Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari. Katrīna Pankola

gulēt. Viņa nedrīkst lasīt, lai viņai prātā neuzrastos bīstamas iedomas. Viņai jālāpa, jāada, jāmazgā veļa, jāmācās no galvas ugunsdzēsēju darbības instrukcijas, jāgludina veļa, jāsaskaita pogas šujampiederumu kastītē un jāsakārto tās pēc lieluma, pēc krāsas, pa trim.

      Viņam nekad nepietrūkst dažādu ideju.

      Viņa mēģina izrauties no izmisuma, melodama pati sev. Lisjēns viņu mīl. Lisjēnu kaut kas ir aizkavējis. Lisjēns ieradīsies un viņu izglābs. Tas ir tikai laika jautājums. Dzīvot, dzīvot, dzīvot, viņa nedrīkst zaudēt paļāvību.

      Viņš izgrūž viņu no gultas un spārda ar papēžiem, jo tā nepaliek pēdas. Viņš teic, ka viņa ir netīra. Lai viņa vairs neuzdrīkstas viņam tuvoties! Neķītrā padauza! Mauka tāda! Lai viņa nemaz necer, ka viņš tagad ēdīs to, kas palicis pāri kādam citam. Un tad viņš zvana Mersedesai un masturbē.

      Viņš ir nopircis sporta auto. Sarkanu, spīdīgu. Fernande fotografē savu dēlu. Viņš sēž pie stūres, iededzis brūns, ar kailām krūtīm. Viņš sūta fotogrāfijas Mersedesai.

      Katru svētdienas rītu Leonī jānomazgā viņa automašīna. Ar putām, ar putām, viņš kliedz pa dzīvojamās istabas logu, ko tu tur dari, idiote?

      Vakarā viņš dodas nelielā izbraukumā un atgriežas tikai rīta agrumā. Kopā ar māti virtuvē iedzer kafiju. Viņi nododas ilgām sarunām un apklust, tiklīdz viņa ienāk pa durvīm. Leonī vēl pagūst saklausīt vārdus “ieguldījums”, “banka”, “inflācija”, “peļņa”, “tas nav nekāds brīnumlīdzeklis”. Tikai tad, kad abi ir aizgājuši, viņa drīkst pienākt pie galda un iedzert tasi kafijas. Viņa neko neēd. Viņai visu laiku ir nelabi.

      Tā tas norisinās trīs vai četrus mēnešus.

      Fernande beidzot saprot, ka Leonī ir stāvoklī.

      – Viņa nevar būt stāvoklī, un tu to labi zini! – Rejs atcērt.

      – Es tev saku, ka viņa ir stāvoklī… vai tad tu esi akls? – Nē taču! Tu esi jukusi! Viņa jau nav nekāda Jaunava Marija!

      – Viņa ir stāvoklī no kāda cita, kad es tev saku!

      Stāvoklī.

      Neticami.

      Viņa nav neauglīga. Viņa bija pateikusi Lisjēnam, ka izsargāties nav nekādas vajadzības, jo viņai nevar būt bērnu. Viņš noteica: ak, cik skumji! Vai tu tāpēc bēdājies? Viņa atbildēja: es nezinu. Es pati nesaprotu, kā jūtos, zini, man nav skaidrs, ko par to domāt. Un vēl piebilda: bet kopā ar tevi es jūtos kā zvaigžņu mākonī.

      Viņa ir stāvoklī.

      Pirmajā mirklī izrādās, ka tā ir īsta katastrofa. Rejs viņu piekauj.

      Tad viņš apdomājas.

      Ļaudis viņam aiz muguras atkal ir sākuši sačukstēties un saukt viņu par Tukšpauti. Viņš nolemj atzīt šo bērnu par savu, taču Leonī ir jāparakstās, ka viņa ir ar mieru pārdot Burašāru pili, iemaksāt visu naudu ģimenes kontā un pēc tam lielāko daļu šīs summas pārskaitīt uz viņa privāto kontu. Prefekts viņam palīdz atrast pilij kādu pircēju: tas ir vācu uzņēmums, kurš Francijā meklē vietu, ko varētu pārveidot par kūrortu. Uzņēmumam naudas netrūkst, un pils tiek pārdota par ļoti izdevīgu cenu.

      Leonī paraksta visu, kas no viņas tiek prasīts.

      Kad piedzimst bērns, viņš ar to visiem izlielās.

      Un, kad pienāk laiks bērnu reģistrēt un dot tam vārdu, Leonī nosauc savu meitiņu par Stellu. Kundze, kura ieradusies pie viņas, lai reģistrētu jaundzimušo, uzslavē viņu: ļoti skaists, ļoti neparasts vārds.

      No Lisjēna Plisonjē vairs netiek saņemta neviena ziņa. Tagad viņa ir kļuvusi par Tuk-tuk kundzi.

      Viņa skatās uz metronomu un domā: cik savādi, es sekoju tam ar acīm, klang-klang, klang-klang, un man prātā uzaust atmiņas. Tā, it kā es pārlapotu fotoalbumu. Dažreiz viņa raud, citkārt smejas. Viņa bieži raud. Un arī smejas. Viņai ir jāatbrīvojas no šīm vecajām fotogrāfijām. Viss ir jāiztīra. Jāsamet ugunī visas sāpes, brūces, tumšie mākoņi.

      Kaut kas viņā nodreb un pamostas. Pacilātība un prieks. Viņai vairs nav bail.

      Dzīvot, dzīvot, dzīvot.

      Ieradusies metāllūžņu apstrādes laukumā, Stella ierauga divus žandarmus, kuri tobrīd kāpj patruļas auto, un Edmonu Kurtuā, kurš dodas pie savas automašīnas. Viņa dodas pie Kurtuā, vēlēdamās parunāt ar viņu par Leonī, taču viņš tikai izvairīgi pamāj un pieliek soli, it kā gribētu no viņas izvairīties.

      Stella metas viņam klāt:

      – Es gribēju ar jums parunāt, tikai vienu minūti! Man vajag…

      – Nav laika, nav laika! – viņš atsaucas, atvērdams automašīnas durvis. – Jo citādi es nokavēšu lidmašīnu.

      – Ak tā, – Stella apstājas. – Un ko gribēja tie policisti?

      – Neko īpašu. Kaut kas bija atgadījies. Tagad viss ir nokārtots.

      Viņš pagriežas pret Stellu. Zem viņa acīm ir lieli, tumši loki. Viņa lūpas krampjaini noraustās, deguns savelkas. Kā izbiedētam dzīvniekam.

      – Ak! – Stella iesaucas. – Vai jums ir slikti?

      – Nē, kāpēc?

      – Nezinu. Jūs neizskatāties pārāk labi.

      – Ko tad tu cerēji ieraudzīt?

      Viņš apsēžas pie stūres un jau grasās aizvērt durvis, taču Stella satver viņu aiz piedurknes:

      – Kas noticis, Kurtuā kungs? Vai jūs no manis izvairāties?

      Stella cenšas uztvert viņa skatienu, taču viņš atbrīvojas un aizver automašīnas durvis.

      – Man gluži vienkārši nav laika. Daudz darba. Starp citu, pēdējā laikā tu te gandrīz neesi manīta… Vai neesi aizmirsusi, ka tu te strādā?

      – Kāpēc jūs tā sakāt?

      – Es tev maksāju, velns parāvis! Tu varētu arī pastrādāt!

      – Jūs draudat mani atlaist, vai tā?

      – Nekādā ziņā. Pat prātā nenāk!

      – Man gan tā nešķiet… Esmu sarunājusi ar Žilī, ka vēlāk visu atstrādāšu. Vai tagad esat apmierināts?

      – Tas nav tik vienkārši, Stella. Man ir jāvada uzņēmums. Un, ja tu domā, ka tas ir viegli… Darba ir pāri galvai!

      Un viņš pavicina roku sev virs galvvidus.

      Savādi, Stella nodomā, izskatās, ka viņš tīšām satraucas, lai neviens nepamanītu, ka viņam ir slikti. Viņa dusmas izklausās neīstas. Ko viņš no manis slēpj?

      – Man jūs varat nedziedāt tādu dziesmiņu, Kurtuā kungs! Nemaz neizklausās pēc jums.

      – Zini, viss kādreiz mainās!

      Stella uzgriež viņam muguru, un viņš paliek, sagumis pār stūri.

      Kaut kas ir noticis, taču viņai nav skaidrs, kas īsti. Atkal uzplaiksnī tā pati senā neuzticība. Kas Kurtuā tētiņam ir padomā? Vienubrīd viņš Stellu aizstāv, uzticas viņai, izturas draudzīgi, bet jau nākamajā dienā neliekas par viņu ne zinis un uzgriež viņai muguru. Ja spēles noteikumi nemitīgi mainās, ir grūti tiem pielāgoties.

      Viņa nostājas pie kāpnēm, kas ved augšā uz Žilī kabinetu, un ar lielo šņorzābaku iesper pa pirmo pakāpienu. Tā kā es neesmu vīrietis, man nākas līst vai no ādas ārā, lai kaut ko pierādītu, viņa nikni nodomā.