– Ko Adriāna grasījās teikt par tēti? – es jautāju. – Ko es nesaprotu?
Džūlija nopūtās. – Nedomāju, ka šis ir īstais mirklis, Lukrēcija.
– Kāpēc?
Viņa pievērsās spogulim. – Tas cilvēks nosauca tavu ģimeni par maraniem. – Viņa klusēdama vēroja manu atspulgu. – Vai zini, ko tas nozīmē?
– Jā, protams. Marans ir ebrejs, kas pieņēmis kristīgo ticību. Bet mēs neesam ebreji… vai ne?
– Jūs esat tādi paši ebreji kā visi tā dēvētie