Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

drūzmējās aiz viņa kā sarkani mēneši. Pēc kārtas pielicis kausu mums abiem pie lūpām, tēvs ar mājienu norādīja, lai dzeram.

      Sarkanvīns bija skābs. Man pār lūpām noritēja lāse, kas iesūcās pāža turētajā drāniņā zem zoda kā asinis.

      Tēvs pārmeta mums krustu. – Ko vienojis Dievs, to cilvēkam nebūs šķirt, – viņš noskaitīja un piepeši uzsita knipi.

      – Lukrēcija, nāc līdzi! – Džūlija tuvojās man.

      Es apjukusi vilcinājos un palūkojos uz Džovanni, bet viņš raudzījās tikai uz priekšu, it kā manis blakus nemaz nebūtu. Nedroši izkāpusi no gultas, es nodrebinājos. Grīda bija auksta. Džūlija aplika man ap pleciem šalli un nometās ceļos, lai varētu uzaut man kājās kurpītes. Visas šīs rūpīgi izmēģinātās, straujās darbības mani tā apmulsināja, ka es pat neiedomājos atsveicināties no vīra, kad mani jau veda prom. Es vēl pametu skatienu pār plecu. Džovanni palika sēžam gultā. Tēvs stāvēja ar muguru pret mani, bet es redzēju spriedzi viņa stājā.

      Džūlija veda mani pāri pagalmam uz mūsu apartamentiem. Pantalīzija un pārējās dāmas sekoja man, nesot saburzīto kāzu tērpu. Es piepeši apjautu, ka man nav ne jausmas, kur ir Adriāna. Dzīru laikā es biju izlaidusi viņu no acīm, bet līdz šim nepamanīju viņas prombūtni.

      – Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? – kad tuvojāmies manai istabai, es beidzot uzdrošinājos iejautāties.

      – Nē. – Džūlija apstājās pie durvīm. – Vismaz ne attiecībā uz savu vīru. Bet tā deja ar Čezāri… – Viņas mātišķi nosodošie smiekli iegriezās man ausīs. – Tā bija apburoša, mīļā, bet nepiedienīga. Turpmāk rīkojies piesardzīgāk. Galu galā, tu esi precēta sieva, kaut gan tikai nosaukuma pēc.

      – Viņš ir mans brālis. – Piepešā apstākļu maiņa mani tā samulsināja, ka es pat nedusmojos uz Džūliju par šādu uzdrošināšanos, kaut gan varētu atcirst, ka viņa pati visu vakaru ir pavadījusi ar konfektēm aiz ņiebura. – Čezāre uzlūdza mani uz deju. Man tas nešķita nekas slikts. Džovanni negribēja, tāpēc… – Es apklusu. Džūlijai bija ļoti dīvaina sejas izteiksme. – Kas noticis? Ko es izdarīju? – Domāju, ka mana deja ar Čezāri saniknojusi tēvu, tāpēc viņš mani sodījis, izraidot no kāzu istabas. “Bet tas ir neprāts. Viņš noteikti zina, ka es justos atvieglota, ja nevajadzētu izpildīt pienākumu. Vai iespējams, ka Džovanni sūdzējās?” Es pūlējos atcerēties, vai viņš dzīru laikā piegājis pie tēva. Nē, viņš visu laiku pavadīja man blakus, izņemot brīdi, kad dejoju. Pēc tam pat uzslavēja mani.

      Džūlijas balss ieskanējās skarbāk. – Viņa Svētība sagaida no tevis paklausību. Šī… – Viņa apklusa. Kaut gan nakts bija silta, es savilku šalli ciešāk ap pleciem, piepeši nodrebinājusies. – Pieķeršanās. – Viņa ielūkojās man acīs. – Šī pieķeršanās, kas vieno jūs ar Čezāri, nedrīkst ietekmēt attiecības ar tavu vīru. Ir ļoti svarīgi neaizvainot Milānu.

      – Neaizvainot? – Manī beidzot modās dusmas. – Tādā gadījumā vajadzēja ļaut man palikt pie vīra. Vai tāda nav paraža pēc laulībām? – Es sāku prātot, vai Džūlija pēc kāzām palika pie Orsīni. Varbūt arī tūdaļ devās uz mana tēva gultu?

      Viņa salti pasmaidīja. – Ko tu par to visu zini? Tev ir tikai trīspadsmit gadi! Laulību nevar piepildīt, kamēr sieviete nav gatava. Tas ierakstīts tavā laulības līgumā. Vai saproti?

      Es sapratu. Vismaz man tā šķita. Laulības piepildīšana bija šausminošā darbība, par ko man stāstīja Pantalīzija, un kāzu naktī es no tās biju veiksmīgi izvairījusies. Bet mans vecums…

      – Ja jau es esmu pārāk jauna, lai būtu sieva, kāpēc man bija jāprecas? – es jautāju. Zināju, ka jāizpatīk kardinālam Sforcam, bet… vai tas tiešām bija nepieciešams? Izšķērdīgais mielasts un greznais tērps, skaļās fanfaras… Tās likās pārāk lielas pūles.

      Džūlija aizkaitināta nopūtās. – Tu neko nesaproti. Ja tu vēl neesi asiņojusi, tātad neesi sieviete. Laulība netiks piepildīta, kamēr nekļūsi sieviete.

      Mani pārņēma šausmu pilns kauns. Es patiesi vēl nebiju pirmo reizi asiņojusi, bet Džūlijas mutē šie vārdi izskanēja kā dzēlīgs atgādinājums par viņas pārākumu. Izklausījās, ka viņa priecājas par iespēju izraut mani no kāzu gultas un atgādināt, ka tieši es neesmu gatava pildīt laulātās pienākumus, nevis mans vīrs. Es viņu ienīdu, kaut gan zināju, ka laulība ir tikai līgums, kas noslēgts starp dzimtām, un pašiem tajā iesaistītajiem nav nekādu tiesību kaut ko iebilst. Ja laulībā dzima mīlestība, tā bija negaidīta dāvana, nevis kaut kas pašsaprotams. Droši vien tēvs reiz mīlēja manu māti, tāpat kā tagad mīlēja Džūliju, bet neiebilda, kad Vannoca apprecējās ar citiem. Protams, viņš pats nevarēja ar manu māti apprecēties sava garīdznieka zvēresta dēļ. Lai nu kā, man nekad nebija šķitis, ka laulība ir atkarīga no iekāres. Tā bija nepieciešamība, kam vairākums sieviešu ir spiestas pakļauties. Arī Džūlija bija parādījusi, cik nenozīmīga ir laulība.