Negaidītais mantojums. Džūda Devero

Bostonas pievārtē, ko viņa mantojusi no sava tēva, gan arī nodrošināt sevi Nantaketā.

      Halija paraudzījās uz Džēridu. Likās, viņš ir aizņemts ar dokumentu izskatīšanu vai brīžiem ar īsziņu rakstīšanu. Kādā brīdī viņš ierunājās: – Mana sieva Eliksa teic, ka ļoti vēloties ar jums iepazīties.

      – Es arī ļoti vēlos iepazīties ar viņu, – Halija atsaucās un ieprātojās, kāda gan Džērida Montgomerija sieva varētu izskatīties. “Viņš ir slavens, tad jau laikam būs apprecējis kādu elegantu blondīni, kura tērē viņa naudu sava skaistuma nemitīgai papildināšanai.”

      Maltītes laikā – tika pasniegta lieliski pagatavota vista ar salātiem, ko atnesa lidojuma pavadone, – Halija apvaicājās par to, kuram pieder šī lidmašīna.

      Viņš atbildēja: – Džeimija ģimenei. – Halija pamāja ar galvu. Izskatījās, ka viņas pacients patiešām ir īstu bagātnieku atvase. Viņš bija devies slēpot laikam jau uz kādu eksotisku vietu un smagi savainojis ceļgalu. Tā kā viņa ģimene varēja atļauties itin visu, kas pieejams šajā pasaulē, dēlam tika sagādāti privātas fizioterapeites pakalpojumi. Džērids bija viņai sacījis, ka ģimene pat ierīkojusi privātu vingrošanas zāli dēla rehabilitācijas nodarbībām.

      – Kāds viņš ir? – Halija vaicāja. – Kā personība?

      Džērids paraustīja plecus. – Viņš man ir kādas tālākas pakāpes brālēns, taču īpaši labi es viņu nepazīstu. Man vairāk ir sanācis kontaktēties ar viņa tēvu. Puiku esmu redzējis tikai pa gabalu. Ir radies iespaids, ka viņa tuvumā allaž uzturas kādi citi ģimenes locekļi.

      Halija atkal pamāja ar galvu un nodomāja: “Bagāts un izlutināts. Viņam viss vienmēr tiek pienests uz paplātes.”

      – Joprojām vēl ir laiks piezvanīt, – Džērids atgādināja.

      – Domāju, ka es pamēģināšu. Tad jau redzēs, kas no tā visa iznāks.

      Viņi sāka runāt par fizioterapeites darbu, ko Halija bija grasījusies uzsākt mazajā slimnīcā, un viņa Džēridam pavēstīja, ka viņai vēl jāpiezvana un jāpavēsta par atteikšanos no vakances. Tā kā uz šo vietu pretendēja daudzi, Halija nejutās vainīga. Džērids teica, ka viņa īpaši izdarīgā sekretāre varētu parūpēties arī par to, un Halija viņam pateicās par šādu iespēju.

      – Jūs to visu uztverat ļoti labi, – Džērids sacīja. – Meistarīgi.

      Halija pasmaidīja par šādu komplimentu. Dzīve kopā ar pamāti un pusmāsu bija iemācījusi viņai labi slēpt emocijas.

      Kad lidmašīna piezemējās, Haliju, par spīti ārējai drosmei, pārņēma satraukums. Protams, bija interesanti domāt par gaidāmo nākotni kā par īstu piedzīvojumu, taču tas šķita arī biedējoši. Halijai bija divdesmit seši gadi, un viņa savā mājā bija nodzīvojusi visu šo laiku. Viņa bija mācījusies tuvējā koledžā un jau gandrīz bija sākusi strādāt vietējā slimnīcā, kas atradās teju pie pašas mājas. Un tagad viņa bija aizbraukusi no cilvēkiem, kurus pazina teju kopš savas dzimšanas. Tas attiecās arī uz Breidenu. “Bet tā ir mana izvēle,” viņa sev atgādināja. “Vienalga, vai tā attieksies uz ilgstošu laika periodu vai īsu.”

      Nelielajā Nantaketas lidostā Halija stāvēja nomaļus un gaidīja, līdz Džērids būs pabeidzis sarunāties. Šis lidojums ar privātu lidmašīnu Halijai bija īpašs piedzīvojums, taču šķita, ka uz salas tā ir ierasta prakse. Un patiesi, gandrīz tajā pašā laikā tur nolaidās vēl trīs privātas lidmašīnas. Džērida un Halijas reisam pat bija jāgaida, līdz tiks dota atļauja piezemēties. Džērids aprunājās ar citiem pasažieriem, bagāžas nesējiem, pilotiem un ar kādu vīrieti, kurš laikam bija lidostas vadītājs. Halijai radās iespaids, ka Džērids pazīst vai katru šajā teritorijā redzamo cilvēku. Te noteikti bija pilnīgi citādi nekā Bostonā!

      Piepeši Džērids novērsās no viņiem un strauji piegāja pie Halijas. – Nāciet, mums jādodas projām. Tūlīt nosēdīsies tūristu lidmašīna. – Viņš to pateica tik nopietni, it kā ziņotu par draudoša cunami tuvošanos. Viņš pieskārās Halijas mugurai un steidzināja ātrāk doties ārā spožajā saules gaismā un tīrajā, sāļajā Nantaketas gaisā.

      Līdz brīdim, kamēr viņi iesēdās Džērida automašīnā, Halija vēl īsti nebija aptvērusi realitāti. Un piepeši tas notika. Automašīna bija veca un daudz pieredzējusi, par ko liecināja skrambas un švīkas. Un tas jau bija kaut kas patiešām īsts. Džērida BMW ar polsterētajiem ādas sēdekļiem Bostonā un privātā lidmašīna viņai bija pārāk neierasta vide, lai spētu domāt skaidri. Taču nu bija pienācis brīdis, kad Halija pilnībā aptvēra patiesību. Viņa brauca uz māju, kas piederēja viņai, bet, kuru viņa nekad vēl nebija redzējusi. Un kādu laiku viņai vajadzēja dzīvot zem viena jumta ar jaunekli, kuru viņa nekad iepriekš nav satikusi.

      Pa ceļam no lidostas Halija apbrīnoja apkārtnes mājas. Gandrīz visām bija lubiņu jumti, kas daudzu gadu ritumā bija kļuvuši skaisti dūmakaini pelēki. Likās, ka Halija ir aizceļojusi atpakaļ laikā, kad Nantaketa bija pazīstama kā vaļu medību vieta. Nemaz neliktos pārsteidzoši, ja viņa ieraudzītu vīrus garos gumijas zābakos nesam pār plecu harpūnas.

      Džērids brauca pa biedējoši šauru ielu un apturēja automašīnu pie nelielas divstāvu mājas ar glītām zilām durvīm. Pie mājas uz režģa vijās sārtas rozes un kuploja bagātīgi zaļi krūmi. – Vai esam atbraukuši?

      – Jā, – Džērids sacīja un atvēra automašīnas durvis. – Vai jums patīk?

      – Izskatās kā pasakā.

      – Jumts ir labs, bet logus es liku nomainīt. – Džērids paraustīja plecus. – Vēlāk es gribēšu šo to pārbaudīt; pamatos ir parādījušās dažas plaisas.

      Halija viņam uzsmaidīja. – Jūs runājat kā īstens arhitekts. Viņš atvēra ieejas durvis. – Jums liekas, ka es esmu nelabojams? Pagaidiet, līdz iepazīsieties ar manu sievu!

      Tobrīd Halija iegāja nelielā priekšnamā un sev priekšā ieraudzīja kāpnes.

      Māja bija patiešām skaista! Tai piemita senatnīgums, atmiņu aura un tāda omulība, kādu viņa nebija jutusi vēl nekur citur. – Un tā ir mana? – viņa nočukstēja.

      – Tieši tā. – Viņu iepriecināja Halijas reakcija. – Apskatiet te visu, bet es tostarp uzmeklēšu Džeimiju.

      Platām acīm vērdamās apkārt, Halija neko neteica, tikai pamāja ar galvu. Džērids iegāja pa durvīm labajā pusē, bet Halija devās augšup, kur atradās neliels kāpņu laukumiņš un tam abās pusēs – durvis. Katras veda uz lielu, kārtīgi mēbelētu guļamistabu ar savu vannas istabu. Mazliet tālāk atradās neliela dzīvojamā istaba ar plašu logu, kas dāvāja skatu uz mājas otru pusi.

      Māja bija piederējusi iesīkstējušam vecpuisim, tālab Haliju pārsteidza tas, cik tā likās silta un aicinoša. Viss bija pārdomāts līdz pat sīkākajām detaļām – jaukas, meža puķu rakstiem rotātas tapetes, senlaicīgo gultu pārklāji maigi zaļos un zilos toņos, lieli, mīksti spilveni gultu galvgaļos, pie logiem sēdekļi ar spilveniem gaiši sārtos un persiku toņos, aizkaru sasaites ar skaistiem pušķiem galos.

      Halija piegāja pie loga, paraudzījās uz dārzu un noelsās. Mājas priekšā zemes bija pavisam maz, taču otrā pusē pletās satriecoši plašs laukums T formā un auga vairāki milzīgi koki un puķes dobēs. Tās gan bija gandrīz tukšas, un Halijas plaukstas jau prasījās tajās kaut ko iestādīt. Gluži negaidot, viņai prātā iešāvās doma, ka tagad, kad tuvumā nebūs ne Šellijas, ne viņas mātes, šim dārzam nekad nedraudēs izpostīšanas briesmas un to nenolīdzinās ar buldozeru.

      “Interesanti,