Negaidītais mantojums. Džūda Devero

pamanīja, ka viņam pie acīm ievelkas sīkas rieviņas. “Viņam ir vismaz trīsdesmit,” Halija sprieda. Džērids viņu bija raksturojis kā “īsu”, bet viņa augums bija pāri par sešām pēdām, un “plecīgu”, taču izskatījās, ka viņam ir apmēram divsimt mārciņas spēcīgu muskuļu. Vīrietim mugurā bija krekls ar garām piedurknēm, bet tas nenoslēpa lielisko ķermeni. Kājās viņam bija treniņbikses, kas kļāvās pie spēcīgajiem gurniem; Halija saskatīja, kā izspiežas ceļgala šina.

      “Nevar būt, ka ar viņu man nāksies strādāt,” Halija domāja. “Džērids sacīja, ka viņš ir “gandrīz vēl bērns”! Īss un plecīgs.” Un šāds apraksts nekādā ziņā nesaderēja ar vīrieti, ko viņa redzēja.

      Halija atkāpās tālāk un piespiedās pie sienas. Sacīt, ka šis vīrietis ir viņas gaumē, nozīmētu nepateikt visu līdz galam. Viņai vienmēr bija patikuši atlētiski, muskuļoti vīrieši. “Tas var radīt sarežģījumus,” viņa sprieda. Pasniedzēji masāžas kursos un vēlāk arī fizikālās terapijas kursos nemitējās atgādināt par to, cik svarīga ir profesionāla attieksme. Fizioterapeits nekad nedrīkst ielaisties personiskās attiecībās ar klientu. Halija tika brīdināta, ka daži klienti mēģinās flirtēt un ķircinās viņu. Prakses laikā viņa bija ievērojusi, ka tā patiešām ir taisnība. Toreiz izrādījās gluži viegli ar jokiem atvairīt šos puišus. Halija tik ļoti koncentrējās darbam, ka par kaut ko citu pat domāt nebija laika. Turklāt viņai neviens no tiem puišiem tā īsti nemaz nepatika.

      Taču šis vīrietis – Džeimijs Tegerts – bija citāds. Halija pamanīja, ka viņai trīc rokas un uz virslūpas ir izspiedušās sviedru lāsītes.

      – Kontrolē sevi! – viņa noteica un atkāpās no sienas. Vairākas reizes dziļi ieelpojusi, lai nomierinātos, viņa izgāja no guļamistabas kāpnēs.

      Halija ieraudzīja divas skaistas, senatnīgas durvis. Vienas bija aizslēgtas, bet otras veda uz dzīvojamo istabu. Tās griesti bija ļoti zemi, ar lielām, pamatīgām sijām, kas liecināja par mājas cienījamo vecumu, turklāt pastiprināja tajā valdošo rimtuma un miera sajūtu. Pie vienas sienas atradās dziļš un plašs kamīns, tālākajā malā bija skaisti logi. Dīvāns un divi zviļņi izskatījās mīksti un ērti. Tie bija pabīdīti tālāk, lai iegūtu vietu šaurai gultai un rakstāmgaldam.

      Skatoties uz šo gultu, Halija ieprātojās: “Kā gan vīrietis ar tik platiem pleciem spēj gulēt tajā? Vai viņa kājas un rokas nokarājas pāri malām?” No šādām domām Halijai gandrīz sanāca smiekli.

      Kāda impulsa vadīta, viņa piegāja pie rakstāmgalda. Tas bija vecs, un daudzie lietošanas gadi bija atstājuši savas pēdas. Uz tā bija kaudzīte grāmatu mīkstajā iesējumā – vīriešu sarakstīti romāni par noslēpumainām slepkavībām – un liels, ādas vākos iesiets plānotājs, kā arī tam pieskaņots pildspalvas turētājs.

      Halija apsēdās uz neliela koka krēsla un, ātri paraudzījusies apkārt, lai pārliecinātos, ka šajā istabā patiešām atrodas tikai viņa, atvēra plānotāju.

      No ieraudzītā viņai gadrīz aizrāvās elpa. Tur bija lieli, mirdzoši Šellijas portreti. Viena bija profesionāļa uzņemta fotogrāfija, kurā redzama tikai viņas galva. Vēl kāda, kurā iemūžināta Šellija, tikko iznākusi no dušas, bija skaista, taču pamatīgi uzlabota – mati atmesti uz vienu pusi, ideālajās lūpās tikko jaušams, pavedinošs smaids. Satriecoši.

      Bija vēl arī citas fotogrāfijas. Šellija vada automašīnu ar nolaižamo jumtu. Mati vējā sabužināti, seja pavērsta pret sauli. Izskatījās, ka šis attēls gatavots kādas filmas aktieru atlasei. Vēl viena – Šellija ģērbusies sarkanā zīda blūzē, kas atpogāta tā, lai būtu redzams viņas melnais krūšturis. Iespējams, tā bija uzņemta uz skatuves. Kādā citā Šellija bija piespiedusi pie vaiga ziepju gabaliņu. Varbūt tas domāts reklāmai?

      Un pēdējā – Šellija visā augumā, ģērbusies bikini. Piecas pēdas vienpadsmit collas gara, ne grama liekā svara, garie, blondie mati sasieti augstā zirgastē. Īsta amerikāņu meitene. Katra vīrieša sapnis.

      Pārņēma sajūta, ka tūdaļ vairs nespēs paelpot. Halija atspiedās pret krēsla atzveltni.

      Kņadā un satraukumā, kas galu galā visu vērta par nogurdinošu dienu, Halija tikai tagad attapa, ko Džērids bija sacījis un kas viņai tobrīd paslīdējis garām, īsti neapjausts, – Šellija pa elektronisko pastu sazinājusies ar savu “potenciālo pacientu”. Tanī acumirklī viņas prāts bija pārpildīts ar domām par to, ka pusmāsa viltojusi viņas pases kopiju un pūlējusies nozagt viņas māju.

      Halija pacēla fotogrāfiju, kurā Šellija bija redzama bikini. Viņa nekad nebija spējusi aptvert, kā gan Šellija un viņas māte ar viņām tik raksturīgo trekno burgeru, kartupeļu frī un kolas diētu bija spējušas nepieņemties svarā ne par unci. Pēc tam, kad viņas bija ienākušas Halijas dzīvē, viņai vajadzēja no vecvecāku gatavotajām veselīgajām maltītēm pāriet uz nebeidzamiem līdzi nešanai domātiem ēdieniem, un viņa ātri vien sajuta, ka kļūst apaļāka. Skolā futbola treniņu laikā viņa varēja atbrīvoties no lielākās daļas liekā svara, taču, kad nomira tēvs un pamāte, Halija bija spiesta sākt strādāt, lai uzturētu Šelliju. Ēdiena gatavošanai laika neatlika. Bija darbs un tikai darbs. Viņa atgriezās mājās vēlās nakts stundās, ēda “Bigmakus” un dzēra kokakolu, un tas, protams, atstāja iespaidu uz viņas svaru. Klāt nāca divdesmit piecas mārciņas. Ņemot vērā to, ka augumā Halija bija tikai piecas pēdas un četras collas gara…

      Viņai negribējās salīdzināt savu un Šellijas fizisko formu. Pārāk daudzus gadus viņa tā jau bija darījusi. “Un abas šīs ir jūsu meitas?” cilvēki mēdza vaicāt viņas tēvam. Garā, slaikā Šellija un īsā, bērnišķīgi apaļīgā Halija – vienu vecāku bērni? Tas taču nav iespējams!

      Reiz Rūbija atbildēja ar vārdiem: – Bet viņa toties ir patiešām gudra.

      Protams, Rūbija to sacīja, labu domādama, tomēr tas vienalga bija sāpīgi. Ģimenē Halija allaž bija tā gudrā, atbildīgā, tā, kura vienmēr visu darīja saprātīgi, savukārt Šellija bija skaistulīte, kura vienmēr pamanījās visu sabojāt, taču viņai tas allaž tika piedots. – Halij, palīdzi Šellijai! – Tādus vārdus viņa dzirdēja katru mīļu dienu.

      Halija piecēlās un uzmanīgi ielika fotogrāfijas atpakaļ plānotājā. “Tā iet, ja sāk okšķerēties!”

      Viņa piestūma krēslu vietā un devās uz virtuvi. Tā bija tik burvīga, ka domas uzreiz kļuva gaišākas. Vecvecākiem ļoti būtu patikusi šī vecmodīgi iekārtotā telpa. Milzīga izlietne, ietilpīgs ledusskapis un paliela gāzes plīts. Telpas centrā bija novietots četrstūrains galds, kas izskatījās tikpat sens kā pati māja. Un iepretī šim galdam bija kamīns.

      Dubultdurvis, kas veda ārā no virtuves, bija aizslēgtas, bet pa citām varēja nokļūt nelielā iestiklotā lievenī, kur bija novietots no baltām klūdziņām pīts krēsls ar sārtiem un zaļiem spilveniem. Rokdarbu rāmī bija ievietots balta linauduma gabals, un Halija to paņēma rokās. Divi putni. Viens no tiem jau bija gandrīz pabeigts. Rūpīgs, skaists izšuvums. “Vai tiešām nelaiķa Henrijs Bells būtu ar to nodarbojies?” Halija nodomāja.

      Drīz pēc tam Halija izdzirdēja noklikšķam durvis, un jau tuvāk atskanēja divu vīriešu balsis. Viņa sastinga uz vietas. Viens runātājs bija Džērids, bet otra balss bija zema, samtaini dimdoša un no tās Halijai aizrāvās elpa

      “Nolādēts!” viņa prātā izsaucās. “Tas puisis taču cer ieraudzīt Šelliju un tagad būs ārkārtīgi vīlies. Es varu izteikt vienīgi līdzjūtību.”

      – Halij! – Džērids sauca. – Vai esat šeit?

      Izslējusies taisnāk, Halija iegāja virtuvē un ieraudzīja viņu. “Lai Dievs stāv