Negaidītais mantojums. Džūda Devero

viņu. Tas nebija baudkārs un neķītrs skatiens, kas sievietei liek justies kailai un viegli ievainojamai, bet tāds, kas liek sajusties skaistai un ļoti, ļoti iekārojamai.

      Džeimijs pieķērās izlietnes malai, it kā bez šāda atbalsta varētu nokrist zemē. – Es domāju, ka ieradīsies kāda cita, bet jūs… Jūs esat… – Likās, ka vairāk viņš neko nespēj pateikt. Kad Džeimijs atspiedās pret virtuves bufeti, viņa kruķi gandrīz nogāzās zemē, taču Džērids paguva tos satvert.

      Halija izslējās taisnāk. Izskatījās, ka viņam šķiet laba gan viena, gan otra sieviete. Ja nevarēja dabūt dievišķo Šelliju, visnotaļ piemērota būs arī šī.

      Daudzus gadus Halija bija pieredzējusi, kā puiši pielabinās viņai, lai tikai piekļūtu tuvāk Šellijai. Un viņa skaidri zināja, ka šādi gājieni jāpārtrauc jau uzreiz!

      Viņa paspēra soli tuvāk, un Džeimijs sāka smaidīt platāk. Halija sarauca pieri. – Paklausieties, Tegerta kungs! Vismaz es atļaujos pieņemt, ka tieši tas jūs esat. Es nezinu, ko jūs par mani domājat, taču jūs noteikti kļūdāties. Jūs atrodaties šeit, manā mājā, lai es varētu jums palīdzēt atlabt pēc traumas. Tas arī viss. Vai es izteicos gana skaidri?

      – Jā, kundze, – viņš klusi atbildēja, iepletis acis vēl platāk.

      Halija paspēra vēl soli tuvāk viņam un ar pirkstu norādīja uz viņa krūtīm. – Ja es manīšu, ka jūsu attieksmē parādās kaut kas tāds, kas nesaistās ar profesionālām attiecībām, jūs nekavējoties pazudīsiet no šīs mājas! Vai sapratāt? – Džeimijs mirkšķināja acis, bet piekrītoši māja ar galvu. – Stingri profesionālas attiecības! – Viņa piesita ar pirkstu pie vīrieša ļoti stingrajiem krūšu muskuļiem. – Tikai piedurieties man, un viss. Dosieties projām. Skaidrs?

      Viņš noteica: – Jā.

      Tobrīd Halija sajuta viņa elpu uz sejas. Viņš smaržoja pēc vīrieša. Viņa spēji atkāpās, apgāja apkārt galdam, apkārt abiem vīriešiem, apstājās pie tālākajām durvīm un tad paraudzījās uz Džēridu. – Maza auguma, plecīgs puika, ja? – Pēc tam viņa izgāja ārā un spēcīgi aizcirta durvis.

      Pirmais ierunājās Džērids. – Tā, un tagad nežēlastībā kritīšu es! Ko gan tu vispār iedomājies, ka atļāvies pie viņas šādi ierasties? – viņš gandrīz kliedza. – Tā tas neies! Ja vien tu zinātu, ko tā meitene ir pārcietusi… – Viņš nikni paraudzījās uz Džeimiju. – Viņas māsa, turklāt ar manu palīdzību, pūlējās nozagt viņai šo māju!

      Džeimijs aizkliboja līdz krēslam un apsēdās. – Viņa ir skaista, vai ne?

      – Ja tu runā par to pusmāsu, tad es saku “nē”. Patiesību sakot, man viņa neiepatikās jau no pirmā mirkļa, kad viņu ieraudzīju. Viņa pārāk līdzinās visām tām meitenēm, ar kurām es kādreiz satikos.

      – Kura tad ir tā pusmāsa? – Džeimija pilnīgā neizpratne bija skaidri lasāma viņa sejā.

      – Blondā, – Džērids atbildēja ar tādu izteiksmi, kas lika domāt, ka Džeimijam vispār nav smadzeņu. – Pases fotogrāfiju atceries? Tā meiča, kura apgalvoja, ka esot Halija.

      – Ā, – Džeimijs novilka, – viņa. Šī man patīk labāk. Viņai ir tik skaistas acis! Un viņa ir lieliski veidota, vai ne?

      – Tu liec man atgriezties jaunībā. – Džērids novaidējās. – Es tikai vēlos zināt, vai ir droši viņu te atstāt divatā ar tevi. Šajās nepatikšanās viņa ir nonākusi manis dēļ, un es grasos viņu pieskatīt.

      Džeimija sejā nemanīja ne smaida ēnas. – Tu tagad vaicā, vai es grasos paņemt to, ko viņa nevēlas man dot?

      Džērids bija augumā garāks un gados vecāks par Džeimiju, taču viņam bija īsti vērša muskuļi. Viņš nenobijās. – Jā, tieši to es tev vaicāju.

      – Tad jau izskatās, ka viņu sargāt esam nolēmuši mēs abi. – Džeimija sejas izteiksme kļuva draudzīgāka. – Es atvainojos tev un pēc tam par savu uzvedību atvainošos arī viņai. Vienkārši es nebiju gaidījis, ka ieradīsies… viņa. Garas, kaulainas blondīnes mani nepavisam neinteresē, taču šī sieviete man nudien patīk.

      To dzirdot, Džērids savieba seju grimasē. – Es došos mājās pie sievas. Nākamreiz, kad runāšu ar Haliju, būs labāk, ja viņa varēs man pastāstīt, ka esi pret viņu izturējies kā īsts džentlmenis. Pretējā gadījumā man nāksies piezvanīt tavam tētim, lai atbrauc tev pakaļ un aizved projām.

      – Runā kā īstens Montgomerijs, – Džeimijs noteica, smieklu liesmiņām uzplaiksnījot acīs. – Vai tu no tiesas viņai pateici, ka es esmu vēl tikai puika?

      – Man tu tāds esi.

      Džeimijs joprojām turpināja smaidīt. – Tā jau tu saki. Un tagad vari doties projām. Kopā ar mani viņa ir drošībā. Un viņa arī pati prot parūpēties par sevi, vai ne?

      Džērids nojauta, ka, paliekot šajā mājā, vajadzēs stundām ilgi klausīties stāstus par šā jaunā vīrieša izjūtām, un viņš nemaz nešaubījās, ka lielākoties runa būtu par iekāri. – Pēc stundas es atgriezīšos un tad pavaicāšu Halijai, vai tu drīksti te palikt. Ja viņa kaut vai tikai dos mājienu, ka tu te kaut ko mēģināji, tu pārvāksies uz manu māju.

      – Jā, kungs! – Džeimijs noteica, acīm zibot.

      Otrā nodaļa

      Izgājusi ārā, Halija atskārta, ka galvenokārt tomēr dusmojas uz pusmāsu par mēģinājumu nozagt viņai šo māju, bet ne uz jauno vīrieti, kuram vajadzīga viņas profesionālā palīdzība. Un dusmas pieauga, kad nāca apjausma par to, ka viņai tik ļoti pievilcīgs šķiet vīrietis, kurš glabā Šellijas fotogrāfijas.

      Priekšā Halijai klājās liels zāles laukums, ko krustām šķērsām izraibināja veci ķieģeļu celiņi. Katrā pusē bija augstas sienas un kaut kas tāds, kas līdzinājās stādu audzēšanas vietām. Nezāles bija izrautas, tātad varēja secināt, ka par dārzu kāds rūpējas, tomēr tas vienalga izskatījās diezgan nolaists. Daži nīkulīgi krūmi un gandrīz nekā vairāk.

      Halija aizgāja līdz sienas galam un ieraudzīja šauru, garu zemes strēli, kas stiepās perpendikulāri. Arī tā bija norobežota ar sienām. Vienā galā atradās lieli sarkani vārti, bet dārza otrā pusē bija kāda celtne, kurai vienā malā piekļāvās vīnstīgām noaugusi lapene.

      Pa šauro ķieģeļu taku Halija devās uz nelielo ēku. Tās durvis izrādījās atvērtas, un iekšā bija redzamas daudzas jaunas vingrošanas ierīces. Kad Šellija apvaicājās par savainojumiem, kādi, kā izrādās, bija Džeimijam, Halija jutās glaimota. Viņa ar prieku bija nosaukusi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu. Tagad tas bija redzams šajā telpā. Ierīces un hanteles atradās telpas centrā, bet pie sienām bija piekarināti gumijas amortizatori un jogas nodarbībām nepieciešamais aprīkojums. Pa savienojošajām durvīm Halija iegāja lapenē un ieraudzīja iekārtotu atpūtas stūrīti, kā arī masāžas galdu, kas viņai noteikti būs noderīgs. Virs galvas viņai vijās vīnstīgas, kuras tikko raisīja skaistas, svaigi zaļas lapas. Masāža tādā lapenē būs gluži vienkārši ideāla.

      Izdzirdējusi kreisajā pusē kādu ieklepojamies, Halija saprata, ka vīrietis vēlas pavēstīt par savu tuvošanos.

      Viņš apstājās lapenes malā un atbalstījās uz kruķiem. – Es atvainojos par savu uzvedību, – Džeimijs sacīja. – Man ir patiešām žēl, ka tā izturējos.

      – Un es atvainojos par savējo, – Halija sacīja. – Šī man ir bijusi smaga diena, un dusmas es izgāzu pār jums. Tad jau varbūt novelciet