Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

bija ierosinājuši – vai nu bija kreisi noskaņoti vai ne –, lai Amēlija sestajā klasē dodas prom uz kādu citu skolu, uz Rodīnu vai Marlboro, vai Svētās Marijas skolu Eskotā, taču pārbijusies Amēlija pagājušajā gadā bija noorganizējusi milzīgu pretošanās kampaņu ar Sūzenu kā savas kampaņas menedžeri, un vecāki piekāpās, piekrizdami, ka viņa var palikt sestajā klasē šeit, ja vien viņas O līmeņa rezultāti būs pietiekami labi.

      Amēlijai droši vien vajadzēja būt šausmīgai – izlutinātai un izlaistai. Taču viņa tāda nebija. Nu labi, viņa bija izlutināta, bet Amēlija bija arī jautra, smieklīga un devīga, bezbailīga un dedzīga. Ja Sūzena spētu to skaidri noformulēt, viņa varētu teikt, ka viņas bērnība vienā mirklī pārvērtās par krāsaino kino tajā brīdī, kad ciematā ieradās Amēlija – tieši tā, kā tas notika ar Dorotiju filmā “Ozas pilsētas burvis”, kad viņa pamodās pēc viesuļvētras. Viņas iepazinās guntiņās, kurām Sūzenas māte bija vadītāja – Gudrā Pūce – veselus desmit gadus, vēl ilgi pēc tam, kad Sūzena bija atmetusi organizācijai ar roku. Kad Amēlija, tāpat kā Sūzena, tika uzņemta laumiņu grupiņā, viņas gandrīz uzreiz kļuva nešķiramas – Sūzenai par lielu pārsteigumu un Amēlijai par lielu atvieglojumu. Kad viņas devās uz vidusskolu, Sūzena tik ļoti baidījās, ka viņa draudzeni zaudēs, ka tur būs daudz superīgākas meitenes, kas aizvilinās Amēliju prom no viņas. Taču, paldies Dievam, tā nenotika. Amēlija bija padarījusi Sūzenu nedaudz superīgāku, un Sūzena, kā Amēlija apgalvoja, bija padarījusi viņu mazlietiņ gudrāku, un šī apmaiņa bija kaut kas tāds, ko viņas abas ļoti augstu vērtēja.

      Taču viņas nebija ilgi redzējušās, jo Amēlija tikai iepriekšējā dienā bija atgriezusies no vasaras brīvdienām. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vasara šķita tik gara – Amēlija bija projām veselu mūžību, un Sūzenai draudzenes tik ļoti pietrūka. Amēlija viņai iepriekšējā vakarā piezvanīja, lai, sajūsmā spiegdama, izstāstītu par saviem rezultātiem: piecas A atzīmes, trīs B un viena C (matemātikā). Tomēr tās bija pietiekami labas, lai pārliecinātu vecākus ļaut viņai palikt, un tas arī bija viss, kas viņām abām patiesi rūpēja. Viņas abas grasījās kārtot trīs A līmeņa eksāmenus – Amēlija bija izvēlējusies angļu valodu, vēsturi un franču valodu, bet Sūzena – matemātiku, angļu valodu un ekonomiku. Viņu plāns bija galu galā iestāties vienā un tajā pašā universitātē. Viņas vēl nezināja, kurā, lai gan šobrīd dedzīgi prātoja par Bristoli, ja vien viņām izdosies saņemt piedāvājumus, kad būs sākušas šo briesmīgo procesu un aizsūtījušas savu pieteikumu Universitāšu centrālajai pieņemšanas padomei. Amēlijai bija kāds brālēns, kurš bijis Bristolē un teica, ka tur esot izcili un superīgi. Amēlija bija devusi mājienu par kaut ko svarīgu, kas viņai draudzenei ir jāizstāsta, tomēr viņa neatklāja, kas tas ir. Tam nāksies pagaidīt, viņai teica, līdz viņas nākamajā dienā satiksies autobusā… Sūzena zināja, ka nav jēgas mēģināt uzzināt kaut ko vairāk. Amēlijai patika teatrālisms. Kaut kas svarīgāks par O līmeņa rezultātiem.

      Un te nu viņa bija, iedegusi tumši, tumši brūna, zeltainajos matos iekrāsotas spilgti blondas šķipsnas. (“Saule matos!”) Abas meitenes apkampās, un Amēlija trakulīgi sagrieza savu draudzeni. Jaunākie skolēni ziņkārīgi lūkojās uz viņām.

      – Sūza! Nespēju noticēt, cik ļoti man tevis pietrūka!

      – Tu tik lieliski izskaties. Nespēju noticēt, cik tu esi brūna. Es tevi ienīstu.

      Amēlija bija saposusies. Viņai mugurā bija balta blūze, protams, ar īsām piedurknēm, par spīti tam, ka šorīt gaisā bija jaušams nepārprotams rudens dzestrums, un tai bija atstāts vaļā vairāk podziņu, nekā Sūzenas māte būtu pieļāvusi, meitai izejot no mājas. Droši vien arī Amēlijas mamma. Meitene, bez šaubām, tās atpogājusi pa ceļam uz autobusa pieturu. Amēlijas garās, tievās kājas izskatījās vēl garākas un tievākas. – Es zinu. Nedomāju, ka jebkad esmu bijusi tik brūna. Vai zini, šis iedegums no manis prasīja triju nedēļu nepārtrauktas pūles.

      – Laimes lutekle. Kā Itālija?

      – Fantastiski. Nespēju vien sagaidīt, kad izstāstīšu tev par to visu!

      Autobuss bija apstājies pieturā, un formastērpos ģērbtie skolēni jau bija sakāpuši. Pirmklasnieki izskatījās satraukti, bet pārējie – māksloti garlaikoti. Sūzena iekāpa, pamāja sveicienu šoferim, kuru gan neatcerējās no iepriekšējā gada, un ar uzspēlētu vienaldzību devās uz priekšu pa eju uz pēdējo rindu svētīto zemi, kur ieslīdēja brīvajā sēdeklī trīs rindas priekšā Alisteram. Brālis viņai dāvāja īsu smaidu un pamāja paviršu sveicienu Amēlijai, kas viņam atbildot pameta gaisa skūpstu, iekams apsēdās līdzās Sūzenai; viss viņas ķermenis sazvērnieciski liecās tuvāk draudzenei. Šoferis uzgrieza staciju “Radio 1”, jādomā, lai apslāpētu dūkoņu, un skaļi iebrēcās Pols Jangs.

      Amēlija atkal ierunājās, taču tas vairāk līdzinājās steidzīgiem čukstiem. – Tātad Itālija… Itālija bija skaista. Mēs bijām Venēcijā un Romā, apmeklējām visus tos muzejus un galerijas, ko mamma gribēja, plus vēl nedaudz iepirkāmies, un tas viss bija lieliski. Venēcija bija apbrīnojama. Es noteikti turp aizbraukšu savā medusmēnesī. Arī Roma bija diezgan superīga. Taču pēdējā nedēļa – pēdējā nedēļa bija pati labākā.

      – Un kur tad tu biji pēdējā nedēļā?

      Sūzena un viņas brāļi bija pavadījuši vienu nedēļu pie vecmāmiņas Safolkā, un pēc tam visa ģimene bija drebinādamies izturējusi vienu nedēļu nelielā vasarnīcā ar pašapkalpošanos lietainajā un vēsajā Pembrukšīrā. Viņa nebija gluži greizsirdīga uz Amēliju, taču būtu gatava nogalināt, lai redzētu visas tās vietas pati savām acīm. Sūzena plānoja pēc A līmeņa eksāmenu nokārtošanas doties lētajā jauniešu ceļojumā pa Eiropu, un Amēlija bija teikusi, ka dosies kopā ar viņu, kaut arī Sūzena īsti nebija pārliecināta, kāpēc Amēlijai vajadzētu nomainīt četrzvaigžņu viesnīcas un kūrortus, pie kuriem viņa bija pieradusi, pret jauniešu viesnīcām un lētajām naktsmītnēm kopā ar draudzeni.

      – Amalfi piekrastē, – Amēlija noteica ar pārspīlētu itāliešu akcentu. – Tā ir visromantiskākā vieta pasaulē. Sorento.

      – Un…

      – Un es iepazinos ar kādu zēnu… – Amēlija staroja.

      – Ar itāliešu zēnu?!

      – Ar angļu zēnu. Tristanu. Viņš bija apmeties tajā pašā viesnīcā kopā ar saviem vecākiem. Mēs iepazināmies pirmajā vakarā. Viņš arī ir vienīgais bērns ģimenē, tā ka sākumā mēs kvernējām pie baseina, un tad es iekāpu ūdenī un nedaudz papeldēju, un viņš arī, un tad viņš it kā nejauši tīšām uzskrēja man virsū baseina seklajā galā. Mēs turpat baseinā sākām pļāpāt un palikām ūdenī, līdz āda bija sačokurojusies un mēs līdzinājāmies žāvētām plūmēm. Un kopš tā brīža mēs bijām kā Siāmas dvīņi, kas ir savienoti gurnu rajonā. Mēs pavadījām kopā katru mirkli. Tas bija tik romantiski.

      – Ko teica tava mamma un tētis?

      – Viņu tur gandrīz nekad nebija. Es nezinu, kas ar viņiem bija noticis. Viņi nekad man nav ļāvuši tik lielu brīvību. Iespējams, viņi beidzot ir nolēmuši, ka esmu nedaudz paaugusies. Viņi visu laiku devās vienas dienas ceļojumos. Vispirms uz Kapri – šī sala atrodas netālu no Amalfi piekrastes. Tad uz Pompeja drupām – tu jau zini, visi tie cilvēki, kurus aprija vulkāns. Un tad viņi ieturēja tās garās, garlaicīgās pusdienas, jo negribēja atrasties saulē dienas karstākajā daļā – vai tu jebkad esi dzirdējusi kaut ko tik smieklīgu? Tā ka lielāko daļu laika mēs ar Tristanu bijām divatā. Viņa vecāki arī diez ko daudz nebija redzami. Viņi nekvernēja pie baseina…

      – Bet