Negaidītais mantojums. Džūda Devero

Bella testamenta izpildītājs, un viņš jums ir novēlējis savu māju Nantaketā.

      Šie jaunumi tik ļoti satricināja Haliju, ka viņa uz brīdi palika bez valodas un pēc tam izstomīja: – Es nepazīstu nekādu Henriju Bellu.

      – Tas man ir zināms. – Viņš ar pirkstiem pabungoja pa savu portfeli. – Man te ir visa informācija, un dokumentu kopijas es nosūtīju jūsu pusmāsai. Lai jūs to visu izlasītu, būs nepieciešams diezgan prāvs laiks. Un… – Viņš izelpoja. – Ir vēl kaut kas, ko jums vajadzētu zināt. – Viņš mirkli klusēja. – Halija un es… proti, Šellija un es… mēs sarakstījāmies, taču viņa rakstīja arī manam brālēnam. Viņa apgalvoja, ka esot fizioterapeite, un viņam…

      – Bija sarautas ceļgala saites slēpošanas negadījuma dēļ, – Halija sacīja. Mozaīkmīklas gabaliņi palēnām sakrita vietās. – Šellija mani izprašņāja par to, kāda ir rehabilitācijas procedūra šādiem pacientiem.

      – Ak… nu jā, skaidrs, – Džērids noteica. – Kā lai jums labāk paskaidroju? Viņa atļāva jūsu īpašuma vecajā darbnīcā ierīkot vingrošanas zāli. – Viņš mirkli svārstījās. – Un vēl… viņa uzaicināja manu brālēnu apmesties jūsu mājas apakšējā stāva dzīvojamā istabā. Augšstāvu viņa grasījās apdzīvot pati. Bija ieplānots, ka nākamajos dažos mēnešos viņa strādātu ar Džeimiju un dabūtu viņu atkal uz kājām. – Montgomerijs iepleta acis. – Ja šī krāpšana nebūtu nākusi gaismā, hmm… kā gan viņa būtu tikusi galā ar jūsu darbu?

      – Man nav ne jausmas, – Halija sacīja. – Taču jāteic, ka manas pusmāsas rīcība nav tik viegli paredzama. – Dažus mirkļus Halija klusējot vēroja Montgomeriju un pūlējās pilnībā aptvert viņa vārdus. Vispirms nedrīkstēja pieļaut, lai dusmas ņemtu virsroku un traucētu skaidri domāt. Pagaidām Halija redzēja tikai divas izvēles iespējas. Viņa varēja palikt, uzsākt jauno darbu, kas solīja visai maz attīstības perspektīvu, un dzīvot savas bērnības mājā. Un tas pilnīgi noteikti nozīmētu, ka viņai joprojām nāktos uzklausīt Šellijas nemitīgās vaimanas par netaisnību, ko varētu izlīdzināt tikai tad, ja Halija dotu vēl, vēl, vēl, darītu vairāk, vairāk, vairāk un vispār – labāk rūpētos par savu pusmāsu.

      Vai arī viņa varēja… doties uz Nantaketu. Halijai nebija ne jausmas, kas viņu tur gaida, un tajā mirklī tas viņai likās vienkārši debešķīgi.

      Halija ievilka elpu. – Vai jūs sakāt, ka skaistajā Nantaketas salā mani gaida māja un darbs?

      Tonis, kādā viņa to pateica, Džēridam apliecināja, ka tūdaļ piepildīsies kāda brīnumaina vēlēšanās. Atceroties, ko viņai tikko bija mēģinājusi nodarīt pusmāsa, likās, ka tas ir īstais piedāvājums. – Ja jūs to vēlaties, tad noteikti, jā. Jūs varat doties man līdzi jau tagad, vai arī atbraukt vēlāk. Es varu arī pārdot māju un jums nosūtīt saņemtos līdzekļus. Izvēle ir jūsu rokās. Es jums palīdzēšu, lai ko jūs izlemtu darīt. Es pavisam noteikti jūtos jūsu parādnieks.

      Pirmo reizi pēc ierašanās mājās Halija pasmaidīja. – Vai man būs divdesmit minūtes laika sakravāt mantas?

      Džērids arī pasmaidīja. – Es piezvanīšu pilotam, lai mazliet aizkavē izlidošanu, un jums būs veselas trīsdesmit.

      Halija piegāja pie ceļasomām, ko Šellija bija piepildījusi pati ar savām mantām, izgāza somu saturu uz grīdas un atlasīja savas lietas, ko pusmāsa bija uzskatījusi par “aizdotām”. Viņa paraudzījās uz Džēridu. – Ja reiz Šellija vēlējās to darīt, tas nozīmē, ka jūsu brālēnam Džeimijam jābūt vai nu pasakaini lieliskam, vai arī milzīgi bagātam, vai arī abējādi.

      – Es nezinu par to pasakaino lieliskumu. – Džērids paraustīja plecus. – Viņš ir neliela auguma, plecīgs, patiesībā vēl gluži bērns, taču viņa pamāte ir rakstniece Keila Andersone.

      Halija pamāja ar galvu. – Bagāts. Tā jau man likās. Pēc divdesmit piecām minūtēm es būšu gatava.

      Pirmā nodaļa

      Pat tad, kad Halija ieraudzīja privāto lidmašīnu, kas viņu aizvedīs uz Nantaketu, garastāvoklis neuzlabojās. Lidaparāta iekšpuse bija apdarināta ar ādu un tumšu koku; viss bija skaisti un eleganti. Viņi ar Džēridu bija vienīgie pasažieri. Halija cerēja, ka pārlidojums izkliedēs smagās domas. Vēl tikai pirms dažām stundām viņa būtu gatava apzvērēt, ka pusmāsa nav spējīga izdarīt neko nodevīgu vai nelikumīgu. Viltotā pases kopija, ieplānotā tikšanās ar slavenu arhitektu un paraksta viltošana uz līguma… Domas par to visu nemitējās šaudīties viņai prātā.

      Pa ceļam uz lidostu Halija vaicāja Džēridam, kā viņš sākotnēji sazinājies ar Šelliju. Viņš atbildēja, ka nosūtījis dokumentus ar eksprespastu. Šellija acīmredzot vēstuli bija atvērusi, izlasījusi un nospriedusi, ka šis ir īstais brīdis paņemt to, kas viņai nemaz nepieder.

      Halija domāja arī par to, kas būtu noticis, ja viņa tik negaidīti nebūtu atgriezusies mājās. “Vai vēlāk es tās atrastu tukšas un Šellija būtu atstājusi zīmīti, ka nolēmusi aizbraukt no pilsētas? Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai tomēr uzzinātu par nozagto mantojumu?”

      Viņi iekāpa lidmašīnā, un Džērids parūpējās, lai Halija piesprādzējas sēdeklī, tad pasniedza viņai biezu papīru žūksni un pa rokai nolika glāzi šampanieša. Tiklīdz viņi bija pacēlušies gaisā, Montgomerijs pievērsās savām darīšanām.

      Viņam bija veicami vairāki telefona zvani. Halija savukārt sāka lasīt, lai noskaidrotu, kālab pilnīgs svešinieks viņai novēlējis savu īpašumu. Cik varēja spriest, viņai bijis kāds sencis Līlends Hārtlijs, kas bijis precējies ar Džuliānu Bellu, kuras ģimenei, tostarp arī māsai Hiacintei, piederējusi māja. Ieraugot šo neparasto un arī pašai dāvāto vārdu, Halija iedegās ziņkārē. “Vai tiešām tie bijuši mani senči? Taču nē.” Nabaga Džuliāna un viņas māsa nomira, nepaguvušas laist pasaulē bērnus. Līlends Hārtlijs atgriezies Bostonā, tur apprecējies vēlreiz, un viņam bijis viens dēls. Halijas radniecība saistījās ar viņu. Tieši radinieks no Bellu puses – Henrijs bija novēlējis māju Halijai. Viņam nebija ģimenes, tālab viņš visu savu īpašumu novēlēja Hiacintei Lorīnai Hārtlijai, pazīstamai kā Halijai.

      Henrijs bija izveidojis ģenealoģisko koku un iezīmējis Līlenda saistību ar Haliju. Viņa atlocīja garo papīra rulli un uzmanīgi lasīja vārdus, gadskaitļus, datumus. Dokumentā bija atspoguļots viņas mātes nāves datums. Halijai tolaik bija četri gadi. Bija ierakstītas arī viņas tēva otrās laulības. Tad Halijai bija jau vienpadsmit. Ieraksti beidzās ar viņas tēva un Šellijas mātes Rūbijas nāvi satiksmes negadījumā. Halija tobrīd mācījās koledžas otrajā kursā, bet Šellija vēl bija vidusskolniece.

      Džērids atkal piegāja pie Halijas krēsla. – Vai jums viss ir saprotams par mantojumu?

      – Man tā šķiet, – Halija atbildēja. – Tomēr Henrija Bella asinsradiniece es neesmu.

      – Tas man ir zināms, – Džērids atteica, – bet Nantaketā mēs radniecību, lai cik niecīga tā arī būtu, uztveram ļoti nopietni. Turklāt Henrijs māju novēlējis tieši jums, nevis jūsu tēvam. Lai ko apgalvotu jūsu pusmāsa, viņai uz šo īpašumu nav ne mazāko tiesību. Iepriekš, kad sacīju, ka esmu gatavs segt tiesāšanās izdevumus, ja jūs grasītos vērsties pēc taisnības, es to domāju pilnīgi nopietni. – Viņš ievilka elpu. – Jo īpaši es vēlos atvainoties par to, ka atļāvu jūsu mājā iemitināt pacientu, lai gan nebiju saņēmis jūsu atļauju šādai rīcībai. Šellija tādu atļauju deva, taču tagad es zinu, ka tā nebijāt jūs. Ja vēlaties, lai sūtu viņu projām, jūs tikai pasakiet. Es piezvanīšu