Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

vāja veselība, viņš tik tikko spēj paelpot. Es gaidīšu.

      – Vairs ne vārda! – es izbijusies brīdinu un palūkojos uz aizvērtajām durvīm.

      – Vai karaļa māte lika jums apzvērēt, ka mēs ar Artūru gulējām kopā? – princese jautā.

      – Jā.

      – Ko jūs atbildējāt?

      – Sākumā teicu, ka neredzēju nekādas pazīmes un nevaru to apgalvot.

      – Ko viņa sacīja?

      – Apsolīja vietu galmā man un manam dēlam, kā arī naudu, ja es atbildēšu tā, kā viņa vēlas.

      Princese saklausa izmisumu manā balsī, satver manu roku un rāmi ielūkojas acīs. – Mārgarita, es nevaru lūgt, lai manis dēļ mokāties nabadzībā. Jūsu dēliem jāaug galmā. Es jūs atbrīvoju no solījuma; sakiet viņai visu, ko vēlaties.

      *

      Man jādodas mājās, bet es vēl pēdējo reizi eju uz karaļa mātes istabām, kur viņa klausās psalmu pirms vakariņām lielajā Vestminsteras zālē.

      Viņa mani pamana, tiklīdz ienāku, un pieaicina klāt. Dāmas atkāpjas un izliekas pētām cita citas galvassegas. Acīmredzot pēc vakardienas sarunas viņas zina, ka esam sastrīdējušās, un gaida manu padošanos.

      Karaļa māte man uzsmaida. – Lēdija Mārgarita! Vai varam kārtot jūsu apmešanos galmā?

      Es dziļi ievelku elpu. – Jūsu Gaišība, es labprāt dzīvotu galmā un priecātos, ja mans dēls varētu mācīties Eltemas pilī kopā ar princi Hariju. Lūdzu, Jūsu Gaišība, ļaujiet to viņa tēva dēļ, kuru mīlējāt. Sera Ričarda dēlam jāsaņem augstmaņa cienīga izglītība. Lūdzu, pieņemiet savu mazo radinieku!

      – Labprāt, ja pakalposiet man tajā necilajā jautājumā, – viņa rāmi attrauc. – Atklājiet patiesību, un jūs glābsiet mūs, savu ģimeni, no necienīgas līgavas. Es lūdzu Dievu un esmu pārliecināta, ka Aragonas Katrīna nemūžam nekļūs par prinča Harija sievu. Uzmanieties, lēdija Mārgarita! Baidieties no sekām! Rūpīgi apdomājieties!

      Viņa lūkojas uz mani, izvalbījusi tumšās acis, un piepeši manas izjūtas mainās. Karaļa māte cenšas mani iebiedēt, bet visas manas bažas pagaist. Man gribas smieties. “Ak, šī dumjā sieviete! Vecā, ļaunā, nežēlīgā muļķe! Vai viņa aizmirsusi, kas es esmu? Plantageneta! Jorku nama atvase!” Mans tēvs pārkāpa svētā patvēruma noteikumus, noslepkavoja karali un gāja bojā no sava brāļa rokas. Mana māte atbalstīja sava tēva sacelšanos, pēc tam mainīja domas un kopā ar vīru karoja pret viņu. Mēs vienmēr rīkojamies saskaņā ar savu gribu, un neviens mūs nepiespiedīs baidīties no sekām. Ja mums parāda briesmas, mēs vienmēr, vienmēr ejam tām pretī. Mūs dēvē par dēmona sēklu tāpēc, ka esam tik velnišķīgi lepni.

      – Diemžēl es nevaru melot, – es klusi paziņoju. – Man nav ne jausmas, vai princis gultā bija spējīgs. Es neredzēju nekādas pazīmes. Viņa man teica, ka abi nav bijuši tuvi, un es tam ticēju. Es uzskatu, ka viņa ir neskarta jaunava tāpat kā toreiz, kad ieradās šajā zemē. Viņa drīkst apprecēties ar jebkuru piemērotu princi, ko izvēlēsies viņas tēvs. Un es domāju, ka viņa būtu ārkārtīgi laba sieva princim Harijam un lieliska Anglijas karaliene.

      Karaļa mātes seja apmācas, un es redzu dzīslu pulsējam viņas deniņos, bet viņa klusē un asi pamāj dāmām, saucot pie sevis. Viņa vedīs sievietes vakariņās, un es nekad vairs nesēdēšu pie augstā galda.

      – Kā vēlaties! – Viņa izspļauj šos vārdus kā indi. – Ceru, ka jūs izdzīvosiet no savas atraitnes naudas, lēdija Mārgarita Pola.

      Es noslīgstu zemā reveransā. – Saprotu, – es padevīgi nosaku. – Bet mans dēls? Viņš ir karaļa aizbildnībā, jūsu radinieka dēls, krietns zēns, Jūsu Gaišība…

      Viņa klusēdama paiet man garām, un dāmas seko. Es izslejos un vēroju viņas aizejam. Man bija dots mans lepnuma mirklis, un es cietu sakāvi. Un tagad es nezinu, ko darīt.

      Stourtonas pils, Stefordšīra, 1506. gada rudens

      Es vēl gadu cenšos izspiest no savas zemes vairāk naudas. Kad laukos iziet vārpu lasītāji, es piesavinos kausu labības no katra groza, pārkāpjot parastos noteikumus un iesveļot sašutumu visu vecāko ciemata iedzīvotāju sirdī. Es vajāju malumedniekus un pārsteidzu viņus, pieprasot naudassodus par sīkajām zādzībām, ar ko viņi nodarbojušies kopš bērnības. Aizliegusi nomniekiem paņemt jebko dzīvu no savas zemes – pat trušus un sapuvušas olas –, es nolīgstu mežsargu, lai viņi nevarētu zvejot foreles manā upē. Ja pieķeru bērnu izzogam olas no meža pīļu ligzdas, es pieprasu naudassodu no viņa vecākiem. Es labprāt pieprasītu naudu arī no putniem par lidošanu pār maniem laukiem vai arī gaiļiem par dziedāšanu, ja vien tie varētu samaksāt.

      Cilvēki ir tik nabadzīgi, ka man ir grūti viņiem kaut ko atņemt. Es sāku prātā skaitīt olas, ko man atnesīs sieviete, kurai pieder tikai sešas vistas. Medu man dod arī vīrs, kuram ir tikai viens bišu strops. Kad zemnieks nokauj govi, kas iekritusi grāvī un lauzusi kaklu, es pieprasu katru unci no savas daļas. Es neesmu laba saimniece šajā nelaimes brīdī, es esmu alkatīga un pasliktinu viņa stāvokli tāpat, kā to man nodara karaļa mantnīca.

      Es sūtu savus kalpotājus pēc briežiem, fazāniem, gārņiem, irbēm – visa, ko iespējams apēst. Trušu ķērājam jāatnes vairāk ādu, zēns, kurš iztukšo dūju ligzdas, jau zina, ka es viņu gaidīšu kāpņu pakājē. Mani pārņem bailes, ka cilvēki mani apzog, un es sāku zagt no viņiem, jo pieprasu savu daļu un vēl vairāk.

      Tagad es esmu kļuvusi par tādu zemes īpašnieci, ko pati nicinu; nomnieki mūs ienīst. Mana māte bija Anglijas bagātākā mantiniece, mans tēvs bija karaļa brālis. Viņi pret saviem cilvēkiem izturējās dāsni un ieguva mīlestību. Mans vectēvs baroja visus Londonas iedzīvotājus, kas klauvēja pie viņa durvīm. Un es esmu nodevusi visas šīs tradīcijas. Raizes par naudu ir man laupījušas saprātu, vēders smeldz gan baiļu, gan izsalkuma dēļ, un es vairs neatšķiru šīs sajūtas.

      Reiz, kad izeju no baznīcas, es dzirdu kādu no ciemata vecajiem sūdzamies priesterim: – Tēvs, aprunājieties ar viņu! Mēs nevaram samaksāt. Pat nezinām, ko esam parādā. Viņa izpētījusi katra nomnieka pagātni un atradusi jaunus sodus. Viņa ir sliktāka par Tjūdoriem, sliktāka par karali, jo izskata visus likumus un pavērš tos par labu sev. Viņa mērdē mūs badā!

      Tomēr ar to nepietiek. Es nevaru nopirkt zēniem jaunus jāšanas zābakus, nevaru pabarot viņu zirgus. Veselu gadu es mokos, pūlēdamās noliegt, ka aizņemos pati no sevis, aplaupu savus nomniekus, apzogu nabagos, bet pēc tam saprotu, ka visi mani centieni ir veltīgi.

      Mēs esam izputināti.

      Neviens man nepalīdz. Karaļa māte mani ienīst, un neviens neuzdrošināsies mani atbalstīt. Vienīgais, kurš atbild uz manām vēstulēm, ir Džordžs Nevils. Viņš piedāvā audzināt manus vecākos zēnus savā namā, un es esmu spiesta sūtīt Henriju un Artūru prom un apsolīt, ka drīz ieradīšos, ka viņi nepavadīs visu mūžu trimdā, ka reiz mēs atkal būsim kopā un atgūsim savas mājas.

      Es stāstu saviem bērniem, ka drīz būs labāki laiki, bet viņi man netic. Džons Litls aizved zēnus uz mana radinieka Nevila namu Kentā. Saimniecības pārzinis sēž mugurā lielajam arkla zirgam, Henrijam piešķirts medību kumeļš, un Artūrs sēž uz sava mazā ponija. Es cenšos smaidīt un māt, bet acīs sariešas asaras, un es redzu tikai savu zēnu bālās sejas un bailēs ieplestās acis. Abi ir ģērbušies novalkātās drēbēs un pamet mājas, lai dotos nezināmajā. Man nav ne jausmas, kad viņus atkal satikšu. Man neizdosies uzaudzināt viņus par Plantagenetiem. Es neesmu izpildījusi savu mātes pienākumu, un viņiem nāksies augt bez manis.

      Ursula