Negaidītais mantojums. Džūda Devero

– ļoti izskatīgs, gara auguma, slaids un muskuļots, ar tumšām acīm un līdzīgas krāsas matiem.

      Toreiz nepavisam nelikās pārsteidzoši tas, ka lielākā daļa auditorijā bija sievietes. Halijai blakus sēdēja kāda meitene un čukstēja: – Es ceru, ka viņš, lekciju lasot, iztēlojas savas klausītājas kailas. – Halija iesmējās.

      “Ko gan šis slavenais Džērids Montgomerijs dara manā dzīvojamā istabā?”

      Halija pūlējās saklausīt, par ko abi runāja, taču balsis bija pārāk klusas. Viņa īsti nespēja izlemt, vai labāk būtu ieiet un stādīties priekšā, vai arī uz pirkstgaliem izlavīties no mājas, atstājot viņus vienus.

      Jau pagriezusies uz iešanu, Halija izdzirdēja Džēridu sakām: – Tā, Halij, ja jūs tagad parakstīsieties šeit, māja būs jūsu.

      Tobrīd Halija sastinga. “Šellija izliekas par mani un pārdod māju šim vīrietim?”

      Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Šellijai rokā bija pildspalva, un viņa tikko bija parakstījusi dokumentu. – Vai drīkstu to apskatīt? – Halija vaicāja rimti un savaldīgi, par spīti uzvilnījušajām karstajām dusmām.

      Šellija bija tik ļoti nobālusi, ka šķita pilnīgi bezkrāsaina, un paklausīgi pasniedza pusmāsai dokumentu – sīkā drukā rakstītu līgumu. Apakšā bija visai prasmīgs Halijas paraksta atdarinājums.

      – Lūdzu, ļauj man paskaidrot, – Šellija sacīja panikas pilnā balsī. – Ir tikai godīgi, ka arī man piederēs māja. Tas, ka tev mantojumā palicis absolūti viss, ir netaisni! Vai tad ne? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tētis būtu gribējis, lai man piederētu puse no visa, kas reiz piederējis viņam. Viņš būtu…

      – Atvainojiet, – ierunājās Džērids, – vai kāda no jums būtu tik laipna un izstāstītu, kas īsti te notiek?

      Halijas dusmas izlauzās uz āru. Viņa pastiepa dokumentu uz vīrieša pusi. – Jūs esat arhitekts Džērids Montgomerijs. Vai ne? Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka jums neizdosies šeit uzcelt kādu debesskrāpi, jo kaimiņi noteikti iebildīs un cīnīsies, lai tā nenotiktu. Cīnīsies visiem likumīgi iespējamiem līdzekļiem.

      Izskatījās, ka viņas paziņojums ir sasmīdinājis vīrieti. – Es visiem spēkiem pūlēšos apspiest savu vēlmi būvēt debesskrāpjus, lai kur es arī dotos. Kas jūs būtu? Halijas pusmāsa?

      – Nē. Es esmu Halija.

      No vīrieša pievilcīgās sejas smaids pazuda acumirklī, un viņš raudzījās te uz vienu, te atkal otru glīto sievieti. Neko nesacījis, viņš no sava portfeļa izņēma kādu dokumentu un pasniedza to Halijai.

      To paņēmusi, Halija jutās pilnīgi satriekta. Izrādījās, ka tā ir viņas pases kopija, taču viņas fotogrāfijas vietā bija Šellijas seja. Ieskatoties ciešāk, bija pamanāma vieta, kur pusmāsa rūpīgi izgriezusi īsto fotogrāfiju un uzmanīgi pieskaņojusi savējo. Paraugoties īstajā pasē un salīdzinot to ar kopiju, kļūtu pilnīgi skaidrs, ka Šellija veikusi krimināli sodāmu pārkāpumu.

      – Man tas bija jādara, – Šellija kā neprātā skaidroja. – Tu taču manī nemaz neklausījies, tālab es darīju to, kas man bija jādara. Ja tu būtu klausījusies, man nenāktos…

      Halijas skatiens lika pusmāsai apklust. Ne vārda nebildusi, Halija aizgāja uz guļamistabu, atvēra rakstāmgalda augšējo atvilktni un izņēma pasi. Atgriezusies dzīvojamā istabā, viņa pasniedza dokumentu Montgomerijam.

      Viņš rūpīgi izpētīja abus dokumentus, pēc tam paraudzījās uz Haliju, kura stāvēja pavisam mierīgi. – Tā bija mana vaina, – Džērids sacīja. – Es iepriekš pietiekami uzmanīgi neapskatīju pases kopiju. Tagad es skaidri redzu, kas tur ir darīts. – Viņš palūkojās uz Šelliju un mazliet pievēra dusmās mirdzošās, tumšās acis. – Man nepatīk, ja mani kāds cenšas iesaistīt nelikumībās. Ar jums sazināsies mans advokāts.

      – Es taču negribēju neko sliktu… – Šellija aizstāvējās, un no viņas skaistajām acīm straumēm plūda asaras. – Es tikai pūlējos izdarīt tā, lai viss būtu godīgi. Kāpēc gan Halijai būtu jāsaņem viss, bet man vispār nekas? Tētis būtu gribējis, lai man pieder…

      – Apklustiet! – Džērids pavēlēja. – Apsēdieties tur un vairs nesakiet ne vārda! – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Pamazām es sāku aptvert šā nozieguma apmērus un nespēju vien jums pietiekami atvainoties. Kā noprotu, šīs pēdējās divas nedēļas elektroniskajā pastā es nemaz neesmu sarakstījies ar jums.

      – Nē. – Halija nikni raudzījās uz Šelliju, kura sēdēja, galvu noliekusi, un kurai pār vaigiem ritēja karstas asaras, bet kopā sadotās rokas bija noguldītas uz ceļgaliem. – Es jūs pazinu vienīgi tālab, ka reiz apmeklēju kādu no jūsu lekcijām Hārvardā.

      – Kas par jucekli! – Džērids pārlaida plaukstu pār seju un atkal pievērsās Halijai. – Tā kā man nav ne jausmas, kas ir patiesība un kas ne… – Viņš uzmeta dusmīgu skatienu Šellijai. – Es labāk sākšu visu no sākuma. Jūs esat fizioterapeite un pavisam nesen esat ieguvusi sertifikātu, kas ļauj jums praktizēt šajā arodā.

      – Jā.

      – Kāds atvieglojums! Kas jums ir zināms par jūsu tēva radiem?

      – Visai maz, – Halija atbildēja. – Viņš agri kļuva bārenis un pabija vairāku audžuvecāku mājās. Viņam nebija dzīvu radinieku, vismaz ne tādu, par kuriem viņš zinātu.

      – Tieši tā, – Džērids apstiprināja. – Man stāstīja to pašu. Liekas, ka… – Viņš pievērsa skatienu Šellijai, kuras krokodila asarām tagad bija pievienojušies visai skaļi šņuksti, kas ar katru brīdi kļuva tikai skaļāki.

      Šellija pacēla galvu un lūdzoši paraudzījās uz savu pusmāsu. “Ko gan tu man atkal grasies izlūgties?” Halija nodomāja. “Piedošanu? Gribi, lai es pierādu to, cik esmu “taisnīga”, un izdaru visu pēc tavām iegribām?”

      – Paklau, Šellij, – viņa klusi, tomēr strikti sacīja, – es vēlos, lai to aploksni ar dokumentiem, kas atrodas uz virtuves galda, tu nogādātu uz doktora Kērtisa biroju. Es zinu, ka tev nav ne mazākās nojausmas, kur es strādāju, taču uz aploksnes ir uzrakstīta adrese. Vai es visu skaidri pateicu?

      – Jā, Halij. Protams, ka tu visu pateici skaidri, bet, kad atgriezīšos, mums abām būs jārunā. Un šajā reizē tev nāksies manī ieklausīties, lai tu saprastu…

      – Nē! – strikti noteica Halija. – Šellij, šajā reizē es negrasos tev piedot! Un tagad paņem rezerves atslēgas un ar manu mašīnu aizbrauc uz doktora biroju!

      Pusmāsa izskatījās pēc mocekles, kas nepatiesi apsūdzēta nodarījumā, un tomēr izpildīja Halijas norādījumus.

      Kad viņa bija izgājusi no mājas, Džērids sacīja: – Ja jūs vēlēsieties vērsties tiesā, es uzņemšos atbildību par visu finansiālo pusi. Es šajā situācijā jūtos patiešām muļķīgi.

      – Tā jau nav jūsu vaina, Montgomerija kungs, – Halija atvairījās, un viņš sacīja, lai saucot viņu tikai par Džēridu. Halija paraudzījās uz dokumentu ar viltoto parakstu. Halija skaidri apzinājās, ka, bruņojusies ar šādu pierādījumu, droši varētu vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Tomēr Halija apzinājās arī to, ka šāda rīcība nav viņas dabā.

      – Halij, – vīrietis ierunājās un paraudzījās uz viņu. – Man ir ļoti daudz sakāma un paskaidrojama. Pat vēl vairāk, man būtu pienākums jums to kaut kā atdarīt ar labu… Halija… es gribēju teikt… Šellija grasījās kopā ar mani šodien doties projām.

      – Saprotu, – bilda