Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

Читать онлайн.
Название Nāras sauciens
Автор произведения Kamilla Lekberga
Жанр Современные детективы
Серия
Издательство Современные детективы
Год выпуска 2008
isbn 978-9934-11-833-3, 978-9934-11-838-8



Скачать книгу

uzvilka kājās Annu un cieši noskūpstīja viņu uz lūpām.

      – Atrodiet atsevišķu istabu, ja gribat to darīt, – Ērika iebikstīja Danam sānā.

      – Šī ir mūsu istaba, – Dans teica un vēlreiz noskūpstīja Annu. – Labi. Tad pievērsīsimies mana nāciena iemeslam, – Ērika sacīja, pieiedama pie māsas skapja.

      – Nesaprotu, kāpēc tu domā, ka varēšu palīdzēt, – Anna teica, tuntuļodama pakaļ Ērikai. – Šaubos, vai man ir kas tāds, kas varētu tev derēt.

      – Un ko tad lai es tagad daru? – Ērika bīdīja drēbes uz pakaramajiem. – Šovakar ir Kristiana grāmatas atvēršanas svētki, un vienīgais, ko spēju dabūt mugurā, ir Majas vigvams.

      – Labi, kaut ko izdomāsim. Šīs pašas bikses būs gana labas, un man ir blūze, kas tev varētu derēt. Man tā tāpat ir par lielu.

      Anna izņēma no skapja izšūtu lavandas krāsas tuniku. Ērika novilka T kreklu un ar Annas palīdzību pārvilka tuniku pār galvu. Lai pārstīvētu to pāri vēderam, vajadzēja tādu pašu piepūli kā piebāžot Ziemassvētku desu, tomēr galu galā tas izdevās. Tad Ērika pagriezās pret spoguli un kritiski sevi nopētīja.

      – Tu izskaties fantastiski, – Anna teica, bet Ērika tikai noņurdēja par atbildi. Ar pašreizējo figūru “fantastisks” izskats šķita nesasniedzami tāls, taču viņa vismaz izskatījās pieklājīgi, it kā būtu centusies.

      – Var iztikt, – Ērika teica. Viņa mēģināja novilkt tuniku saviem spēkiem, taču bija spiesta padoties un ļauties, lai Anna palīdz.

      – Kur notiek svinības? – Anna vaicāja, nogludinādama tuniku un atlikdama atpakaļ uz pakaramā.

      – Viesnīcā Grand.

      – Jauki, ka izdevniecība rīko atvēršanas svētkus debitantam, – Anna sacīja, iedama uz kāpnēm.

      – Apgāds ir sajūsmā. Neticami labi priekšpasūtījumu rādītāji pirmajam romānam, tāpēc viņi ar lielāko prieku rīko balli. Un, spriežot pēc izdevējas vārdiem, šķiet, ka arī presē atbalsta netrūkst.

      – Un ko tu pati domā par grāmatu? Pieņemu, ka tev patīk, citādi nebūtu ieteikusi savai izdevējai. Bet vai tā tiešām ir tik laba?

      – Tā… – Ērika prātoja, ko atbildēt, piesardzīgi kāpdama lejā pa trepēm pakaļ māsai. – Tā ir maģiska. Drūma un skaista, satraucoša un spēcīga, un… jā, vārds “maģiska” to raksturo vislabāk.

      – Kristians noteikti ir septītajās debesīs.

      – Jā, droši vien, – Ērikas balsī skanēja šaubas. Abas iegāja virtuvē. Labi pārzinādama telpas iekārtojumu, Ērika taisnā ceļā gāja pie kafijas automāta. – Taču viņš šķiet… – Viņa apklusa, lai varētu saskaitīt, cik karotīšu kafijas iebērusi filtrā. – Viņš bija ekstāzē, kad grāmatu apstiprināja izdošanai, bet man radās iespaids, ka pats rakstīšanas process viņā kaut ko uzjundījis. Grūti teikt, jo es viņu pārāk labi nepazīstu. Pat nezinu, kāpēc lūdza man padomu, taču es ar prieku palīdzēju. Un man ir liela pieredze manuskriptu rediģēšanā, lai gan pati romānus nerakstu. Sākumā viss gāja gludi, un Kristians labprāt pieņēma manus ieteikumus. Bet pie beigām reizēm ierāvās sevī, kad es gribēju apspriest dažas lietas. Nespēju to izskaidrot. Bet viņš ir mazliet ekscentrisks. Varbūt tā arī ir atbilde.

      – Tad viņš ir atradis īsto profesiju, – Anna nopietni teica.

      Ērika pagriezās pret viņu. – Tātad es esmu ne tikai resna, bet arī ekscentriska?

      – Un aizmāršīga. – Anna pamāja ar galvu uz kafijas automātu, ko Ērika tikko bija ieslēgusi. – Nenāktu par ļaunu ieliet ūdeni.

      Kafijas automāts piekrītoši nošņācās, un, uzmetusi māsai bargu skatienu, Ērika to izslēdza.

      Gandrīz automātiskā režīmā viņa apdarīja parasto mājas soli. Noskalojusi šķīvjus un galda piederumus, salika tos trauku mazgājamajā mašīnā. Ar roku iztīrīja ēdiena paliekas no izlietnes sietiņa un izberza izlietni ar trauku birsti un ziepēm. Tad samitrināja trauklupatu, izgrieza un noslaucīja virtuves galdu, lai uz tā nepaliktu vairs neviena drupača vai lipīgs traips.

      – Mamma, vai drīkstu aiziet pie Sandras? – ienākusi virtuvē, prasīja Ēlina. Piecpadsmit gadus vecās pusaudzes kareivīgā sejas izteiksme liecināja, ka viņa jau ir gatava uzklausīt noraidošu atbildi.

      – Tu zini, ka nedrīksti. Šovakar atnāks tēta vecāki.

      – Bet viņi tik bieži nāk šurp. Kāpēc man vienmēr jābūt mājās? – Ēlinas balss kļuva skaļāka, ieskanējās činkstošais tonis, kuru Sīa neieredzēja.

      – Viņi nāk pie jums ar Ludvigu. Tu zini, ka viņi būs sarūgtināti, ja tevis nebūs mājās.

      – Bet tas ir tik garlaicīgi! Vecmamma vienmēr sāk raudāt, un vectēvs viņu mierina. Es gribu aiziet pie Sandras. Tur būs visi mani draugi.

      – Nepārspīlē, – Sīa sacīja, izskalodama un pakārdama uz krāna trauklupatu. – Šaubos, vai tur būs “visi”. Aiziesi pie Sandras citu vakaru, kad vecmamma un vectēvs nebrauks ciemos.

      – Tētis būtu palaidis.

      Sīai aizsitās elpa. Viņa to nespēja. Nespēja tikt galā ar dusmām un nepakļaušanos. Magnuss būtu zinājis, ko darīt. Viņš būtu ticis galā ar Ēlinu. Bet viņa to nespēja. Viena nespēja.

      – Tēta šeit nav.

      – Un kur viņš ir? – Ēlina iebrēcās, asarām plūstot. – Kur viņš palika? Droši vien tu viņam apniki ar savu mūžīgo piesiešanos.

      Tu… tu… nolādētā ragana!

      Sīas galvā iestājās pilnīgs klusums. It kā būtu pazudušas visas skaņas, un viss apkārt būtu pārvērties pelēkā miglā.

      – Viņš ir miris. – Šķita, ka balss skan no citurienes, it kā runātu svešiniece.

      Ēlina blenza uz viņu.

      – Viņš ir miris, – Sīa atkārtoja. Viņa jutās dīvaini mierīga, it kā būtu pacēlusies gaisā virs sevis un meitas un novērotu šo ainu.

      – Tu melo, – Ēlina teica, meitenes krūtis cilājās, it kā viņa būtu noskrējusi vairākus kilometrus.

      – Es nemeloju. Tā domā policija. Un es zinu, ka tā ir taisnība. – Izdzirdējusi šos vārdus no savas mutes, viņa saprata, cik tie ir patiesi. Viņa bija atteikusies tam ticēt, tvērusies pie vājās cerības.

      Bet patiesība bija tāda, ka Magnuss ir miris.

      – Kā tu zini? Kā policija var zināt?

      – Viņš nebūtu mūs pametis.

      Ēlina purināja galvu, it kā negribēdama, lai šī doma iesakņojas. Bet Sīa redzēja, ka meita arī to saprot. Magnuss nebūtu vienkārši aizgājis, pamezdams viņus.

      Viņa paspēra dažus soļus pāri virtuvei un apskāva meitu. Ēlina saspringa, bet tad atslāba un ļāvās apskāvienam kā mazs bērns. Sīa glāstīja Ēlinas matus, un meitene šņukstēja arvien stiprāk.

      – Kuš, kuš, – Sīa čukstēja, juzdama spēku pieplūdumu, kamēr meita ļāvās bēdām. – Tu drīksti šovakar iet pie Sandras. Es paskaidrošu vecmammai un vectēvam.

      Kristians Tīdels skatījās spogulī. Reizēm viņš nesaprata, kā izturēties pret savu izskatu. Viņam bija četrdesmit gadu. Gadi kaut kā bija paskrējuši, un