Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

kaut gan viņi ir nošķirti no pasaules. Iztukšo naktspodus un nodod ziņas. Un kalpotājus var uzpirkt tāpat kā kardinālus.

      Es klusēju. Džūlija ar dažiem vārdiem bija atklājusi, cik maz es zinu.

      – Un? – es pēc brīža jautāju.

      Džūlija saspringa un, strauji berot vārdus, aprakstīja notikumus, par kuriem viņai neko nevajadzētu zināt. Viņa runāja tik pārliecinoši, it kā pati būtu ieslēgta Siksta kapelā kopā ar manu tēvu un pārējiem kardināliem. – Pēc trešās balsošanas kļuva skaidrs, ka della Rovere neuzvarēs. Arī kardinālam Sforcam trūka nepieciešamo divu trešdaļu. Tavs tēvs teica runu, pēc kuras daži pārgāja viņa pusē, un solīja kardinālam Sforcam savu vicekanclera amatu. – Viņas smaidā jautās uzvaras prieks. – Sforca uzķērās uz āķa. Viņš vienmēr grimst parādos, un vicekanclera vieta ir ienesīgākā visā Vatikānā. Jau rīt viss varētu būt beidzies. Tavam tēvam vajag tikai vienu balsi. Vienu. Un, ja es viņu pazīstu, viņš darīs visu nepieciešamo tās iegūšanai.

      Galvā virpuļoja domas. Es atvirzījos no Džūlijas un vairs neprātoju, kā viņa uzzinājusi tik svarīgus jaunumus, tikai redzēju savu tēvu baltā tērpā ar zelta izšuvumiem, un viņam pirkstā bija zvejnieka Pētera gredzens.

      – Tēvs varētu kļūt par pāvestu, – es neticīgi bildu.

      Džūlija sasita plaukstas. – Padomā vien! Būs tik daudz prieka, tik daudz izklaižu no rīta līdz vakaram! Tu būsi iekārojamākā sieviete viņa galmā, Viņa Svētības mīļotā meita. – Viņa mani apskāva un iečukstēja ausī: – Rīt, Lukrēcija. Rīt viss mainīsies.

      Es aizvēru acis un ļāvos Džūlijas jūsmai, kaut gan mani pārņēma negaidītas baiļu trīsas, jo es nezināju, vai vajadzētu priecāties par pāvesta meitas titulu.

      2. nodaļa

      Džūlija nespēja savaldīties un vakariņu laikā atklāja uzzināto visiem. Adriāna sarauca pieri, un mana māte nosodoši purpināja – droši vien dusmojās, ka taro kārtis nav viņai atklājušas tik iespaidīgu vēsti. Tomēr tik svarīgas ziņas neviens nevarēja izlikties nedzirdam, tāpēc Adriāna un Vannoca devās uz viesistabu, lai aprunātos, bet mēs ar Džūliju kāpām augšā un pavadījām nemierpilnu nakti.

      Kad ausa piektais konklāva nošķirtības rīts, Adriāna paziņoja, ka mums jāiet uz Vatikānu. Ja Džūlijas pareģojums piepildīsies un mans tēvs kļūs par pāvestu, mums jādzird paziņojums. Bet pirms tam viņa iedzina mani, Džūliju un manu māti (viņa pavadīja nakti viesiem paredzētā guļamistabā) kapelā, lai aizlūgtu par tēva izredzēm vēlēšanās.

      Kad es nometos ceļos pie altāra, manas acis bezmiega dēļ sūrstēja. Ausīs vēl džinkstēja Džūlijas pļāpas par dārglietām, tērpiem, kažokādām un citām mantām, kas drīz piederēs mums. Bet manas dvēseles dzīlēs slēpās bažas; šī straume varēja mūs aizraut līdzi, nogremdēt pagātni un atklāt nezināmu nākotni.

      Man nevajadzēja lūgties. Tēvs uzvarēs. Džūlijai bija taisnība; viņš darīs visu, lai to panāktu. Pēc tam mēs sapulcējām kalpotājus, ietināmies apmetņos un uzlikām plīvurus, lai slēptu seju. Nācās iztikt bez ratiem vai nestuvēm, lai nepiesaistītu uzmanību. Kad soļojām pa ielām, mežonīgi suņi un cūkas metās bēgt, bet es pat nejutu granti un bruģakmeņus sev zem kājām – tik dedzīgi steidzos sasniegt Vatikānu, ka man izdevās pat izlikties nemanām mātes dzēlīgos skatienus.

      “Tu būsi iekārojamākā sieviete viņa galmā.”

      Mēs šķērsojām Svētā Eņģeļa tiltu un pa šauru celiņu kāpām līdz Vatikānam, ko veidoja Apustuļu pils jeb pāvestu mītne un daudz citu ēku, pāreju un pagalmu, kas saplūda ar Svēto baziliku, celtu virs Svētā Pētera krustā sišanas vietas un kapa. Viņa mocekļa nāve bija mūsu baznīcas pamatakmens.

      Mēs atradāmies pašā Romas sirdī pie mūsu ticības senajām ēkām. Es reti viesojos Vatikānā, un tagad mani pārsteidza tas, cik vienkāršs un noplucis tas izskatījās – sarkanu dakstiņu jumti un drūpošas fasādes, akmens eņģeļi ar pelējuma traipiem un bezsejas svētie, kas drūmi lūkojās uz bruģēto laukumu. Mēs tik tikko varējām saskatīt milzīgo, čiekuram līdzīgo strūklaku, kas čaloja pils pagalmā un nodrošināja tīru ūdeni. Toties es redzēju kolonādes tai apkārt; parasti tur drūzmējās nieciņu tirgotāji un gardu, ceptu pupiņu pārdevēji. Tagad viss bija tukšs, jo pāvesta gvarde aizšķērsoja ceļu.

      Vēl bija agrs un neparasti vēss, bet es drīz sāku svīst, ietinusies apmetnī un plīvurā. Ierūcās vēders; steidzoties vest mūs šurp, Adriāna piemirsa brokastis, un es šķitu gatava atdot visu par ceptām pupiņām. Mēs maskējāmies kā dievbijīgas sievietes, kas vēlas noskaidrot, vai mums drīzumā būs jauns Svētais Tēvs, bet laukums bija tukšs, un virs nelīdzenajiem bruģakmeņiem virmoja migla. Ap ārējām kāpnēm lokā stāvēja sargi, kas balstījās pret mūriem un izskatījās neizgulējušies, kā arī pārāk daudz dzēruši.

      Caur mākoņiem iespīdēja saule, un pamazām ieradās cilvēki. Melnā tērptas atraitnes ar rožukroni rokās; nomocītas mātes, kas veda netīrus bērnus; vīri, noņēmuši cepuri; cienījami tirgoņi un ielu pārdevēji. Pēdējie parādījās mūsu pazemes pasaules iemītnieki, prostitūtas kuplās kleitās ar iežņaugtu vidukli, zagļi un laupītāji, kas spēja nemanīti pārgriezt naudas maisiņa auklas. Jau pēc dažām minūtēm laukumā atbalsojās soļi, jo visi drūzmējās pie Vatikāna ieejas kolonnām uz dienvidiem no brūkošās bazilikas, cik tuvu vien iespējams, lai nekaitinātu sargus. Visi neatraudamies lūkojās uz Siksta kapelas logu, kurā bija redzami tikai steigā samūrētie ķieģeļi, salikti tā, lai tos varētu bez pūlēm noārdīt un paziņot par jauna pāvesta iecelšanu.

      Mēs steidzāmies viņiem pievienoties, kalpotāju ielenkti.

      Daudzas sievietes nometās ceļos. Džūlija veltīja man apjukuma pilnu skatienu, slēpjoties zem plīvura, un man gribējās iespurgties. Viņa baidījās sabojāt grezno, debeszilo tērpu, ko uzvilka, lai neļautu Adriānai piespiest mūs mesties ceļos. Iespējams, aizritēs stundas, līdz saņemsim atbildi, ja tā vispār tiks paziņota. Nopētījusi senos bruģakmeņus, uz kuriem sakaltuši gadsimtu netīrumi, es biju vienisprātis ar Džūliju, kaut gan mans tērps bija darināts no vienkārša lina auduma. Izsalkums un netīrumi lika nožēlot, ka neesmu palikusi mājās kopā ar Arančīno tālu prom no vienkāršajiem ļaudīm.

      Māte satvēra manu roku. – Neceri, ka tas mainīs tavu likteni. Tu esi saderināta; tev tik un tā jādodas uz Spāniju, tālu no Romas un Rodrigo dzīves. Viņš nekad nepiederēs tev.

      Es pagriezos un ielūkojos mātei sejā. – Viņš ir mans tēvs, – es atgādināju. – Viņš jau pieder man.

      Māte saniknota saknieba lūpas. – Ne uz ilgu laiku. Vai domā, ka viņš drīkstēs paturēt sev blakus neprecēto meitu visu acu priekšā? Dēlus jā; pāvests vienmēr var atrast vietu dēliem, neuzkrītošu, bet ietekmīgu amatu, kas nāks par labu viņa mērķiem. Bet meita jāizprecina pēc viņa iegribas.

      Mani pārņēma drebuļi. Adriāna un Džūlija pagriezās pret mums, bet nepaguva iejaukties, jo pūlis piepeši virzījās uz priekšu, līksmi gavilējot. Es ar skatienu sekoju pirkstiem, kas rādīja uz augšu; laukumu kā vēja brāzma pāršalca vienots čuksts: – Habemus Papam!

      Es apdullusi vēroju, kā pazūd ķieģeļi logā. Uzvirmoja sarkanīgi putekļi, un logs pavērās. Es saskatīju tumšos, talārā tērptos apveidus kapelā. Tad viens no tiem tuvojās logam un izmeta baltu spalvu sauju. Tās virpuļoja gaisā, it kā grasītos aizlaisties, un lēni nobira pār bruģakmeņiem. Cilvēki metās uz priekšu, lai tās noķertu; tikai tobrīd es sapratu, ka tie ir mazi, uz pusēm salocīti papīra gabaliņi, nevis spalvas. Džūlija vairs nedomāja par netīrumiem, kas aptraipīja viņas svārkus,