Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

noteikti būtu bijis vieglāk nekā tagad, šeit, visas šīs kāzu jautrības vidū, izdomāt un pateikt pareizos vārdus.

      Smagiem soļiem virzīdamās uz priekšu, Loisa ierunājās pirmā. – Sūzena! – Tas bija vienīgais, ko viņa pateica. Un tad, pienākusi Sūzenai pavisam tuvu, viņa vēl plašāk izpleta rokas un ievilka Sūzena savā vēl aizvien tik pazīstamajā skāvienā. Sūzena no atvieglojuma gandrīz vai sajuta vājumu. Protams, viņa sprieda, protams, nevar būt, ka Loisa joprojām būtu dusmīga uz viņu. Varbūt viņa nekad nav bijusi dusmīga. Vismaz ne pēc tik daudziem gadiem. Pēc veselas mūžības.

      1987

Septembris

      Pulksten astoņos piecpadsmit no rīta Alisters un Sūzena stāvēja pieturā, gaidīdami savu autobusu. Viņus, tāpat kā droši vien astoņdesmit procentus no apmēram tūkstoš viņu skolas bērnu, katru rītu autobusu karavāna veda piecas jūdzes uz milzīgo, pelēko betona ēku tuvākajā pilsētā. Viņu autobuss savā maršrutā veica piecas pieturas, viņējā bija otrā, te iekāpa visvairāk skolēnu. Šajā pieturā autobuss uzņēma vēl apmēram divdesmit piecus citus bērnus, lielākā daļa no viņiem dzīvoja savrupmājās klusajās ieliņās šaipus ciemata laukumam. Cits autobuss savāca bērnus no pretējās puses, kā arī no jaunā rajona otrpus galvenajai ielai, bet vēl viens – no nomaļajām saimniecībām un attālākajiem īpašumiem. Viņi visi miedza acis agrā rīta saules staros, nedaudz pikti, ka nācies posties tik agri pēc sešu nedēļu vēlās celšanās un laiskajām dienām.

      Alekss vēl joprojām mācījās ciemata sākumskolā, kurā arī viņi abi bija gājuši. Mamma viņu turp aizvedīs apmēram trīsdesmit minūtes vēlāk, nekā no mājām bija jāiziet Sūzenai un Alam, lai paspētu uz autobusu. Alekss vēl joprojām saņēma pilnu mammas aprūpi – brokastis, kurās viņa sēdēja klāt, zobu kontroli “Vai tu kārtīgi iztīrīji?” un gājienu uz skolu mammas pavadībā. Viņi abi pāries pāri laukumam, tad mamma stāvēs alejas galā un noskatīsies, kā Alekss pieveic apmēram simts pēdējos metrus, līdz viņš ieies pa vārtiņiem, un tad uz dažām turpmākajām stundām atbildība par viņu gulsies uz skolas pleciem.

      Tas bija pēdējais gads, kad viņi ar brāli kopā devās uz autobusu. Alisters togad bija pēdējā, augstākajā – sestajā klasē. Nākamajā vasarā viņš noliks A līmeņa eksāmenus un nākamgad ap šo laiku dosies prom uz universitāti. Uz Ekseteru, lai studētu inženierzinātnes, ja saņems nepieciešamo novērtējumu, un visi pieņēma, ka viņš to paveiks.

      Sūzena no viņa atpalika tieši par gadu, kaut arī Als bija par astoņpadsmit mēnešiem vecāks. Viņa iepriekšējā vasarā bija nokārtojusi O līmeni un tagad sāka mācīties sestajā klasē. Koledža atradās blakus skolai – piecdesmit jardu tālāk, vietējā ceļa platuma un simts gaismas jūdžu attālumā no sīkajiem, kas mācījās mazākajās klasēs. Nudien, tas bija apvainojums, ka joprojām vajadzēja braukt ar viņiem vienā autobusā.

      Sūzena jau no pagājušā gada zināja, kā tas darbojas. Sestklasnieki nevalkāja formastērpu, un līdz ar privāto apģērbu pieauga varenība. Autobusa pieturā viņi stāvēja krietnu gabalu nostāk no visiem pārējiem. Viņi rekvizēja sešas vai septiņas pēdējās sēdekļu rindas. Tas bija nerakstīts likums, turklāt viņi kāpa autobusā pēdējie, daudzi no viņiem pa ceļam dižmanīgi nodzēsa cigaretes. Sestklasnieki nesarunājās ne ar vienu citu. Kad Sūzena bija piektajā klasē, Alisters autobusa pieturā ne reizi nebija viņai pateicis ne vārda. Protams, pa ceļam uz pieturu un no tās viņš sarunājās ar māsu – viņu attiecības vienmēr bija tuvas. Bet, tiklīdz viņi nokļuva tur, un visa brauciena garumā katru dienu, Sūzena viņam kļuva par svešinieci, un viņa to pieņēma. Nākamgad, kad viņa pēdējo gadu mācīsies skolā, Alekss būs pirmklasnieks. Un viņa rīkosies tieši tāpat. Kamēr apkārt būs citi cilvēki, viņa lūkosies brālim garām, bet pēdējo posmu līdz mājām draudzīgi nosoļos kopā ar viņu.

      Dievs zina, cik satraukta mamma jutīsies nākamgad. Vismaz baznīca būs tīrāka par tīru. Alisters būs vispār projām no mājām, un Alekss dosies uz skolu ar autobusu. Un vēl pēc gada… Lai Dievs palīdz Aleksam. Viņš būs vienīgais, kurš palicis mājās…

      Šodien Sūzena visvairāk priecājās par to, ka nevajadzēja vairs vilkt ne visai pievilcīgo pudeļu zaļo formastērpu, kas bija obligāts mazākajās klasēs. Tomēr viņiem joprojām bija jāliek kaklasaite. Mīļais Dievs! Lai arī cik prasmīgi tā tika uzsieta un cik mākslinieciski sakārtota kreklblūze, tas neizskatījās diez ko labi. It īpaši, ja ir krūtis. Un Sūzenai tādas bija. Kad viņa augustā saņēma eksāmenu rezultātus, mamma un tētis iedeva viņai līdz šim vēl nepieredzētu kabatasnaudu. Piecdesmit mārciņu. Kā balvu, un lai viņa nopirktu sev sestajai klasei jaunu garderobi. Sūzena bija iztērējusi visu līdz pēdējam penijam elpu aizraujošā vienas dienas ceļojumā uz Oksfordstrītu. Šodien viņa bija rūpīgi apģērbusies šauros, piegulošos džinsos un melnā džemperī, ap kaklu vairākas reizes bija aptīta gara šalle ar melnām un spilgti zilām svītrām. Kājās – pamatīgi zamšādas zābaki Chelsea Girl stilā. Šodien Als un arī pārējie beidzot var ar viņu sarunāties, kaut arī īstenībā līdz šim viņi to vēl nebija darījuši.

      Jaunais ietērps padarīja pirmo skolas dienu vēl lieliskāku. Sūzenai vienmēr bija paticis mācību gada sākums. Jauni rakstāmpiederumi, jauna soma, jauns sākums. Viņa droši vien nekad nevienam nebūtu atzinusies, bet viņa bija gaidījusi šo dienu. Vasaras beigās bija pieņemts vaimanāt un izturēties tā, it kā skolas gada sākums būtu pasaules gals. Bet īstenībā Sūzenai nemaz nepatika bezmērķīgā vasaras brīvība tik ļoti, kā tā, šķiet, patika citiem. Šis gads likās pat vēl garāks, viņa raizējās par saviem O līmeņa rezultātiem, kuri nebija zināmi līdz pat augusta vidum. Savukārt Alisters, šķiet, nekad ne par ko neraizējās, un viņam pilnīgi noteikti labāk patika mācību gada beigas. Šorīt mammai gandrīz nācās liet viņam uz galvas aukstu ūdeni, lai dabūtu ārā no gultas, bet Sūzena bija piecēlusies, apģērbusies un jau ēda brokastis, pirms vēl tētis bija nonācis lejā, – daudz par agru.

      Viņa saņēma astoņas A atzīmes un vienu B (ģeogrāfijā). Jauns ģimenes rekords. Alisteram iepriekšējā gadā bija gājis labi, bet ne tik labi. Sūzena zināja, nudien, ka Alisters ir tikpat gudrs kā viņa. Viņš būtu varējis iegūt tikpat labas atzīmes. Ja viņam tas pietiekami rūpētu. Bet viņam nerūpēja. Sūzena atzina, ka Alisters ir daudz vispusīgāks nekā viņa. Viņš mācījās tieši tik cītīgi, lai saņemtu gana daudz A un B atzīmju eksāmenos. Pārējo laiku viņš nodarbojās ar daudzām un dažādām lietām. Un visas tās viņš darīja gana labi. Viņam labi veicās lielākajā daļā sporta veidu, viņam bija milzum daudz draugu, kā arī enciklopēdiskas zināšanas par mūziku un plaša ierakstu kolekcija. Viņš kopā ar tēti devās makšķerēt un noņēmās ap savu BMX riteni, ar kuru spēja izpildīt pietiekami dramatiskus trikus, lai mamma būtu nobijusies līdz nāvei. Viņš gāja uz randiņiem ar meitenēm. Alisteram jau bijusi vesela virkne draudzeņu. Viņš bija nosvērts. Sūzenai vienmēr bija aizdomas, ka viņa tāda nav, vismaz ne tik izteikti.

      Viņa bija gudra un pati to apzinājās. Tiešām diezgan gudra. Tā bija tāda gudrība, kas palīdzēja būt vienai no labākajām klasē, īpaši necenšoties, bet, ja viņa vēl papūlējās, skolotāji bija sajūsmā. Tāda gudrība, kas lika citiem bērniem izturēties pret viņu ar godbijības un nicinājuma maisījumu, pie kā viņa nekādi nespēja pierast. Par visu pārējo attiecībā uz sevi Sūzena nebija tik pārliecināta. Tieši tāpēc skolas gada sākums viņai šķita kā ciets pamats zem kājām.

      – Hei, Sūza!

      Tā bija Amēlija Loida. Viņa uzsauca Sūzenai no piecdesmit jardu attāluma un uzbudināti māja ar roku, neņemdama vērā skatienus, ko sev piesaistīja. Viņas bija labākās draudzenes kopš tā laika, kad Loidi pārcēlās uz šo ciematu pamatskolas trešajā gadā. Amēlija viena