Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

prom, Rej! Taisies, ka tiec!

      Viņš apjucis iziet pa durvīm. Šī meiča ir galīgi jukusi. Viņa nemaz negrasās izturēties pret viņu kā pienākas, un tas atkārtojas pārāk bieži. Viņš sāk dusmoties. Tad apraujas. Varbūt viņa tieši to arī vēlas? Viņš iesper pa sava Maserati priekšējo riepu. Nolādēts! Šovakar viņš patiešām ir gribējis viņu noskūpstīt! Viņā ir kaut kas tāds, kas Reju padara vai traku. Vispirms viņa ir salta, tad kvēla. Solis uz priekšu, solis atpakaļ, solis uz priekšu, solis atpakaļ. Viņš vairs nezina, kā rīkoties. Viņš spētu atbrīvoties no viņas tikai tad, ja nodarītu sev pāri. Zvanot pie viņas durvīm, Reja sirds sitas kā bungas. Lai saņemtu drosmi, viņš domā par to, kā viņu noskūpstīs. Jo tad… Ak, kas tā būs par laimi! Kad viņš maigi ieslīd starp viņas kājām, viņu pārņem smacējošs baudas vilnis. Viņš smilkst, sauc “jā, jā!”, piesauc Dievu, nesakarīgi mētājas. Šīs meitenes vagīna žņaudz viņu kā boa čūska. Tās maigās, karstās, miklās sieniņas satver viņa daiktu, masē, viļā, mīca. Viņš lokās, izplūst, klusi vaid kā ievainots zvērs, kož sev dūrēs, iespiež seju spilvenā un noslīkst, pārguris, izmocīts, salauzts, novests gandrīz līdz asarām. Iekļuvis dziļi viņā, Rejs jūtas tik labi, ka ir gatavs piesaukt māti; tā viņš varētu palikt uz mūžiem.

      Vairs nedrīkst nākt pie viņas. Ja viņš būtu zinājis, ka tā notiks, tad nemūžam nebūtu viņai pieskāries. Ātri uzliesmojoša viela. Jāturas tālāk. Viņš jau agrāk ir mēģinājis dzīvot atturībā, taču nekad nav izturējis ilgāk par četrdesmit astoņām stundām. Un ir vērts paskatīties, kādā izskatā viņš atgriežas, lūgdamies pēc žēlastības!

      Viņa kakla apkārtmērs jau ir samazinājies par diviem centimetriem, drīz vajadzēs nomainīt visus kreklus.

      Nākamajā dienā viņa Rejam piezvana.

      Ne jau tāpēc, ka vēlētos ar viņu satikties. Viņai ir bail palikt bez naudas. Viņas nelaiķa vecāki viņai ir atstājuši tikai savu namiņu un plānu krājgrāmatiņu. Tagad viņai ir nepieciešamas jaunas fotogrāfijas, lai atkal iekustinātu savu karjeru. Viņa ir pārgulējusi ar fotogrāfu un dabūjusi atlaidi. Un grimētāja grib dabūt trīssimt četrdesmit eiro stundā. Viņa strādā arī ar Andželīnu Džoliju ikreiz, kad šī aktrise ierodas Parīzē. Drīz vien Violetai vairs nebūs ne plika graša. Rejs ir viņas vienīgā cerība. Viņš noteikti palīdzēs. Viņa ir samierinājusies, ka vispirms nāksies viņam atdoties. Viņai ir kāda draudzene, kura strādā Francijas Bankā. Ikreiz, kad Violetai vajag kaut ko uzzināt par kādu tipu, viņa slepus savāc informāciju. Rejam bankā ir krietna summiņa. Kāpēc lai viņa atteiktos no naudas? Lai izliktos tikumīgāka par citām? Viņa jau sen ir sapratusi, ka ar šķīstību nevar nopelnīt ne graša.

      Nauda – tas ir vienīgais vārds, kas viņu notur realitātē. Migla izklīst. Viņu pārņem nejauks nemiers.

      Viņa atstumj neapmaksātos rēķinus, skatiens pievēršas atlipušajām, krāsotajām tapetēm, rūsas plankumam uz caurules, kas stiepjas gar sienu, pilošajam ūdens krānam. Holivuda attālinās, uzrodas tarakāni, viņa jūtas apdraudēta. Pārgurusi. Ļengana kā lupata. Atliek vienīgi iebāzt galvu cepeškrāsnī!

      Viņa piezvana Rejam.

      Viņa metas Rejam ap kaklu, tu mani mīli, pasaki, vai tu mani mīli? Viņš skatās, nesaprazdams, kas noticis ar šo sievieti, kura vēl vakar kliegdama izdzina viņu no mājas. Rejs piespiež viņu sev klāt, nobrīnīdamies par viņas trauslumu, un apņemas, ka turpmāk līdz mūža galam viņai palīdzēs, pasargās, ļaus atkal atgūt cieņu.

      – Tu esi mana zvaigzne, vai tu to zini? Visi draugi mani apskauž…

      Viņa šņukstēdama izgrūž: “Jā, jā”, sapurina garos matus, piekļaujas viņa plecam un mazas, apmaldījušās meitenītes balsī ierunājas:

      – Pie visa vainīgs mans aģents, viņš grib, lai es braucu uz Losandželosu filmēties kopā ar di Kaprio, ak, ne jau galvenajā un pat ne otrā plāna lomā, bet tik un tā… vairākās ainās. Viņš apgalvo, ka tā ir negaidīta izdevība, bet es negribu tevi pamest, es jūtos tik nelaimīga.

      Rejs apskauj viņu vēl ciešāk un mierinoši pašūpo.

      – Nākamajai mūsu reģiona finansētajai filmai prefekts noteikti izvēlēsies tevi, goda vārds! Un tad tu varēsi atriebties visiem tiem neliešiem!

      – Tu pret mani esi tik labs. Es neesmu tevi pelnījusi.

      – Nerunā blēņas. Mums abiem kopā ir labi, mēs vēl paveiksim lielas lietas, gan redzēsi.

      Stellai Violeta nestāsta gandrīz neko, viņa pamet tikai vārdu driskas. Tas nav daudz, taču Stella ir pacietīga. Kā gan Rejs spēj tikt galā ar divām sievietēm uzreiz, viņa sev vaicā, ieslēgdama radio. Ar māti, ko spīdzināt, un ar mīļāko, ko dievināt? Violeta nemēdz bārstīties ar solījumiem. Viņa ar abām kājām stāv uz zemes.

      Stella groza radio pogas, kamēr atrod staciju Nostalgie. Igs Ofrē dzied “Selīnu”. Viņa iedomājas par Leonī. Kaut nu manas prombūtnes laikā ar viņu nenotiktu nekas ļauns! Viņai nepatīk atstāt māti vienu, lai gan Edmons Kurtuā ir nosūtījis savus vīrus apsargāt palātas durvis. Viņš tiem maksā divkāršu likmi. Ik vakaru, kad Stella dodas prom, Bubū, Husīns vai Moriss apsēžas atzveltnes krēslā pie Leonī gultas. To uzzinājusi, Solanža Kurtuā nespēj vien beigt piktoties. Kāpēc tu tur jaucies, Edmon? Visa Senšalāna par to vien runā! Ļaudis stāsta, ka tu neesot vienaldzīgs pret Leonī. Rejs būs vai traks no dusmām. Tu gribi ar viņu saķildoties?

      – Vai viņa jums patiešām rīko scēnas? – Stella vaicā. – Neuztraucies par to. Esmu jau pieradis. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!

      Karš starp Edmonu un Reju ir atkal atsācies. Tagad abi pretinieki ir kļuvuši vecāki, tas arī viss. Toties uz spēles vēl aizvien ir likta Leonī. Edmons vēlas viņu pasargāt, Rejam ir vajadzīga kalpone.

      Vai Edmons Kurtuā savulaik ir pazinis Lisjēnu Plisonjē? Diez vai, Leonī savu mīlestību noteikti ir slēpusi, jo citādi Fernande viņu būtu situsi… Nabaga māte! Nesen, izskatīdamās mazliet nerātna, viņa bija pastāstījusi, kā iemidzinājusi Fernandi, lai varētu satikties ar Lisjēnu. Vajadzēja tikai iebērt miegazāles Fernandes tējā vai vīna glāzē. Un tās miegazāles vispirms vēl bija kaut kur jādabū! Leonī tas viss sagādāja lielas grūtības. Viņai nebija ne graša. Un viņai nebija atļauts iziet no mājām. Iedevusi viņai naudu iepirkumiem, Fernande pārskaitīja katru atpakaļ saņemto centu.

      Līdz lauku mājām vairs nav tālu.

      Viņa ieslēdz pagrieziena rādītāju, nogriežas no lielās šosejas pa labi, ierauga lauku, ko viņas kaimiņš nesekmīgi cenšas pārdot. Par to viņš grib dabūt četrdesmit astoņus tūkstošus eiro! Viņam nemūžam neizdosies to notirgot. Šo zemes gabalu var pārdot ne dārgāk par piecpadsmit tūkstošiem. Viņai nepatīk apzināties, ka līdzās dzīvo kaimiņš. Tips, kurš patur acīs visu, kas notiek viņu mājās. Viens no tiem, kurš varētu izsekot Adrianu un nodot viņu Rejam. Rejs vienmēr ir gribējis novilkt Adrianam ādu pār acīm. Viņam tā ir kļuvusi par apsēstību. Pēdējo reizi, kad viņi nejauši satikās, Rejs caur zobiem noņurdēja: “Gan es viņu vēl dabūšu rokā, tu redzēsi! Ilgi jums vairs nebūs jāgaida.” Stella izliekas, ka neko nav dzirdējusi. Viņš grib nākt šurp? Es viņu sagaidīšu ar Žorža karabīni rokā. Pēc Saldumiņa nāves viņš man iemācīja to lietot. Sarakstā tu esi nākamā, Žoržs sacīja, tu nedrīksti kļūdīties, viņi ir gatavi uz visu. Cik labi, ka Žoržs ir nostājies viņas pusē. Viņa par to bija šaubījusies. Viņa nebija zinājusi, kurā pusē viņš ir. Tur jau ir tā nelaime: viņa vairs nevienam neuzticas.

      Žoržs bija aizvedis viņu uz mežu, lai iemācītu šaut. Ieroci viņš glabā noslēptu Kangoo