Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

lai tikai iegūtu piemiņu.

      Džūlija ieraudzīja, uz ko skatos, un nopūtās. – Lukrēcija, es taču teicu, ka viņa šeit nav.

      – Vajadzētu būt, – es nenovēršoties atcirtu. – Nesaprotu, kāpēc tēvs uzstāja, ka viņam jāpaliek Pizā, ja visa pasaule ir šeit!

      – Ja tavs tēvs Čezāri ielūgtu, tad jauneklis nekad vairs neatgrieztos Pizā. Tu taču zini, ka viņš negribēja turp doties. – Džūlija samulsusi knibināja savu kaklarotu. – Turklāt arī Vannoca nebija aicināta, un viņa neiebilda. Viņai jāvada tavernas. Pilsētā ir daudz iebraucēju, tātad jāpelna nauda.

      – Viņa jau neapkalpo viesus pati, – es iebildu, kaut gan priecājos, ka māte nebija ielūgta.

      – Jā. Tomēr viņa vismaz nesēž šeit un necenšas mums bojāt dzīvi. Vannoca dusmās ārdījās, kad saprata, ka nav pareģojusi Rodrigo ievēlēšanu, – Džūlija augstprātīgi noteica, nenoliedzami priecādamās, ka pirmā uzzinājusi šīs satricinošās vēstis.

      – Vai domā, ka tā ir patiesība? – es vilcinādamās jautāju un nodrebēju, jo atcerējos mātes pareģojumu par manu nāvi. – Vai viņa redz nākotni?

      Džūlija paraustīja plecus. – Acīmredzot ne gadījumos, kas saistīti ar tavu tēvu. Vannoca izskatās pēc raganas, bet šobrīd redz tikai savas dusmas. Sācies mūsu laiks, un viņa vairs nevienam nerūp.

      Par to es nebiju pārliecināta. Es biju dzīvojusi kopā ar māti un atcerējos ziemas vakarus, kad viņa sēdēja pie galda un izlika kārtis. Varbūt viņa neredzēja nākotni, toties uzskatīja, ka to spēj.

      – Nu lūk! – Džūlija uzmeta lūpu. – Tagad tu esi noskumusi. Aizmirsti Čezāri un savu māti! Aplūkosim savu jauno namu. Dzirdēju, ka tas esot brīnišķīgs. Romā visi mūs apskauž.

*

      Kad beidzot ieradāmies, sēžot karietē, mēs mirkām sviedros. Aizritēja stundas, kamēr izbraucām cauri līksmajam pūlim. Tiklīdz aiz mums aizvērās Portika Svētās Marijas pils vārti, kņada pieklusa. Aiz nostiprinātajiem mūriem valdīja miers. Biezie ķieģeļi un java slāpēja dzīrotāju gaviles aiz mūsu režģotajiem logiem.

      Nams – pulēta koka un rožsārta marmora panteons – bija milzīgs, divreiz lielāks par Adriānas māju. No iekšpagalma ar greznu strūklaku, arkādi un dārzu mēs nonācām milzīgā vestibilā, kas sazarojās mazu, nošķirtu istabu labirintā. Visur bija sakrautas mūsu mantas, un kalpotāji drudžaini strādāja, saliekot visu īstajās vietās. Es sajutu vēl mitrās krāsas smaržu, kas uzvējoja no nupat uzgleznotajām freskām, un lūkojos apkārt ar apbrīnas pilnu skatienu. Džūlija vedināja mani augšā, sajūsmināta spiegdama ik reizi, kad pamanīja kaut ko jaunu.

      – Skaties, Lukrēcija! Ateja ar mīkstiem sēdekļiem un noteku! – Viņa ielūkojās izpopētajā telpā. – Vairs nebūs smakas un nevajadzēs iztukšot naktspodus. Kāda greznība!

      – Jā, mums. – Es viņu nopētīju. – Tu gaidi bērnu. Sievietēm tavā stāvoklī bieži jāskrien uz tualeti, vai ne? Tev būs ilgi jāiet no saviem apartamentiem.

      Džūlija ieknieba man rokā, nosauca mani par bezkaunīgu meiteni un veda uz trešo stāvu. Tur ieraudzījām vēl vairāk istabu, ko citu no citas šķīra grebumiem rotātas ciedru koka durvis. Griesti un sienas bija nokrāsoti, un visur jau saliktas gultas, galdiņi un citas nepieciešamās mēbeles.

      Savā zili zeltītajā istabā es ieraudzīju Arančīno, kurš ņaudēja klūgu būrītī. Es vēlējos mīluli atbrīvot. Kad jau cēlu būra aizdari, Džūlija iesaucās: – Nē, Lukrēcija! Viņš aizbēgs! – Kaķis izlēca ārā un, ķepām slīdot uz pulētās grīdas, paskrēja zem manas gultas.

      Es palūkojos uz Džūliju. – Vai redzi? Viņš zina savu vietu. – Kaut nu to pašu varētu teikt par tavu jauno līgavaini! – Džūlija atcirta.

      – Ko tu teici? – Es nesteidzīgi piecēlos.

      Piepeši istabā iesteidzās Adriāna. – Kāda nelaime! Aizritēs nedēļas, kamēr sakārtosim visas mantas, un kopējā istaba vēl nemaz nav gatava. Priekšistabās ir sastatnes, un tur staigā strādnieki. Kāpēc Viņa Svētība tik ātri lika mums pārcelties? Vai tiešām nevarējām pagaidīt, kad viss būs gatavs? – Tobrīd Džūlijas sejā parādījās ledussalta izteiksme. Adriāna turpināja: – Pa šīm kāpnēm būtu grūti uzkāpt pat zirgam. Gaisā virmo putekļi, ož pēc krāsas… Sievietei tavā stāvoklī tas nepavisam nav ieteicams!

      – Gan jau es pati zināšu, kāds ir mans stāvoklis, – Džūlija atcirta. – Un man šis nams šķiet nevainojams. Bet, ja tev tas liekas apgrūtinoši, varu palūgt Viņa Svētībai, lai ļauj tev atgriezties vecajā namā.

      Es jutu sirdi sažņaudzamies, piepeši sapratusi, ka Adriāna negribēja pārcelties. Šī brīnišķīgā pils piederēja Džūlijai.

      Tā bija mana tēva dāvana. Šeit valdīja viņa, nevis es.

      – Un atstāt bērnu pie tevis? – Adriāna pārjautāja. – Nedod Dievs!

      Džūlija samiedza acis, bet nepaguva atbildēt, jo es steigšus iejaucos: – Nestrīdieties! Drīz noteikti iejutīsimies. Tēvs taču to vēlas, vai ne?

      Adriāna nolaida skatienu. – Protams. – Džūlijas vaibsti pauda uzvaras prieku. Adriāna novērsās un sacīja: – Vismaz šajās istabās ir kārtība. Kur pazudusi tava kalpone? Es viņai piekodināju…

      It kā to sadzirdējusi, ieskrēja Pantalīzija. Viņa bija piesārtusi un nesa emaljētus šķirstiņus, kuros saliktas manas dārglietas un tualetes piederumi. – Piedodiet, madonna! – Viņa neveikli paklanījās. – Es apmaldījos. Šis nams ir milzīgs, un… – Viņa pamanīja atvērto būri. – Ak nē! Es atstāju kaķi uz mirkli, lai atnestu mantas… Lūdzu, piedodiet, madonna! Laikam tas aizbēdzis.

      – Nē. Viņš ir zem gultas.

      Es paņēmu dažus šķirstiņus, un Pantalīzija nopūtās. – Vajadzēja viņu rūpīgāk pieskatīt, bet negribēju, lai šīs mantas pazustu.

      – Neraizējies, – es mierināju meiteni. – Arančīno ir kaķis. Viņš rīkojas tā, kā pats vēlas.

      Džūlija nožāvājās. – Protams, tas ir aizraujoši, bet es jūtos pārgurusi un gribu pagulēt. – Viņa noskūpstīja mani uz vaiga. – Es priecājos, ka tev patīk mūsu nams. Pasaki to Rodrigo šovakar, kad tiksieties!

      Viņa aizgāja, bet man ausīs vēl skanēja tēva vārds. Adriāna nolūkojās viņai pakaļ. – Lai Dievs mūs sargā! – viņa nočukstēja. – “Mūsu” nams. Un Romā visi kulsta mēli. – Viņa papurināja galvu. – Pietiek. Arī tev vēl jāatpūšas. Liec Pantalīzijai sagatavot tavu tērpu šim vakaram. Un neapmaldies vairs! – viņa pavēlēja manai kalponei. – Tu neesi neaizvietojama. Romā ir daudzi simti augstdzimušu meiteņu, kas izmisīgi vēlas apkalpot pāvesta meitu.

      Tiklīdz viņa aizgāja, Pantalīzija izbijusies jautāja: – Vai tiešām jūs mani aizstāsiet ar citu, madonna?

      – Nē, protams. Nepievērs viņai uzmanību. Tu taču zini, kā viņa nīst nekārtību. – Es pasmaidīju. Man patika Pantalīzija. Viņa kalpoja tikai man, un uzticība bija ļoti vērtīga, it īpaši, ja nākas dzīvot zem Džūlijas Farnezes jumta.

      – Paldies, madonna! Vai man izvēdināt jūsu tērpu?

      – Jā, ja izdosies to atrast, – es noteicu, un mēs abas pievērsāmies kastēm, kas bija sakrautas stūros, sākām izkravāt mantas, sakārtojot drēbes ciedru un valriekstu koka lādēs, kas sargāja smalkos audumus no kodēm un mitruma. Kad pūlējāmies izcelt gultas aizkarus, ieradās mazā Murilja. Mums izdevās pārmest