Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

papurināja galvu. – Man ļoti žēl, tas liek man izklausīties kā pēdējam mēslam. Viņa ir jauka meitene.

      – Tu to vienreiz jau teici. Tu to atkārto, it kā viņa būtu raidījuma “Zilais Pēteris” vadītāja.

      – Viņa tiešām tāda ir. Jauka, nevis raidījuma vadītāja. Taču es atrodos miljons jūdžu attālumā no tā, lai būtu gatavs kaut kam nopietnam. Es Džesai to esmu teicis. Viņa zina. Es viņu nevazāju aiz deguna vai tamlīdzīgi. Viņa apgalvo, ka esot mierā arī ar dēku.

      Sūzena atkal sarauca uz augšu uzaci, un Džonatans pacēla gaisā roku. – Es zinu, zinu. Man nevajadzētu pilnībā viņai noticēt.

      – Nē. – Sūzena gan personiski nepazina pilnīgi visas pasaules sievietes, taču pāris simtu viņai pazīstamo sieviešu neoficiāla aptauja liecināja, ka neatkarīgi no tā, kāda procentuālā daļa mēdza apgalvot, ka viņas apmierina dēka, tikai pavisam neliela saujiņa tiešām tā arī domā…

      Vai tad viņa pati nebija teikusi Daglasam, ka ir gluži laimīga arī bez precēšanās, kad viņš pirms vairākiem gadiem bija viņai nodeklamējis ļoti oriģinālu runu: “Es to esmu izmēģinājis, tu to esi izmēģinājusi, acīmredzot nevienam no mums tas nedarbojās. Vai mūsu attiecības nevar palikt vienkārši tādas, kādas tās ir?” Iespējams, pašā sākumā viņa patiešām tā domāja. Bet, protams, ne jau ilgu laiku.

      – Un es arī nenoticēju. Es būšu uzmanīgs, apsolu. Es neļaušu tam aiziet par tālu, ja jutīšu, ka viņa ir pārāk aizrāvusies. Bet es jūtos vientuļš, Sūzena. Tu taču to saproti? Es pārvācos no mājas, kas bija pilna ar trokšņainiem bērniem, un sievas, ar kuru gulēju katru nakti, uz tukšu dzīvokli. Tas nebija mans lēmums, ja tu atceries.

      – Es zinu. Tev nav jācenšas attaisnoties manās acīs, Džon. Vai atceries, es biju jums līdzās?

      Viņš paberzēja skaustu. – Lai vai kā… šķiet, tam visam šobrīd nav pārāk lielas nozīmes.

      – Nē. – Viņa palūkojās lejup uz savām plaukstām, kas bija aptvērušas glāzes kājiņu.

      – Kā viņa tiek galā?

      – Tieši tā, kā mēs varētu gaidīt. Viņa ir praktiska, stipra, apņēmības pilna.

      – Un tu viņai noticēji?

      – Nu, man šķiet, tu viņu pazīsti labāk par mani…

      – Neesmu pārliecināts, ka tā ir tiesa.

      – Vismaz tu viņu pazīsti sasodīti labi. Man šķiet, ka tā tas tiešām ir. Pagaidām neesmu manījusi nekādas plaisas bruņās. Un, tici man, es vēroju.

      – Es vienkārši gribu kaut ko darīt.

      – Un tu to vari. Tu vari izbeigt taisīt no tā drāmu. Viņa to neļaus nevienam no mums. Un lai Dievs palīdz viņas mammai, ja viņa to sāks darīt. Amēlija nevēlas jezgu. Viņa vienkārši grib, lai mēs palīdzam, kad pienāks tāds brīdis, ar praktiskām lietām. Bērniem, māju. Tamlīdzīgi.

      – Protams. Jebko.

      – Jebko, tikai ne ievākšanos atpakaļ pie viņas. Tas tev ir jāizmet no galvas, Džon. Tas nenotiks.

      – Es zinu. Man nevajadzēja to teikt. Es vienkārši biju…

      satriekts.

      Sūzena uzlika plaukstu viņam uz pleca. – Es zinu. Viņa neprot kaut ko pavēstīt uzmanīgi. Esmu pārāk bieži dzirdējusi, kā viņa reaģē, ieraudzījusi manu jauno matu griezumu, lai to zinātu. Viņa nespēj sist ar pusi spēka.

      – Kāpēc mēs abi viņu tik ļoti mīlam? Īstenībā viņa ir diezgan briesmīga persona. – Džonatans skumji iesmējās.

      – Tu viņu vēl aizvien mīli?

      – Manuprāt, vairāk, nekā es pats apjautu, iekams viņa man piezvanīja un to pateica.

      Vīrieša acis pieplūda asarām, un Sūzena saņēma viņa plaukstu, neteikdama ne vārda, jo šajā brīdī nebija nekā, ko teikt.

      Daglass bija lūdzis Sūzenu kļūt par viņa sievu vienu reizi. Tas nebija sākumā. Sākumā viņš teica, ka negribot vēlreiz precēties. Taisnību sakot, viņš konsekventi pie tā turējās. Ja gribam būt precīzi, viņš nogaidīja līdz brīdim, kad Sūzena bija viņā iemīlējusies, pirms to pateica. Tā bija viena no lietām, par kuru viņai vienmēr bija jāprāto, vai viņš to darījis ar nolūku. Tieši tāpat, kā viņš vienmēr lūdza piedošanu tad, kad Sūzena bija nogurusi. Viņš teica, ka viņam ir trīs bērni, un vairāk bērnu viņš nevēlas. Pat ne ar Sūzenu. Ja viņa grib būt kopā ar viņu, viņai ar to ir jāsamierinās. Tad viņš atstāja Sūzenu vienu, lai viņa var izlemt, un pēc divām nožēlojamām nedēļām bez viņa Sūzena nosprieda, ka var bez tā iztikt, ja vien viņai ir Daglass. Viņa devās pie viņa. Viņš apskāva viņu un skūpstīja, un atkārtoja to vēlreiz, un viņa palika.