Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

tēvs… kas ar viņu ir noticis?

      – Nezinu, taču kaut kas nav labi. Viņš visu nakti knibinās ap saviem pulksteņiem. Liekas gulēt ar visām drēbēm un pat nakšņo kabinetā! Man ir aizdomas, ka viņš pat sācis iedzert. Mājās valda īsta elle. Māte kravā koferus, bet viņš ne acu nepamirkšķina. Viņa kopā ar kādu draudzeni grasās braukt uz Parīzi.

      – Un tie policisti, ko tiem te vajadzēja?

      – Ceļotāji kārtējo reizi atkal kaut ko sastrādājuši!

      Viņa ir gribējusi pateikt “čigāni”, taču tad aprāvusies.

      – Un…? – Stella uzmudinoši jautā.

      – Tas mazais puišelis, tu jau zini, tas, kurš visu laiku slēpās tēvam aiz kājām, mazais puņķainis, kurš vienmēr kaut ko nočiepa, kamēr viņa tēvs piegādāja preces…

      – Dragans?

      – Jā. Viņš ir izaudzis liels, tagad viņam varētu būt astoņpadsmit gadu. Viņš pirmīt bija ienācis un gribēja uzzināt, par kādu summu pēdējo trīs gadu laikā esam iepirkuši metāllūžņus. Viņš noteikti gribēja pieprasīt savu tiesu. Viņš sastrīdējās ar Morisu, kurš viņam pateica, ka tādas ziņas varot sniegt tikai policistiem, Dragans nelikās mierā, un abi iekarsa. Tad es nokāpu lejā un pateicu, lai viņš nomierinās, citādi dabūs trūkties, bet viņš nelikās mierā, nosauca mani par padauzu un policistu draugaļu, un es viņu iepļaukāju.

      – Un izsauci policiju.

      – Jā. Viņi ieradās, nolika viņu pie vietas, un viņš aizlaidās prom kā zaķis. Cerams, ka viņš vairs nekad neatgriezīsies. Ne viens, ne arī kopā ar savu ģimeni.

      Stella nopūšas:

      – Tikai nesaki, ka viņu ir atsūtījis Rejs!

      – Nezinu, Stella. Šobrīd man nav laika par to domāt. Man ir briesmīgi daudz darba. Un vēl tas Žeroms, zini… Viņa pēkšņi apraujas, no jauna pievēršas saviem skaitļiem, tad atkal izslejas un paziņo:

      – Mums ir jānogādā uz Depelletat viens konteiners. Alumīnijam. Viņi met ārā pavisam labas plāksnes. Mēs varam nopirkt veselu tonnu. Tev jāaizbrauc pie viņiem un jāparaksta līgums. Līdz vakaram visam ir jābūt padarītam.

      – Protams. Vai sagatavosi man visus dokumentus?

      Kāds pieklauvē pie durvīm. Tas ir Žeroms. Ieraudzījis Stellu, viņš nosarkst, saraujas un kā tāds krabis sāk iesāņus kāpties atpakaļ.

      – Nāc vien iekšā, – Stella saka, – es tevi neapēdīšu!

      – Es negribu jums traucēt…

      – Tu nevienam netraucē, mani gaida darbs, un es tūlīt došos prom.

      Žilī noliek kalkulatoru, sabužina matus un pievērš Žeromam pielūgsmes pilnu skatienu. Stellai rodas sajūta, ka Žilī varētu lūkoties uz viņu visu dienu un pat nepakustēties. No satraukuma viņa trīc kā lapa.

      – Es nu tagad iešu, – Stella saka, – jums noteikti ir daudz kas jāpārrunā.

      – Nē, nē! – panikas pārņemtais Žeroms iebilst. – Es atnākšu vēlāk. Dzirdi, Žilī, es atnākšu vēlāk…

      Žilī izmisusi noskatās viņam pakaļ.

      – Un viņš atkal ir prom!

      – Kāpēc tu tā saki? Vai tad tā nav pirmā reize?

      – Kopš šī rīta viņš ir aizlaidies jau trešo reizi! Viņš ienāk, kaut ko nomurmina, iziet ārā, ienāk, kaut ko nomurmina, iziet ārā…

      – Nu, tad sāc runāt pati… Tas taču nav nekāds varoņdarbs!

      – Man nekas neizdosies! – Žilī nopūšas.

      – Nav tiesa… nav tiesa!

      – Viņš grib man kaut ko teikt, taču vienmēr kaut kas viņu iztraucē.

      – Piedod, – Stella saka.

      – Nē, nē, es tikai… Vakar vakarā es atradu dzejoli. Viņš to bija ierakstījis papīros, kurus ik vakaru nes man uz kabinetu. Viņš noteikti bija to tur aizmirsis. Tas ir tik skaists dzejolis, Stella! Gribi, es tev to parādīšu?

      – Es neko nesaprotu no dzejas. Tā nav mana stiprā puse. Tev ar viņu jāparunā.

      – Jā, bet man ir bail… Iedomājies, ja visi par to uzzinātu! Ar mani būtu cauri!

      – Tev nav par ko kaunēties, Žilī. Tu esi iemīlējusies, tas taču nav nekas slikts!

      – Vai iemīlējušies cilvēki mēdz raudāt?

      – Nu, cilvēki ir dažādi. Tu raudi no laimes, un tas ir skaisti.

      – Mani ir pārņēmis milzīgs nemiers. Man uznāk karstums, es svīstu, man sažņaudzas sirds, vēderā rodas milzīgs tukšums…

      – Nu vai zini… tas viss jau drīzāk izklausās pēc slimības, nevis pēc mīlestības!

      – Man ir briesmīgi bail. Un vēl man gribas gan smieties, gan dejot. Un tad es atkal nobīstos. Es pati nesaprotu, ko daru.

      – Skaidrs kā diena, tu esi iemīlējusies.

      – Tu patiešām tā domā? Tu domā, ka es varu kādā iemīlēties?

      – Ikvienam ir tiesības mīlēt. Tavs vārds taču nav ierakstīts mīlestības melnajā sarakstā!

      – Ak! Tu tā saki tikai tāpēc, lai man izpatiktu! Tu esi tik jauka…

      – Nekādā ziņā! Paskaties uz mani – man tagad ir Adrians, un tomēr es kādreiz domāju, ka neviens vīrietis man nekad netuvosies… Ko lai tur saka… Viņš atbrauca ar savu kravas auto, nolaupīja mani, un es pat neiepīkstējos.

      Žilī sāk smieties.

      – Diez vai Žeroms mani nolaupīs. Viņš pat nespēj ar mani parunāt.

      – Kāpēc ne? Viņš taču var būt tavs cēlais bruņinieks… – Un vēl viņš raksta dzejoļus un aizmirst tos starp rēķiniem. Varbūt viņš tos mācās no galvas, lai man nodeklamētu? Varbūt tā viņš cenšas saņemt drosmi…

      Stella sirsnīgi raugās uz Žilī. Viņa jau ir aizmirsusi, ka iemīlējušies ļaudis nemitīgi uzdod sev dažādus jautājumus. Neviens, būdams iemīlējies, nespēj noturēties taisni, visi nemitīgi nošķiebjas kā Pizas tornis.

      – Es patiešām domāju, ka tev vajadzētu sākt rīkoties, jo citādi tu vairs ilgi neizturēsi.

      – Ak! Es ar savām šaubām esmu tev apnikusi.

      – Nē taču… Labi, varbūt man beidzot tomēr vajadzētu ķerties pie darba. Tavs tēvs jau aizrādīja, ka es te parādos pārāk reti.

      – Viņš tiešām uzdrošinājās tā pateikt?

      – Jā.

      – Tad ar viņu patiešām kaut kas nav kārtībā. Viņš noteikti tā nedomāja. Viņš tevi dievina, Stella.

      – Es gan par to neesmu tik pārliecināta, manu vilciņ. – Man tik ļoti patīk, kad tu mani tā sauc, man rodas iespaids, ka es tev patiešām patīku.

      – Bet tā jau arī ir, vilciņ! Es tevi mīlu, un arī Žeroms tevi mīl, tas taču ir skaidri redzams…

      – Ai! Un ja nu viņš mani patiešām mīl? Tas būtu tik labi. Varbūt es pat vēl varētu tikt pie bērna?

      – Un kāpēc gan ne? Bet pagaidām nomierinies, nomierinies, viņš vēl neko nav teicis. Tu nedrīksti sevi mānīt un pēc tam ciest.

      – Jā, jā! Es tūlīt nomierināšos…

      Viņa