Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

noteikti nebija ne saucis "bravo!", ne aplaudējis stāvot, ne arī nesis uz aizkulisēm ziedus.

      Nabaga Klementīne, kura uzskatīja, ka viņai bija burtiski nepieciešams šādi pazemoties.

      Oliveram bija taisnība: lēmums doties uz dārza viesībām neko nenozīmēja. To varēja pieskaitīt pie neatgūstamajām izmaksām. Viņa atbalstīja pakausi pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis. Atmiņā atausa aina, kurā viņai rudens lapu virpulī tuvojās sudrabaina automašīna.

      3. nodaļa

Dārza viesību diena

      Iebraucot aklajā ielā pie savas mājas, Ērikas skatienam pavērās savāda, gandrīz skaista aina: kāds beidzot bija apsēdies pie stūres sudrabainajam BMW, kas jau sešus mēnešus bija stāvējis novietots pie septītā numura mājas, un automašīnas nezināmais vadītājs pat nebija pacenties notraukt uz tās motora pārsega un jumta sakrājušos sarkano un zeltaino rudens lapu kārtu, un tagad, uzsākot braucienu (krietni pārsniedzot ātrumu, ņemot vērā, ka te bija dzīvojamā zona), bija izveidojies lapu virpulis, it kā automašīnai sekotu neliels tornādo.

      Kad lapas pamazām nolaidās, Ērika ieraudzīja, ka savas mājas piebraucamā ceļa galā stāv viņas kaimiņš Vids un noskatās pakaļ aizbraucošajai automašīnai. Viņa saulesbrillēs kā fotoaparāta zibspuldzes uzplaiksnījums atmirdzēja viens vienīgs saules stars.

      Ērika nobremzēja viņam blakus, vienlaikus nolaizdama pasažieru puses logu.

      – Labrīt! – viņa uzsauca. – Kāds beidzot ir izkustinājis to automašīnu!

      – Jā, viņi galu galā būs tikuši galā ar savu narkotiku tirdzniecību, vai jums tā nešķiet? – Vids paliecās tuvāk automašīnai, uzstumdams saulesbrilles savos krāšņajos, sirmajos matos. – Bet varbūt tā ir mafija, vai zināt.

      – Ha, ha, – Ērika nepārliecinoši iesmējās, jo arī pats Vids nedaudz līdzinājās turīgam gangsterim.

      – Šī ir viena sasodīti skaista diena, vai zināt. Skatieties! Vai man nav taisnība?! – Vids apmierināti norādīja uz debesīm, it kā pats personiski būtu nopircis šo dienu, par to samaksājis krietnu cenu un pretī saņēmis pienācīgas kvalitātes preci.

      – Diena ir brīnišķīga, – Ērika piekrita. – Vai grasāties doties pastaigā?

      Vids šādu minējumu uztvēra ar vieglu riebumu.

      – Pastaigā? Es? Nē. – Viņš norādīja uz kūpošo cigareti, ko turēja pirkstos, un saritināto, celofānā ietīto sestdienas avīzi otrā rokā. – Es tikai nonācu lejā pēc avīzes, vai zināt.

      Ērika domās sev piekodināja neskaitīt, cik reizes Vids pateiks "vai zināt". Citu cilvēku parazītvārdu uzskaitīšana jau robežojās ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. (Vida pašreizējais rekords bija vienpadsmit reizes divu minūšu ilgā niknā stāstā par vietējo picēriju, kas bija pārstājusi piedāvāt klientiem picu ar kūpinātu cauraugušu speķi. Tas bija kaut kas neticams, vienkārši kaut kas neticams, vai zināt. Kad Vids bija uztraucies, "vai zināt" bira kā no pārpilnības raga.)

      Ērika lieliski apzinājās, ka arī viņas pašas rīcība dažkārt robežojās ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem.

      – Es jūsu vietā tik ļoti neaizrautos ar dažādiem apzīmējumiem, Ērika, – viņas psihoterapeite sacīja ar skābu smaidu, kas ārstes sejā mēdza parādīties ikreiz, kad Ērika izteica kādu "pašdiagnozi". (Sākot apmeklēt psihoterapeiti, Ērika bija abonējusi žurnālu "Mūsdienu Psiholoģija", lai uzzinātu kaut nedaudz vairāk par šo procesu, un tas viss šķita tik aizraujoši, ka viņa nesen bija ķērusies pie Kembridžas universitātes psiholoģijas un uzvedības zinātņu pēdējā kursa mācību literatūras saraksta. Tikai intereses pēc, viņa bija paskaidrojusi savai psihoterapeitei, kura, to dzirdot, gan neizskatījās apdraudēta, tomēr gluži sajūsmināta arī ne.)

      – Tas sasodītais, sīkais motosporta entuazists joņo pa ielu un met avīzes no savas automašīnas kā tādas granātas nolāpītajā Sīrijā, vai zināt. – Vids atvēzējās ar saritināto avīzi, it kā grasītos to aizmest gluži kā granātu. – Kas tad jums šodien padomā? Bijāt aizbraukusi uz pārtikas veikalu?

      Viņš paskatījās uz nelielo polietilēna iepirkumu maisiņu kaudzi uz Ērikas automašīnas pasažieru puses sēdekļa, dziļi ievilka dūmu no savas cigaretes un pa mutes kaktiņu izpūta dūmu straumīti.

      – Ne gluži uz pārtikas veikalu. Man vajadzēja šādus tādus niekus.

      – Šādus tādus niekus, – Vids atkārtoja, piesardzīgi izrunādams šos vārdus tā, it kā vēl nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis. Iespējams, tā arī bija. Viņš lūkojās uz Ēriku ar sev raksturīgo jautājošo, gandrīz vai vilšanās pilno skatienu, it kā gribētu uzzināt no viņas kaut ko vairāk, it kā viņa kaut ko apzināti noklusētu.

      – Jā. Pēcpusdienas tējai. Pēcpusdienā pie mums uz tēju atnāks Klementīne un Sems kopā ar savām mazajām meitiņām. Mani draugi Klementīne un Sems. Jūs reiz ar viņiem iepazināties mūsu mājās. – Ērika lieliski zināja, ka Vids viņus atceras. Viņa bija minējusi Klementīnes vārdu, lai pati izklausītos interesantāka. Klementīne bija viss, ko viņa varēja Vidam piedāvāt.

      Vids tūlīt atplauka.

      – Jūsu draudzene, tā čelliste! – viņš priecīgi iesaucās. Izrunājot pēdējo vārdu, viņš bezmaz vai nošmakstināja lūpas. – Un viņas vīram uz auss ir uzkāpis lācis! Žēl gan, vai ne?

      – Jā, viņam patīk apgalvot, ka viņam uz auss uzkāpis lācis, – Ērika piekrita. – Patiesībā man šķiet, ka viņš…

      – Lielisks puisis! Viņš bija, kā to īsti sauc, mārketinga daļas vadītājs uzņēmumā "ĀPPP", un šis nosaukums nozīmē ātri pārvietotas… nesakiet priekšā, nesakiet priekšā, ātri pārvietotas patēriņa preces. Pie velna, es pat nezinu, kas tas ir. Nu, ko teiksiet? Man ir laba atmiņa, vai ne? Mans prāts ir kā tērauda slazds. Es savai sievai vienmēr tā saku.

      – Nu, patiesībā viņš tagad strādā citur. Enerģijas dzērienu ražošanas uzņēmumā.

      – Ko? Enerģijas dzērieni? Dzērieni, kas rada enerģiju? Lai nu kā, Sems un Klementīne ir labi cilvēki, lieliski cilvēki, vai zināt! Jums visiem vajadzētu atnākt pie mums ciemos uz dārza viesībām, vai zināt! Jā, mēs sarīkosim dārza viesības! Izbaudīsim šo brīnišķīgo laiku, vai zināt! Es uzstāju. Jums noteikti jāatnāk!

      – Ak tā, – Ērika noteica. – Cik jauki, ka jūs to piedāvājat.

      Viņa zināja, ka vajadzētu atteikties. Viņa pilnīgi noteikti spēja atteikties. Patiesībā viņa vienā mierā spēja atraidīt cilvēkus, viņa pat lepojās ar savu spēju atraidīt citus, un Olivers katrā ziņā nemaz nevēlētos, lai viņa šodien maina savus plānus. Tie bija pārāk svarīgi. Šī diena bija ārkārtīgi nozīmīga. Šī diena varbūt varēja pārvērst visu dzīvi.

      – Es uzcepšu cūku uz iesma! Slovēņu gaumē. Pareizāk sakot, nevis slovēņu, bet manā gaumē, taču jūs neko tādu līdz šim nebūsiet ēdusi. Jūsu draudzene. Tā Klementīne. Es atceros. Viņa ir laba ēdiena cienītāja, vai zināt. Tāpat kā es. – Viņš papliķēja sev pa vēderu.

      – Ak tā, – Ērika noteica un atkal paskatījās uz maisiņiem, kas bija nolikti uz pasažieru puses sēdekļa. Braucot mājās no veikala, viņa visu ceļu bija ik pēc brīža uzmetusi skatienu saviem pirkumiem, baiļodamās, ka varbūt kaut ko nav izdarījusi īsti pareizi. Viņai bija vajadzējis nopirkt kaut ko vairāk. Kas viņai bija lēcies? Kāpēc viņa nebija sagatavojusies īstam mielastam?

      Un uz sausajiem cepumiem, ko viņa bija izvēlējusies, bija sezama sēklas, un sezama sēklas