Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

Tad viņa ar pieri uzsit pa stūri un nolamājas. Un atkal izslejas.

      Galvenais ir neuztraukties! Man viņa ir vajadzīga, kādu dienu viņa man noderēs! Tomēr viņa ir tik kaitinoša, tik ļoti kaitinoša!

      Putekļu mākonis tālumā ir pagaisis.

      Viņa ieslēdz radio. Selīna Diona dzied par to, ka vēlētos parunāt ar savu tēvu, atrast viņa pēdas, noskaidrot, kur ir viņas vieta. Tagadā-dam-dam. Stellas prātā ataust aina, kurā Rejs atgrūž vaļā viņas istabas durvis. Viņa dzird sevi kliedzam: nē, tēti, nē!

      Ko gan pirmīt bija teikusi Violeta, sēdēdama pie mersedesa stūres?

      “Bet viņš taču tev ir dāvājis dzīvi!”

      Tieši to viņa nekad nav vēlējusies dzirdēt.

      – Vai tā būs labi, vai arī tu gribi, lai es ieņemu vēl īsāku? – Stella noprasa. Viņa stāv uz ceļiem Toma priekšā, turēdama pilnu muti ar kniepadatām.

      Toms ir izslējies pavisam taisns, izstiepis rokas, augstu pacēlis zodu. Viņam ir balts ietērps, balti cimdi, balti apavi, mati paslēpti zem balta pārvalka. Viņam rokās ir neliels akvārijs no sarkana stikla. Viņaprāt, salātu bļoda izskatās muļķīgi.

      Pametis skatienu spogulī, viņš iesaucas:

      – Oho! Ģeniāli! Paldies, mammu! Tu esi vislabākā!

      Šie vārdi trāpa Stellai tieši sirdī, un viņa sagrīļojas. Toms viņu jau sen nav saucis par mammu. Viņa nav pat nojautusi, cik ļoti viņai pietrūcis šī vārda. Vēlēdamās paildzināt mirkli, viņa noprasa:

      – Gribi, lai es mazliet saīsinu labo bikšu staru?

      – Nē. Viss ir ļoti labi, – viņš saka, joprojām raudzīdamies spogulī. – Labāk nemaz nevar būt!

      – Varbūt piedurknes vajag palaist drusku garākas?

      – Nē. Viss ir tieši tā, kā vajag.

      – Vai esi pārliecināts, ka tava ideja par akvāriju ir laba?

      – Es to nēsāšu rokā. Visi astronauti tā dara. Kamēr nav jākāpj kosmosa kuģī, viņi staigā apkārt, turēdami savas ķiveres rokās. Tieši tā arī vajag.

      – Es gan neko tādu neatceros…

      – Vai tev nešķiet, ka tā maska izskatās mazliet dīvaini?

      – Nē. Tā aizsedz tev visu muti. Neaizmirsti, ka maska ir domāta tam, lai nekas netiktu cauri…

      – Bet astronautam taču nevajag slēpties. Gluži pretēji, viņš grib, lai visi atcerētos, ka tieši viņš ir tas, kurš reiz izkāpis uz Mēness. Viņš ir lepns. Viņš neslēpjas. Viņš jau nav nekāds Deksters.

      – Kas tas par Deksteru?

      – Tu taču zini, tas seriāla varonis, kurš ar nazi nogriež saviem upuriem galvas.

      Stella saviebjas.

      – Ak, jā…

      Tas izklausās tik izvairīgi, ka Toms nospriež, ka viņa nav sapratusi, par ko ir runa.

      – Jā, mammu, atceries taču, mēs to filmu skatījāmies pie Žorža un Suzonas. Suzona skatījās caur pirkstiem, jo viņai bija bail! Tas tips nogalināja noziedzniekus, kuri bija izvairījušies no tiesas. Ja gribi zināt, tad Deksters ir īsts augstākais tiesnesis. Ja tiesa nav tikusi ar kādu galā, viņš pats ķeras pie šī darba.

      – Atceros…

      Toms jau otro reizi ir nosaucis viņu par mammu. Kas vajadzīgs, lai viņš to izdarītu trešoreiz? Viņa jau ir aizmirsusi, cik labi ir turēt savu mazo dēlēnu piespiestu sev klāt, palīdzēt viņam iepazīt pasauli un dzirdēt, kā viņš saka “mamma”. Kāpēc Toms bija pārstājis viņu tā saukt? Viņa nekādi nespēja sadūšoties, lai par to pavaicātu.

      – Es neesmu nekāds Deksters, es esmu miermīlīgs astronauts. Es gādāju par progresu. Uz Mēness vēl ir tik briesmīgi daudz neizpētītu lietu, Stella! Ja tu zinātu…

      – Kādreiz es to noteikti zināju.

      – Ko tu darīsi ar to otru ietērpu? Amina tev ir iedevusi divus.

      – Nezinu.

      – Es labprāt gribētu to paņemt sev.

      – Vai tev ir kāds draugs, kuram nav masku tērpa?

      Toms paskatās uz māti un nosarkst. Viņam prātā ir iešāvusies doma: viņš varētu uzspēlēt Deksteru kopā ar Džimiju Lodi. Viņi varētu izlikties, ka nogriež galvu Tirkē vai Rejam. Tikpat rūpīgi un ar tādu pašu rituālu kā Deksters no televīzijas seriāla. Tikai tad viņam būtu vajadzīgs vēl viens ietērps.

      Stella pamana, ka dēls ir nosarcis, un noprasa:

      – Kas tev ir padomā? Tikai nemelo! Atceries, mēs taču norunājām…

      – Es iedomājos, ka varētu uzspēlēt Deksteru.

      – Tu gribi tēlot slepkavu? Patiešām?

      – Nu… tas būtu tikai joks.

      – Un kam tad tu nogrieztu galvu?

      – Piemēram, Tirkē. Viņš taču vienā mierā nogalināja Saldumiņu.

      – Tom, paklausies, ko es tev teikšu. Tā nedrīkst darīt. Tādas lietas pastāv seriālos, nevis īstenībā.

      – Un vecmāmiņai viņš arī dara pāri vienā mierā! Esmu gatavs saderēt, ka viņš nogrieztu galvu arī viņai, ja vien varētu.

      – Nesaki tā, Tom! Nesaki tā!

      – Nomierinies, Stella! Es negribu tevi uztraukt.

      – Es neuztraucos. Es tev saku, ka tā nedrīkst darīt. Nedrīkst nolaisties līdz viņu līmenim, ir jābūt labākam, cēlākam, dāsnākam. Ko citi par tevi domās? Nu?

      – Zini, man liekas, ka visiem ir vienalga. Rejs un Tirkē mums dara pāri, bet mēs neko nedarām. Tāpēc es iedomājos…

      – Tu vispār ne par ko nedomā! Es nolikšu šo tērpu, to pirmo tu vari paturēt, bet tikai tāpēc, lai tev skolai būtu astronauta masku tērps, skaidrs?

      – Skaidrs.

      – Skaties man acīs, kad tu ar mani runā. Tieši acīs, – viņa stingri pavēl.

      – Norunāts, mammu.

      Viņš paceļ galvu, noņem balto masku, un viņa zilās acis zem gaišo, izspūrušo matu cirtām mānīgi nevainīgi ieskatās Stellai sejā. Viņa jau grasās satvert dēlu aiz rokām un sapurināt, taču tad aptver, ka šādi tikai mazinātu savu autoritāti.

      – Būs jau labi, mīļais. Tātad mēs abi esam vienojušies.

      Viņš pamāj ar galvu un drūmi piebilst:

      – Kad tētis atkal būs mājās?

      – Nezinu. Tomēr drīz viņam vajadzētu būt klāt. Cik ilgi mēs viņu jau neesam redzējuši?

      Viņa labi zina, ka pagājušas jau piecpadsmit dienas, un vaicā sev, kāpēc šoreiz tik daudz. Ikreiz, kad Adriana prombūtne pārāk ievelkas, viņa kļūst nemierīga: varbūt viņš ir arestēts, varbūt ir ievainots un guļ grāvī. Stella par viņa dzīvi neko nezina.

      – Sešpadsmit dienas, es to labi zinu, – Toms saka, saskaitījis uz pirkstiem.

      – Jā, tā varētu būt. Varbūt viņš būs klāt jau šovakar… – Un rīt ir sestdiena, mēs varētu aiziet uz mežu. Viņš man apsolīja, ka iemācīs skaldīt malku, viņš teica, ka tad ir jāsasprindzina kājas, augšstilbi, vēders…

      – Pareizi. Tagad ej gulēt, es gribu iešūt tavu tērpu, lai pirmdien no rīta tas būtu gatavs. Tu būsi visskaistākais astronauts