Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi. Laiena Moriartija

pavingrināties, – Sems piedāvāja.

      – Paldies, – Klementīne noteica.

      – Nevajag pateikties, – Sems sacīja. – Tev nav jājūtas pateicīgai. Nopietni. Tūlīt pat izbeidz izskatīties pateicīga.

      Viņa savilka seju pārspīlēti vienaldzīgā grimasē, un Sems iesmējās, taču Klementīne patiešām jutās pateicīga, un tur jau bija tā nelaime, jo viņa zināja, ka pateicība ir pirmais solis tajā sarežģītajā ceļā, kas ved pie aizvainojuma, nepamatota, tomēr patiesa aizvainojuma, un varbūt Sems bija to nojautis un tāpēc pasteidzies izteikties pirmais. Viņam jau bija nācies kaut ko tādu piedzīvot. Viņš zināja, kā šī noklausīšanās ietekmēs viņu dzīvi turpmāko astoņu nedēļu laikā, zināja, ka viņa pamazām sāks zaudēt prātu no uztraukuma un spriedzes, ko radīs pūles jau tāpat stāvgrūdām piepildītajā dzīvē izbrīvēt laiku tik ļoti vajadzīgajiem vingrināšanās brīžiem. Lai cik daudz laika nabaga Sems Klementīnei arī atlicinātu, ar to vienmēr bija par maz, jo viņai patiesībā vajadzēja, lai vīrs un bērni pagaidām pārstātu eksistēt. Viņai bija nepieciešams nonākt citā dimensijā, kurā viņa bija neprecēta sieviete bez bērniem. Tikai astoņas nedēļas. Viņai vajadzēja doties uz kādu namiņu kalnos (tādu, kurā būtu laba akustika), lai pārtiktu vienīgi no mūzikas, lai elpotu vienīgi to. Ietu pastaigāties. Meditētu. Kārtīgi paēstu. Nodotos visiem tiem pozitīvās vizualizācijas vingrinājumiem, ar ko mūsdienās noņēmās jaunie mūziķi. Viņai bija briesmīgas aizdomas, – ja kaut ko tādu patiešām izdotos īstenot, viņa pat neilgotos ne pēc Sema, ne pēc bērniem, un, ja arī tomēr ilgotos, tad šī sajūta būtu visnotaļ paciešama.

      – Es zinu, – kad tuvojas noklausīšanās, es esmu nejauka, – Klementīne sacīja.

      – Par ko tu tur runā? Kad tuvojas noklausīšanās, tu esi burvīga, – Sems iebilda.

      Klementīne izlikās, ka iebelž viņam pa vēderu.

      – Apklusti.

      Viņš satvēra Klementīni aiz rokas, pievilka sev klāt un sagrāba lāča apskāvienā.

      – Gan mēs ar visu tiksim galā, – viņš sacīja. Klementīne ieelpoja vīra smaržu. Viņš atkal bija mazgājies ar bērniem domāto meiteņu šampūnu "Vairs nekādu asaru". Viņa krūšu apmatojums bija mīksts un pūkains kā mazs cālītis. – Gan viss būs labi.

      Klementīnei ļoti patika šis "mēs". Viņš tā sacīja vienmēr. Pat tad, kad Sems mājās kaut ko remontēja, kaut ko tādu, kur viņa nepiedalījās itin nekādā veidā, vienkārši turēdamās pa gabalu, viņš mēdza nopētīt paveikto, noslaucīt putekļu un sviedru klāto seju un noteikt: "Gan jau drīz mēs būsim tikuši galā."

      Nesavtība viņam padevās dabiski. Viņai to vajadzēja drīzāk notēlot.

      – Tu esi labs cilvēks, Semjuel, – Klementīne sacīja. Tas bija teksts no kāda pirms vairākiem gadiem redzēta televīzijas šova. Viņa to bija pasākusi atkārtot ikreiz, kad vēlējās pateikt "paldies, un es tevi mīlu".

      – Es esmu ļoti labs cilvēks, – Sems piekrita, atlaizdams viņu. – Lielisks cilvēks. Iespējams, pat dižens cilvēks. – Viņš vēroja, kā zem palaga kustas mazie Hollijas un Rūbijas apveidi. – Vai tu esi redzējusi Holliju un Rūbiju? – viņš skaļi noprasīja. – Pirmīt viņas te vēl bija, bet nu laikam ir kaut kur nozudušas.

      – Nezinu. Kur viņas varētu būt? – Klementīne pievienojās.

      – Mēs esam šeit! – Rūbija notrallināja.

      – Kuš! – Hollija šādas rotaļas uztvēra ļoti nopietni.

      – Paklau, cikos mums bija jāiet pie Ērikas dzert tēju? – Sems apvaicājās. – Varbūt mums vajadzētu to viesošanos atcelt. – Viņš cerīgi paskatījās uz Klementīni. – Lai tu varētu visu dienu vingrināties?

      – Mēs nevaram atcelt šo tikšanos, – Klementīne iebilda. – Ērika un Olivers grib… kā lai to labāk pasaka? Viņa grib kaut ko apspriest.

      Sems saviebās.

      – Izklausās draudīgi. Vai viņi gadījumā neminēja kaut ko par izdevīgām investīcijām? Atceries, kā Lorīna un Deivids reiz mūs uzaicināja vakariņās, taču tā bija tikai viltība, lai mēģinātu mūs iesaistīt viņu sasodītajā videi draudzīgo tīrāmo lupatiņu biznesā – vai nu kas, pie velna, tas īsti bija.

      – Ja Ērika un Olivers mums piedāvātu kaut kur izdevīgi ieguldīt naudu, mēs to darītu, – Klementīne attrauca. – Mēs to pavisam noteikti darītu.

      – Tev taisnība, – Sems noteica un sarauca pieri. – Varu derēt, ka viņi grib, lai mēs kopā ar viņiem piedalāmies kaut kādā masku skrējienā. – Abus pēdējos vārdus viņš uzsvēra tieši tāpat kā Hollija. – Par godu kādam cienījamam labdarības mērķim. Un tad mēs jutīsimies spiesti to darīt.

      – Skrējiena laikā mēs viņus pārāk aizkavētu, – Klementīne aizrādīja.

      – Jā, tiesa gan. Vismaz tu noteikti. Es ar savu iedzimto sportista talantu gan tiktu galā. – Sems sarauca pieri un domīgi pakasīja vaigu. – Jēziņ, ja nu viņi gribēs, lai mēs dodamies pārgājienā? Viņi apgalvos, ka tas nāks par labu bērniem. Ka tad viņi varēs pavadīt laiku brīvā dabā.

      Ērika un Olivers bija apzināti izvēlējušies dzīvi bez bērniem. Lai gan vecāku pienākumi viņus neinteresēja, abi izrādīja aktīvu, gandrīz valdonīgu interesi par Holliju un Rūbiju, gandrīz vai tā, it kā šāda rīcība viņiem nāktu par labu un tā būtu daļa no sistemātiskās pieejas, ar kuras palīdzību viņi centās kļūt par vispusīgi attīstītiem, dažādās jomās izpausmi piedzīvojušiem cilvēkiem: mēs regulāri sportojam, mēs ejam uz teātri, mēs lasām visus pareizos romānus, nevis tikai no Bukera balvas kandidātu īsā, bet gan no garā saraksta, mēs apmeklējam visas pareizās izstādes un neviltoti interesējamies par starptautisko politiku, sociālajām problēmām un savu draugu jaukajiem bērniem.

      Tas bija netaisni. Droši vien drausmīgi netaisni. Viņu interese par bērniem nebija tukša izrādīšanās, un Klementīne zināja, ka tiem iemesliem, kuru dēļ viņi tik stingri un rūpīgi kontrolēja savu dzīvi, nebija nekāda sakara ar vēlmi sacensties ar citiem.

      – Varbūt viņi grib atvērt mūsu meitām trasta fondu, – Sems ieminējās. Tad viņš apdomājās un paraustīja plecus. – To es vēl varētu paciest. Esmu pietiekami vīrišķīgs.

      – Tik bagāti jau nu gan viņi nav, – Klementīne iesmējās.

      – Tu taču nedomā, ka vienam no viņiem varētu būt kāda briesmīgi reta, ģenētiska slimība, ko? – Sems noprasīja. – Iedomājies, cik slikti es tad justos. – Viņš saviebās. – Mūsu pēdējās tikšanās reizē Olivers izskatījās tāds kā izkāmējis.

      – Viņi tādi kļūst tāpēc, ka skrien maratonus. Varu derēt, ka jebkurā gadījumā nekā slikta tur nebūs, – Klementīne izklaidīgi atteica, kaut arī viņu patiešām bija pārņēmusi nedaudz neomulīga sajūta, taču pie visa droši vien bija vainīga tikai noklausīšanās. Tā jau bija visu aptraipījusi un piešķīrusi turpmākajām astoņām nedēļām pastāvīgu zema līmeņa baiļu pieskaņu. Nebija no kā baidīties. Viņi taču grasījās tikai iedzert pēcpusdienas tēju skaistā, saulainā dienā.

      6. nodaļa

      Uz prāmja malas stāvēja jaunietis spīdīgā, melnā, slapjā lietusmētelī, uz vienas rokas turēdams satītu resnu, smagu virvi. Sems no savas vietas pie prāmja loga vēroja, kā jaunietis samiedz acis, lai cauri lietusgāzei saskatītu no pelēkās miglas iznirstošo piestātni. Viņa jauno, gludo seju klāja lietus lāses. Prāmis tuvojās piestātnei un pamazām apstājās. Semam nāsīs