Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

ir pie loga!

      Mūsu kalpotāji virzījās tuvāk, un pūlis ieaurojās, redzot mana tēva spēcīgo stāvu. Viņš pacēla roku, svētīdams tautu. Visi metās ceļos. Arī mana māte un Adriāna sekoja šai priekšzīmei, klusi skaitot pateicības lūgšanas. Džūlija parāva mana tērpa apmali: – Lukrēcija, slīgsti ceļos un paud savu padevību!

      Pūļa sajūsmas apdullināta, es sagrīļojos, tad nometos uz zemes un jutu, ka mani caurstrāvo piepeša līksme.

      – Roma Bordžam! Roma Bordžam!

      Cilvēku skanīgie saucieni pārpludināja laukumu, atbalsojās pilsētā, un es biju pārliecināta, ka tos dzird visa Itālija. Man gribējās skaļi smieties. Kaut gan neredzēju tēva seju, es zināju, ka arī viņš valda smieklus.

      Viņš bija uzvarējis.

      Pēc brīža mēs sadzirdējām, ka tuvojas jātnieki, un steigšus piecēlāmies kājās. Laukumā ieauļoja Bordžu tumši sarkanajā un safrāna krāsas livrejā ģērbti vīri. Tiem sekoja nolīgtie kājnieki. Pūlis pašķīrās, kad jātnieks grupas priekšgalā traucās tam cauri, izliekoties neredzam, cik drudžaini cilvēki cenšas paskriet malā un nepakļūt zirgam zem pakaviem.

      Viņš apstājās blakus mums, norāva cepuri un atklāja tumši kastaņbrūnos matus. Mana māte iekliegusies metās viņam pretī. – Huan, mans dēls! Mēs uzvarējām!

      Mans brālis Huans veltīja viņai pārdrošu smaidu. Zilzaļās acis mirdzēja melnīgsnējā sejā. Sešpadsmit gadu vecumā viņš jau bija vīrietis, un muskuļotais torss izspīlēja viņa samta kamzoli. Skarbie vaibsti un spēcīgais deguns izstaroja dzīves sparu. Viņš izskata ziņā līdzinājās tēvam vairāk par visiem.

      – Šodien mēs esam uzvarējuši, – viņš atzina, – bet jūs neredzēsiet noslēgumu, ja paliksiet šeit. Tēvs sprieda, ka noteikti atnāksiet, kaut gan viņš pavēlēja jums palikt mājā. Viņš sūtīja mani, lai lieku jums steigties uz namu, iekams neģēļi zaudē savaldību. Vakarā Romā vairs nebūs nevienas vietas, kuru viņi nebūtu apgānījuši vai izlaupījuši. Viņi jau pulcējas ap tēva namu, lai no tā paņemtu visu vērtīgo.

      Mani pārņēma šausmas. – Tikai ne tēva namu! – Tas bija uzcelts vietā, kur reiz atradusies naudas kaltuve, un izslavēti krāšņs. Tēvs piepildīja freskām rotātās istabas ar elegantiem Flandrijas gobelēniem un Romā izraktām senlietām. Šajā namā bija uzņemti sūtņi, kardināli un karaļi. Viņš mēdza teikt, ka Bordžu nams ir viņa sirdij dārgākais īpašums, izņemot bērnus.

      – To novērst ir neiespējami. – Huans paraustīja plecus. – Mēs nosūtījām algotņus, lai tie nepieļautu pārmērības, bet parasti pūlim tiek ļauta vaļa. Svētajam Tēvam nav nepieciešama laicīgā manta; viņš ir Dieva kalps un atdod savam dvēseļu ganāmpulkam visu, kas viņam pieder. – Huans nicīgi uzlūkoja pūli; neviens neuzdrošinājās tuvoties. – Kāda izšķērdība! Šie nožēlojamie to visu pārvērtīs par malku vai autiņiem, kuros ietīs puņķainos brēkuļus.

      – Ak nē! – Adriāna nobālēja. – Mans nams… Mums nekavējoties jādodas prom!

      Huans norādīja uz saviem vīriem. – Viņi jūs pavadīs. Es uzcelšu kādu no jums savā zirgā. – Džūlija priecīga paspraucās man garām, bet Huans samiedza acis. – Tevi nē.

      Viņa sastinga, dzirdot šo ledaino balsi. Huans ar pirkstu paaicināja mani. – Nāc, Lukrēcija.

      Mēs ar Huanu nebijām tuvi. Bērnībā viņš mani nežēlīgi kaitināja, slēpa manās kurpēs tārpus un lika dzīvas vardes zem spilvena, tādēļ es baidījos apģērbties vai apgulties. Mūsu brālis Čezāre apgalvoja, ka Huans ir greizsirdīgs, jo man tiek veltīts daudz uzmanības. Viņš vienmēr bijis tēvam mīļākais dēls.

      Tomēr mirklī pēc pāvesta ievēlēšanas es alku aizbēgt no pūļa, tāpēc nepretojos, kad viens no viņa algotņiem mani pacēla kā pūciņu un uzlika uz brāļa segliem. Zirgs bija milzīgs. Es bažīgi apviju rokas Huanam ap vidukli un centos iekārtoties (man bija pavisam niecīga pieredze ar zirgiem), un viņš pačukstēja: – Turies cieši, māsa! – Nākamajā mirklī viņš uzsauca vīriem: – Iekārtojiet manu māti un donnu Adriānu nestuvēs! Džem, parūpējies par Farnezi! – Mana māte iepriecināta ļauni smējās, un Džūlija nobālēja.

      Turku princis Džems iznira no Huana pavadoņu pulka. Viņa arābu rikšotājs bija mazāks nekā Huana milzenis. Viņam galvā bija ierastais turbāns, bet lūpas savilktas nicīgā smaidā. Tumsnējais princis ar gaiši zaļajām acīm būtu pievilcīgs, ja vien ap viņu nevītos nelāga slava. Viņš ieradās Romā kā ķīlnieks, jo viņa brālis sultāns izsūtīja viņu trimdā un piekrita maksāt Vatikānam, lai tas nelaistu princi prom. Džems šausmināja Romas pilsoņus ar savu neparasto tērpu un tieksmi pēc visa neķītrā. Klīda baumas, ka viņš strīdos nogalinājis vairākus vīrus un uzspļāvis līķiem. Džems bija Huana iecienītais sarunu biedrs un vienmēr atradās blakus manam brālim.

      Džūliju pārņēma šausmas. – Tu uztici manu drošību šim… šim pagānam?

      – Labāk pagāns nekā ielas salašņa, – Huans atcirta.

      Viņš pagrieza zirgu, skaļi ieaurojās un iecirta piešus dzīvniekam sānos. Zirgs auļoja prom no laukuma, un cilvēki bija spiesti palēkt nostāk.

      Kad traucāmies garām pūļiem, kas gatavojās neprātīgajām dzīrēm, es palūkojos pār plecu un redzēju Džūliju nekustīgi stāvam, kamēr Džems ap viņu riņķoja kā vanags ap medījumu.

      Tā bija pirmā reize, kad es izgaršoju varu, par kuru bija runājusi Džūlija. Es biju pāvesta meita, bet viņa – tikai Orsīni sieva.

      Jāatzīst, man šī pārmaiņa patika.

      3. nodaļa

      Mēs ar Huanu sasniedzām Adriānas māju pirmie. Pie izturīgajiem vārtiem jau pulcējās cilvēki. Huans noplīkšķināja pātagu, dāļāja sitienus un virzīja zirgu drūzmā. Es sarāvos viņam aiz muguras, iespiedu seju brālim starp lāpstiņām un gaidīju uzbrukumu.

      – Marani! – kāds lādējās. – Spāņu cūkas!

      Es sajutu kaut ko aizlidojam pār galvu, un tas izšķīda pret vārtiem. Negribot es pacēlu skatienu. Tā bija cūkas galva. Ātri aplūkojusi asiņaino masu, es bažīgi pagriezos un ieraudzīju daudz sadusmotu cilvēku. Šķita, ka tūkstotis roku stiepjas mums pretī, alkstot saraut mūs gabalos.

      Viņi grasījās mūs nogalināt. Brīdī, kad mūsu tēvs svētīja šo pilsētu kā pāvests Aleksandrs Sestais, viņa meitu un dēlu noraus no zirga un…

      Huans nolēca no segliem, un zābaki nobūkšķēja pret zemi. Viņš izrāva zobenu no maksts pie segliem un uzkliedza: – Kurš to teica? – Asmens saules gaismā mirdzēja, kad viņš ar to norādīja uz pūli. Tuvākie vienlaikus spēra soli atpakaļ, klūpot un krītot cits pār citu. – Parādies! – Huans sauca. – Nožēlojamais gļēvuli, nāc šurp un izvem savu žulti man sejā, ja uzdrošinies!

      Liela augums vīrs tuvojās mums, slaukot milzīgas dūres pret kamzoli. Gar viņa žokli stiepās neglīta rēta, un galvas ādu zem īsajiem matiem izraibināja utu kodumi. – To teicu es, – viņš noņurdēja. – Un atkārtošu tev sejā vai netīrajā dibenā. Neviens Katalonijas ebrejs nav pāvesta vietas cienīgs. Es centos sataustīt zirga pavadu, un Huans naidpilni samiedza acis. – Mēs neesam ebreji, – viņš klusi, ledaini paskaidroja. – Nekad neesam bijuši ebreji. Mēs esam augstdzimuši spānieši. Mūsu radinieks Kaliksts Trešais jau bija pāvests, tu, muļķa nejēga!

      Vīrs skaļi iesmējās. – Kaliksts bija tāds pats ebreju mīļotājs kā jūs visi. Tava ģimene domā, ka ir augstdzimusi, bet tā nav. Jūs