Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

domas par noklausīšanos.

      Iespējams, šoreiz vajadzētu vēlreiz iedzert īstos beta blokatorus, taču tajā vienīgajā reizē, kad Klementīne bija to darījusi, viņas mute bija kļuvusi nepatīkami sausa, bet smadzenes – savādi tukšas, it kā pašā viņas galvas vidū kaut kas būtu uzsprādzis.

      – Mammai jau ir darbs, – Hollija iebilda, – viņa jau ir čelliste.

      – Šis ir viņas sapņu darbs, – Sems paskaidroja.

      – Tā varētu sacīt, – Klementīne noteica.

      – Kas tur bija? – Sems noprasīja. – Kas to teica? Tā taču nebija kandidāte, kura tur runāja, vai ne? Viņa nerunā, viņa tikai spēlē.

      – Tā bija mamma, – Rūbija paskaidroja. – Sveika, mammīt!

      – Sveika, Rūbij! – Klementīne atsaucās, ar kolofoniju ierīvēdama čella lociņu.

      Sapņu darbs – iespējams, tas bija pārspīlēti sacīts (ja reiz Klementīne būtu sākusi sapņot, tikpat labi viņa varētu kļūt arī par pasaulslavenu solisti), tomēr viņa ļoti, ļoti gribēja šo darbu dabūt. Sidnejas Simfoniskā orķestra otrā čelliste. Vieta uz pilnu slodzi, ar pastāvīgu algu un karjeras iespējām. Darbs ar kolēģiem, atvaļinājumu un noteiktu grafiku. Ārštata mūziķes dzīve bija elastīga un jautra, taču tik nevienmērīga, tik sadrumstalota un izraibināta ar kāzām, oficiāliem uzstāšanās pasūtījumiem, mūzikas stundām, aizvietošanu un visu pārējo, ko vien viņai izdevās atrast. Tagad, kad meitenes bija sākušas iet bērnudārzā un skolā, Klementīne gribēja atsākt karjeras veidošanu.

      Viņa jau pazina visu Sidnejas Simfoniskā orķestra stīgu sektoru, jo viņai bija bieži nācies aizvietot kādu mūziķi. ("Tātad tev vajadzētu dabūt to darbu vienā mierā, vai ne? Tāpēc, ka tu to jau dari!" Klementīnes māte iepriekšējā vakarā bija priecīgi paziņojusi, pat nenojauzdama par nežēlīgo konkurenci, kas valdīja Klementīnes pasaulē. Abi Klementīnes vecākie brāļi bija inženieri un strādāja ārzemēs. Kopš universitātes beigšanas viņu karjera bija loģiski un lineāri virzījusies uz priekšu. Viņi nekad nemēdza žēloties: "Man šodien galīgi nav noskaņojuma strādāt par inženieri!")

      Klementīnes tuvākie draugi orķestrī bija Einslija un Hu, čelliste un kontrabasists, precēts pāris, kuriem arī vajadzēja sēdēt žūrijā aiz aizkara un izlemt Klementīnes likteni un kuri viņu atbalstīja visvairāk. Ar prātu Klementīne apzinājās, ka viņai ir labas izredzes. Vienīgi viņas mokošās, slimīgās bailes no noklausīšanās un briesmīgā baidīšanās no briesmīgās baidīšanās neļāva viņai pārvērst šo ideālo dzīvi par realitāti.

      – Tev var palīdzēt vienīgi sagatavošanās, – Sems iepriekšējā vakarā bija paziņojis, it kā tas būtu vēl nedzirdēts padoms. – Un vizualizācija. Tev jāiztēlojas, kā tu uzvari.

      Klementīne apzinājās – ir nelojāli uzskatīt, ka gatavošanās orķestra noklausīšanās pasākumam nav tas pats, kas, teiksim, gatavot PowerPoint prezentāciju par jauna pretblaugznu šampūna tirdzniecības un mārketinga plānu, ko Semam bija vajadzējis darīt iepriekšējā darbā. Varbūt tas bija viens un tas pats. Klementīne to nezināja. Viņa nespēja iztēloties, ko īsti dara tie cilvēki, kuri visu dienu sēž birojā pie datora. Sems šobrīd bija enerģijas pilns, viņš katru dienu devās uz darbu, izskatīdamies ļoti možs, jo nupat bija dabūjis mārketinga daļas vadītāja darbu kādā lielākā, "dinamiskākā" kompānijā, kas ražoja enerģijas dzērienus. Viņa jaunajā birojā strādāja daudz divdesmitgadīgu jauniešu. Dažreiz varēja manīt, kā Sema balsī iezogas viņu gari stieptās intonācijas. Viņš vēl aizvien atradās medusmēneša fāzē. Iepriekšējā dienā viņš bija pateicis kaut ko par "korporatīvās kultūras progresīvo domāšanu", un tas bija izskanējis bez jebkādas ironijas. Jaunajā darbā viņš bija sācis strādāt tikai pirms nedēļas. Klementīne bija nolēmusi vispirms nedaudz nogaidīt, lai tikai pēc tam sāktu viņu ķircināt.

      – Vai es drīkstu iet paspēlēties ar iPad? – Hollija aiz aizkara apvaicājās.

      – Kuš, jūsu mātei ir noklausīšanās, – Sems iebilda.

      – Vai es vismaz varu paēst? – Hollija nerimās un tad sašutusi iesaucās. – Rūbij!

      – Rūbij, lūdzu, izbeidz laizīt savu māsu, – Sems nopūtās.

      Klementīne palūkojās augšup, pūlēdamās nedomāt par to, kā palags ir piestiprināts pie griestiem. Viņš taču nebūtu dzinis rasēšanas spraudītes mājokļa oriģinālajos dekoratīvajos griestos, vai ne? Nē. Viņš taču bija tas saprātīgākais. Klementīne paņēma lociņu un iegrozīja čellu vajadzīgajā pozīcijā.

      Uz statīva bija saliktas notis. Iepriekšējā vakarā viņa bija tās pārskatījusi bez liekiem pārsteigumiem. Ar Brāmsu viss būs kārtībā. Ar Bēthovenu viss būs labi, ja vien viņai izdosies pareizi nospēlēt pirmās ievada taktis. Protams, "Dons Žuans", viņas mūža lāsts, bet vienkārši vajadzēja nedaudz vairāk pavingrināties. Viņa bija nopriecājusies, ieraugot Mālera Piektās simfonijas septīto daļu. Varbūt viņa tagad varētu nospēlēt Semam Māleru, lai viņš nopriecātos un nodomātu, ka ir viņai palīdzējis.

      Kārtodama un noskaņodama čellu, Klementīne domās dzirdēja Mariannas balsi ar vācu akcentu. Tā deva viņai padomus noklausīšanās jomā. "Pirmie iespaidi ir svarīgi! Pat tad, kad tu tikai noskaņo instrumentu! Tev tas jādara ātri, klusi un mierīgi." Pēkšņi Klementīnē uzbangoja kārtējais sēru vilnis par bijušo mūzikas skolotāju, kaut gan kopš viņas nāves bija pagājuši jau desmit gadi.

      Viņa atcerējās kādu reizi, kad bija sākusi ļauties panikai. Tolaik viņa bija nodomājusi, ka ir pārāk ilgi noņēmusies ar noskaņošanu. Bija šķitis, ka viņa sajutusi, kā no aizkara otras puses plūst nepacietība. Tas bija noticis Pērtā, un viņai bija nācies neparasti svilinošā tveicē stiept savu nevainojami noskaņoto čellu pāri četrstūrainam pagalmam uz stindzinoši aukstu koncertzāli.

      Visas noklausīšanās savā ziņā bija murgainas, taču tā viena bija izrādījusies īpaši traumatiska. Uzraugs viņai bija licis pirms iziešanas uz skatuves novilkt kurpes, lai augsto papēžu klikšķēšana neatklātu viņas dzimumu. Viņš bija ieteicis Klementīnei mēģināt arī neklepot un nekrekšķināt, jo viņas dzimumu varēja atklāt arī tā. Viņa uzstājība jau gandrīz bija līdzinājusies apsēstībai. Uznākot uz skatuves, viņa ar zeķoto kāju bija paslīdējusi (melnas zeķes! Četrdesmit grādu karstumā!) un ļoti sievišķīgi iespiegusies. Kad čells beidzot bija noskaņots, Klementīne jau vairs nespēja savaldīties. Viņa trīcēja, svīda un drebēja, spēdama domāt vienīgi par to, cik daudz naudas bija iztērējusi par lidmašīnas biļetēm un viesnīcām, lai ierastos uz noklausīšanos un ciestu neveiksmi.

      Ak dievs, cik ļoti viņa ienīda noklausīšanās! Ja viņa tiks pie šī darba, tad vairs nekad, nemūžam nevajadzēs piedalīties šādos pasākumos.

      – Rūbij! Nāc atpakaļ! Neaiztiec!

      Palags pēkšņi nokrita no griestiem, atklājot Semu, kurš sēdēja uz dīvāna, turēdams klēpī Holliju. Rūbija sēdēja uz grīdas, izskatīdamās vienlaikus gan vainīga, gan sajūsmināta par savu veikumu. Ap viņu bija izklājies palags.

      – To izdarīja Slotiņa, – Rūbija paziņoja.

      – Slotiņa to neizdarīja! – Hollija iebilda. – To izdarīji tu, Rūbij!

      – Labi, labi, – Sems iejaucās. – Tikai mieru. – Viņš sāji uzsmaidīja Klementīnei un paraustīja plecus. – Man ienāca prātā, ka mēs varētu katru svētdienas rītu pēc brokastīm sarīkot noklausīšanās mēģinājumu. Man likās, ka tas varētu būt jautri un varbūt pat… noderīgi, taču viss droši vien sanāca drusku neveikli. Piedod.

      Hollija