Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

ziemīgā otrdienas vakarā, kad Amēlijas kolēģe viņai bija ieminējusies, ka tur esot tik lēti kā nekur. Tā arī bija. Tur joprojām bija daudz lētāk nekā citos spa, kas pēdējās desmitgadēs bija sadīguši visā pilsētā gluži kā sēnes pēc lietus – un vēl lētāk, kopš viņas abas bija kļuvušas par kluba biedrēm (viņas nopirka viena otrai biedra karti uz Ziemassvētkiem, katra domādama, ka viņai ienākusi prātā vislabākā, oriģinālākā ideja dāvanai). Taču ne jau tāpēc viņas turpināja turp iet. Tagad viņām abām bija vairāk naudas, un viņas bija izmēģinājušas arī citus spa – “Svētlaimes spa” un “Svētnīcu”, un reiz, kad Sūzena darbā saņēma negaidītu prēmiju, arī prestižo spa Bārklija viesnīcā. Taču citās vietās viņas jutās neiederīgas un nebrīvas, dažreiz pat muļķīgas. Nekur citur iedarbība nebija līdzvērtīga Porčestera spa. Amēlija teica, tas esot tāpēc, ka šī ir vienīgā vieta, kuru joprojām apmeklē tuklas pusmūža baltās sievietes, kuras nemāc kompleksi, un ka viņas turpina uz turieni iet, jo spa liek viņām justies slaidām un jaunām. Pēc Sūzenas domām, tur slēpās nedaudz vairāk romantikas. Viņai patika šī vieta – augstie griesti un oriģinālās Viktorijas laika flīzes. Viņai patika, ka viņas tik ilgi iet turp abas kopā. Gadiem ilgi viņas šeit bija kalušas plānus un čukstējušas viena otrai noslēpumus, gulēdamas plecu pie pleca mitrajos tvaikos vai sausajā svelmē. Abas kopā spiedza, iegremdēdamās ledusaukstajā dziļajā baseinā. Viņas bija nākušas šurp, lai nosvinētu paaugstinājumu amatā un mierinātu lauztu sirdi, lai gaustos un žēlotos par priekšniekiem, bērniem un bankas menedžeriem. Viņas te bija sarīkojušas Amēlijas vecmeitu ballīti divatā, kurā aizrautīgi pārsprieda gaidāmās lielās dienas detaļas, un nepilnu gadu pēc tam svinēja Amēlijas pirmo iziešanu sabiedrībā pēc Elizabetes piedzimšanas, kad piens no viņas piebriedušajām krūtīm sūcās raupjajā, baltajā dvielī un viņa raudāja gan par savu lielo vēderu, gan par to, kā smaržo viņas mazuļa galviņa. Viņas nekad neņēma līdzi citus cilvēkus – šī bija viņu vieta –, un Sūzenai tā bija gandrīz vai svēta. Spa administrācija pirms pāris gadiem bija veikusi pamatīgu telpu atjaunošanu, un Sūzena raizējās, ka viņi būs izpostījuši to, kas šai vietai bija tik īpašs, taču tā nenotika. Lielākā daļa personāla šeit strādāja visu šo laiku, kopš viņas šurp nāca, un arī viņi bija šīs pieredzes daļa ar visu savu paskarbo izturēšanos un sarauktajām pierēm, gluži tāpat kā vide un pašas procedūras.

      Šis rituāls bija daļa no tā, kas abas draudzenes pēc visiem šiem gadiem saistīja. Viņu dzīve bija attīstījušās tik dažādos virzienos. Kad Sūzena bija jauna, viņa iedomājās, ka viņas abas vienmēr darīs vienu un to pašu vienā un tajā pašā laikā. Koledža, universitāte, karjera, laulība, bērni, atkal karjera. Viņas abas – ar nelielām variācijām – tolaik bija sapņojušas par vienu un to pašu. Un sākumā šķita, ka tā arī notiek. Viņas gan galu galā iestājās dažādās universitātēs – Sūzena studēja jurisprudenci Bristolē, bet Amēlija franču valodu Mančestrā. Tomēr viņas abas nežēloja pūles, lai paliktu labas draudzenes. Viņas pavadīja nedēļas nogales pie vienas vai otras, kopā devās brīvdienās un katrus Ziemassvētkus un Vecgada vakaru svinēja dzimtā ciemata krodziņā “Kariete un zirgi”. Pēc augstskolas beigšanas viņas joprojām bija pietiekami tuvas, lai atteiktu savām universitātes laika biedrenēm un dzīvotu abas kopā Klepemā, trešā stāva dzīvoklītī ar divām divguļamajām gultām, uzmācīgu saimnieku un skatu pāri mājas jumtiem uz pilsētas laukumu. Sūzena iepazinās ar Šonu. Amēlija satika Džonatanu. Viņas apprecējās vienu un to pašu aizraujošo divpadsmit mēnešu laikā. Pusdienu pārtraukumos abas satikās, lai salīdzinātu Džona Lūisa kāzu dāvanu sarakstus un mežģīņu paraudziņus.

      Tikai tad, kad beidzās abu medusmēneši, viņu dzīves ceļi sāka ievērojami atšķirties. Amēlija drīz vien palika stāvoklī ar Elizabeti, tad pēc diviem gadiem piedzima Viktorija, un precīzi vēl divus gadus vēlāk Sems, viņas pastarītis. Pēc Viktorijas piedzimšanas viņa atmeta karjerai ar roku. Viņi ar Džonatanu pārvācās no pilsētas centra uz Ričmondu, uz rindu māju ar dārzu, kur ierīkoja dažādas ietaises kāpelēšanai un smilšu kastes. Sūzena pārdzīvoja savas laulības sabrukumu un turpināja strādāt. Sākumā viņa darbā rada patvērumu, bet tad no jauna atklāja aizrautību pret to, ar ko nodarbojās; viņas laulība ar Šonu to bija novirzījusi otrā plānā. Viņa aizgāja no juridiskās firmas, kur strādāja kopš mācībām juridiskajā fakultātē Česterā, un virzījās tālāk. Viņas mērķi bija nedaudz mainījušies – kļūt par kādas firmas partneri vairs nešķita tik svarīgi. Viņa sāka strādāt par juridisko konsultanti arhitektu firmā. Un tad viņa iepazinās ar Daglasu.

      Amēlija vienmēr teica, ka viņa sākusi iepirkties Boden katalogā apmēram tajā pašā laikā, kad Sūzena sāka pirkt prestižo Nicole Farhi apģērbu. Viņas norunāja kopā papusdienot, lai varētu viena otrai pastāstīt, cik ļoti apskauž draudzenes dzīvi, un abas apgalvoja, ka, to darot, jūtas daudz labāk. Amēlija teica, ka ilgojoties pēc apģērba ar uzrakstu “tikai ķīmiskā tīrīšana” un pati pēc sava bankas konta. Sūzena lūkojās bērnu ratiņos un sapņoja par to, ka uz viņas Jaeger žaketes zīdainis varētu atvemt pienu. Amēlija stāstīja nešpetnus stāstus par mammītēm savā grāmatu klubiņā, bet Sūzena šķendējās par saviem bosiem un nenoliedzamo “stikla griestu” – ierobežojumu kāpt pa karjeras kāpnēm – esamību.

      Taču Sūzenu nekad tā pa īstam nepārliecināja Amēlijas stāsti par viņas bažām un nepatiku pret Dienvidrietumlondonu. Amēlija nemēdza ielaisties kompromisos – viņa nekad to nebija darījusi. Viņa dzīvoja tieši tā, kā vienmēr bija gribējusi, kā vienmēr bija plānojusi. Viņa mīlēja savu dzīvi. Viņa veltīja laulībai un mātes lomai to pašu enerģiju un degsmi, ko bija veltījusi darbam. Sūzena vienmēr iedomājās, ka citas mātes bērnudārzā varētu viņu ienīst, kaut gan Amēliju bija grūti ienīst. Viņas bērni vienmēr bija nevainojami tīri, vienmēr uzvedīgi. Viņa nekad nepirka kūku, ja varēja pati to uzcept, un viņai vienmēr atradās laiks to izdarīt. Amēlija nemocījās ar veikalā pirktiem maltās gaļas pīrādziņiem.

      Sākumā Sūzena jutās satriekta, kad Amēlija viņai pavēstīja – viņa palūgusi Džonatanu izvākties. Taču drīz vien viņa šajā rīcībā saskatīja vēl vienu savas labākās draudzenes saprātīgās, dedzīgās dabas šķautni. Viņa nebija ar mieru saglabāt laulību, kura bija kļuvusi ja ne nelaimīga, tad vismaz krietni mazāk laimīga, nekā reiz bijusi. Ne ieraduma, ne bērnu un arī ne sevis dēļ. Nevienam no viņiem nebija cita. Amēlija vienmēr sacīja, ka galu galā kāds būtu uzradies – vai nu Džonatanam, vai arī viņai. Tas būtu krietni vien postošāk viņiem abiem, un – kas ir pats galvenais – bērniem. Labāk pielikt visam punktu, kad vēl ir saglabājusies mīlestība vienam pret otru. Kad vēl pastāv vislabākā iespēja izveidot savā starpā jaunas un civilizētas attiecības, kas aizsargā bērnus un rada viņiem tādu pasauli, kas ir īstenojama, un kamēr vēl joprojām pastāv reālas izredzes uz lielisku, spožu nākotni kopā ar kādu citu cilvēku. Viņa teica, ka pietiekami ilgi esot vērojusi savu vecāku līdzāspastāvēšanu, lai saprastu, ka tas nav risinājums. “Mani vecāki uzskatīja, ka viss ir kārtībā, jo mājās nebija kliegšanas. Viņi tā arī nesaprata, ka klusums bija daudz ļaunāks.” Viņi nogaidīja, līdz Amēlija aizbrauca no mājām, un tad beidzot izšķīrās; abi bija pārliecināti, ka tā ir pareizā rīcība meitas dēļ. Amēlija nedomāja, ka tas bija pareizi kaut vienam no viņiem. Viņas tētis pārvācās vispirms uz dzīvokli tuvāk darbam, bet pēc tam, kad aizgāja pensijā, uz Spāniju, kur tagad dzīvoja apsargājamā rezidencē Kostabravā ar krāsotu pusmūža blondīni, vārdā Sandra, ko Amēlija nepazina un arī nevēlējās iepazīt. Viņš katru dienu spēlēja golfu – arī Sandra spēlēja, ar rozā golfa nūju komplektu, ko viņš viņai bija uzdāvinājis viņu pirmajā gadadienā. Amēlija vienmēr teica pēc tikšanās ar tēvu – kas notika reti un īstenībā diezgan nelabprāt –, ka