Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

ģimene – visi pieci. Jaukta, juceklīga, varbūt nedaudz haotiska, bet ne jau vairāk par citām ģimenēm. Šādas ģimenes eksistē. Tās ir redzamas visapkārt. Galu galā bērni nebija nekāds pārsteigums. Sūzena strādāja kopā ar Dagu, pirms viņi abi kļuva par pāri, tā ka viņa zināja – ļoti labi zināja –, ka viņam ir bijusī sieva un trīs mazi bērni. Tolaik viņa to neuzskatīja par šķērsli. Bērni viņai pat šķita kā neliels bonuss. Bija jau laiks. Viņai bija pāri trīsdesmit. Un viņai likās, ka ir tam gatava. Un te nu viņi ir. Sūzena nejuta aizkaitinājumu, kā, iespējams, dažas citas sievietes, par to, ka bērni nav viņas pašas. Vismaz tā viņa sev sacīja.

      Taču viņas vēlme neīstenojās. Šķiet, tā nesakrita ar to, ko vēlējās Daglass.

      Agrākais Daglass šķita pavisam cits cilvēks. (Vai visi tā jūtas pēc dažiem gadiem, kad pamostas un lūkojas uz cilvēku gultā sev blakus?) Tolaik Sūzenai bija trīsdesmit viens gads, viņa jau bija izšķīrusies no Šona un jutās sagrauta. Viņa pilnīgi noteikti nevienu “aktīvi nemeklēja”. Un pilnīgi noteikti nelūkojās Daglasa virzienā. Viņa ļoti klasiski “fokusējās uz savu karjeru”, un biroja mīlas dēkas neietilpa viņas plānos. Dags bija viņas kolēģis, turklāt vecākais kolēģis. Viņš nebija viņas priekšnieks, bet bija priekšnieks vairākiem viņas līdziniekiem, turklāt arī partneris šajā firmā. Un viņš bija divpadsmit gadus vecāks par Sūzenu. Viņi bija draugi, vismaz sākumā viņai tā šķita. Viņš bija laipns un likās arī jauks. Pat skumjš. Un, iespējams, nedaudz pateicīgs par to, ka Sūzena bija ar mieru pavadīt laiku kopā ar viņu. Sūzena viņā iemīlējās ļoti pakāpeniski; tas nepavisam neizklausās romantiski vai seksīgi, vai pat pārliecinoši. Taču tolaik Sūzena domāja, ka tas ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs. Šons viņu bija vairāk nekā sāpinājis. Varbūt Silvija to pašu bija nodarījusi Dagam. Viņiem bija nepieciešama lēna aizdegšanās. Laiks, lai atkal spētu uzticēties. Šoreiz viņi abi bija daudz piesardzīgāki attiecībā uz savas sirds dāvāšanu.

      Sūzena patiešām domāja, ka viņš tāpat izturas attiecībā uz bērniem. Ka viņš viņus cenšas pasargāt. Sākumā viņai tas Dagā pat patika. Tāpat kā viņai sākumā patika simtiem lietu, kas tagad kaitināja, piemēram, tas, ka viņš vienmēr aizmieg, skatoties ziņas, un nespēj pat pagatavot tasi normālas tējas. Pagāja vesela mūžība, līdz Dags iepazīstināja viņu ar bērniem. Viņi gulēja kopā jau deviņus mēnešus, kad viņš pirmo reizi uzaicināja Sūzenu aiziet kopā ar viņiem uz picēriju. Viņa dzīvi atcerējās to brīdi, kad stāvēja apakšveļā, iespiedusi telefonu starp zodu un plecu, un konsultējās ar Amēliju par to, ko lai velk mugurā. Amēlija, kas bija viņas etalons jau daudzus gadus, tagad, kopš Sūzena bija satikusi Daglasu, vispār bija ieguvusi dievietes statusu – triju mazu bērnu māte, to skaitā Sūzenas krustmeitas Elizabetes un krustdēla Sema, tātad eksperte visās lietās, kas attiecās uz “mazajiem cilvēkiem”.

      – Man viss ir jāizdara kā nākas. Tas patiešām ir svarīgi, pirmais iespaids.

      – Neuztaisi no mušas ziloni. Viņiem tas nav nekas tik svarīgs. Droši vien viņiem tas vispār nerūpēs. Nu labi, varbūt izņemot vecāko. Deizija?

      – Jā, Deizijai ir astoņi gadi. Rozai ir trīs.

      – Kāpēc viņām salikti tādi puķu vārdi? – Amēlija bija tradicionālu vērtību piekritēja.

      – Nezinu, Dags teica, ka to izdomāja Silvija. – Silvija nebija tradicionāliste.

      – Un mazpuika? – Amēlija vienmēr sauca Semu par mazpuiku. Vai par Bulu, kas bija saīsinājums no Belcebuls, un tobrīd tas tika tieši attiecināts uz zēna tieksmi iztukšot visu atvilktņu saturu uz grīdas.

      – Fins. Viņam ir tikai divi gadi. – Sūzenai šķita, ka fotogrāfijās zēns izskatās pēc eņģelīša. Blonda, sprogaina eņģelīša.

      – Tātad tas ir vienkārši. Fins un Roza ir kā Sems un Viktorija. Viņi vienkārši vēlas, lai tu nolaidies līdz viņu līmenim, runājies ar viņiem, esi nedaudz pamuļķīga, vai saproti? Izrādi interesi, bet ne kā skolotāja. Kā superīga bērnaukle.

      – Tu to saki tā, it kā es zinātu, kā ir būt vienai vai otrai.

      – Tu joko, vai ne? Tu esi superīga bērnaukle. Mani bērni ir sajūsmā, kad tu ierodies. Tu sasodīti labi proti sarunāties ar bērniem. Viktorija man joprojām nav piedevusi, ka es neaicināju tevi arī viņai par krustmāti.

      – Jā, skaidrs. Es arī, ja reiz tu par to ieminējies…

      – Ak, liecies mierā! Tu zini, ka mums bija jāaicina Dž. māsa…

      Sūzena sāka smieties. – Bet Deizija?

      – Ar Deiziju gan nebūs tik viegli. Viņa ir kā Elizabete, un, Dievs zina, man nākas pret viņu izturēties uzmanīgi… Astoņi gadi ir jaunie trīspadsmit. Viņa ir pietiekami veca, lai saprastu, kas notiek. Silvija izklausās gana nenormāla, lai būtu viņai sastāstījusi kaut ko tādu, ko meitene savā vecumā vēl nespēj saprast. Un lielākā daļa droši vien ir blēņas. Varu saderēt, viņa sastāstījusi Deizijai, tā ir tava vaina, ka tētis viņus pameta.

      – Tas pat fiziski nav iespējams. Es vēl Dagu nepazinu.

      – Ka es tev saku, tas neapturēs ķertu bijušo sievu. Neviena elles fūrija nevar līdzināties četrdesmitgadīgai sievietei, kuras bijušais vīrs grib sākt jaunu dzīvi. Viņa sastāstīs jebko…

      – Kā tu tik daudz par to zini?

      – Es skatos seriālu EastEnders, gludinot veļu, – Amēlija nesatricināmā balsī paziņoja. – Tātad šī Deizija – viņa var būt sarežģīts gadījums. Viņi ir tuvi?

      – Kas? Silvija un Daglass?

      – Nē, Daglass un Deizija.

      – Es nezinu. Es par to nevaru spriest. Ja tu atceries, es nekad viņus neesmu redzējusi kopā.

      – Tas tiesa, neesi vis. – Amēlija to noteica ļoti dziļdomīgi, inspektora Puaro stilā, tad viņa ļāva kādu brīdi telefona līnijā valdīt klusumam, iekams darīja zināmu savu viedokli. – Vai esmu tev ieminējusies, ka tas šķiet dīvaini?

      Protams, ka viņa bija ieminējusies, vairāk nekā vienu reizi. Ja ar “ieminējusies” saprot nebeidzamus pārspriedumus un atgriešanos pie šī jautājuma atkal un atkal. Un acīmredzot Amēlija atkal grasījās pie tā atgriezties, ja vien Sūzena viņu neapturēs. – Es ar to gribu teiktu, ka pēdējos sešus mēnešus tu praktiski dzīvo ar viņu kopā, bet vēl neesi iepazinusies ar viņa bērniem.

      – Liecies mierā. Es ar viņiem satikšos tagad! Vai nevarētu fokusēties uz garderobi?

      – Kā tad. Tu prasi padomu sievietei, kura nav valkājusi nevienu apģērbu, kam nebūtu elastīgas jostas… es nezinu, cik ilgi… apmēram tūkstoš gadu. Jā, tu lūdz viņai padomu modes jautājumos.

      – Man jādodas ceļā apmēram pēc sešām minūtēm…

      – Labi, labi. – Amēlija beidzot ķērās vērsim pie ragiem. – Džinsus. Tumši zilus, taisnus džinsus ar zemu jostasvietu. Nekādu mammīšu džinsu.

      – Man nav mammīšu džinsu.

      – Pareizi. Aizmirsti. Piedod. Motociklistu zābakus, zamšādas jaku. Auskaru riņķus. Tev jābūt superīgai, bet ne pārāk. Ikdienišķai.

      Sūzena jau vilka ārā drēbes no skapja. – Milzīgs paldies. Es tevi mīlu.

      – Es arī tevi mīlu. Piezvani man pēc tam…

      Amēlijai bija pilnīga taisnība par Deiziju. Viņai bija astoņi gadi, gandrīz deviņi, kā viņa teica, bet Sūzenai drīzāk likās, ka viņai tūlīt būs astoņpadsmit. Viņa izturējās tā, it kā kaut ko zinātu, un