Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

Sieva bija desmit gadus jaunāka par Kristianu, bet reizēm šķita, ka viņiem ir vismaz divdesmit gadu starpība.

      – Vai palīdzēsi man sasiet kaklasaiti? – Viņš piegāja pie Sannas, kura piecēlās un prasmīgi to sasēja. Viņai izdevās jau ar pirmo reizi, un viņa atkāpās, lai novērtētu savu darbu.

      – Tev šovakar būs milzu panākumi.

      – Mmm… – viņš novilka, galvenokārt tāpēc, ka nezināja, kādu atbildi viņa sagaida.

      – Mamma! Nilss man iesita! – Melkers iebrāzās istabā, it kā viņu vajātu vilku bars. Meklēdams glābiņu, viņš ar lipīgajiem pirksteļiem iekrampējās pirmajā, kam tika klāt, – Kristiana kājās.

      – Nolādēts! – Kristians strupi nokratīja piecgadīgo dēlu, bet bija jau par vēlu. Uz abām bikšu starām ceļu augstumā rēgojās koši kečupa traipi. Viņš pūlējās saglabāt savaldīšanos – pēdējā laikā tas izdevās arvien grūtāk.

      – Vai tu varētu savaldīt bērnus? – viņš uzšņāca un demonstratīvi sāka atpogāt uzvalka bikses, lai pārģērbtu citas.

      – To noteikti varēs iztīrīt, – Sanna teica, sagrābdama Melkeru, kurš ar saviem lipīgajiem pirkstiem jau tēmēja uz gultu.

      – Kā tu to iedomājies, ja man jau pēc stundas jābūt tur? Būs jāpārģērbjas.

      – Bet es varētu… – izklausījās, ka Sanna tūlīt sāks raudāt.

      – Pieskati labāk bērnus.

      Sanna sarāvās pie katra vārda, it kā tās būtu pļaukas. Neko neteikdama, viņa paņēma Melkeru pie rokas un steidzīgi izveda no istabas.

      Kad sieva bija aizgājusi, Kristians smagi apsēdās uz gultas. Viņš skatījās uz sevi spogulī. Vīrietis ar cieši sakniebtām lūpām. Ģērbies uzvalka žaketē, kreklā, kaklasaitē un apakšbiksēs. Sagumis, it kā visas pasaules nelaimes būtu uzgūlušas viņa pleciem. Viņš centās izslieties un izriest krūtis. Uzreiz izskatījās labāk.

      Šis bija viņa vakars. Un neviens viņam to neatņems.

      – Vai ir kādi jaunumi? – Gesta Flīgars jautāja, stiepdams pretī tikko policijas iecirkņa šaurajā virtuvītē ienākušajam Patrikam kafijkannu.

      Patriks pamāja ar galvu, ka labprāt iedzertu kafiju, un atslīga krēslā pie galda. Izdzirdējis, ka policistiem ir pārtraukums, telpā ierikšoja suns Ernsts un nogūlās pagaldē cerībā, ka viņam arī atlēks kāds kumoss.

      – Lūdzu. – Gesta nolika Patrikam priekšā krūzi melnas kafijas un apsēdās pretī.

      – Tu šodien izskaties tāds pabāls, – Gesta teica, nopētīdams jaunāko kolēģi.

      Patriks paraustīja plecus. – Esmu tikai mazliet noguris. Maja slikti guļ un tāpēc ir kašķīga. Bet Ērika ir pilnīgi pārmocījusies. Nav nekāds brīnums. Tāpēc mājās nav gluži paradīze.

      – Un kļūs tikai sliktāk, – Gesta sacīja.

      Patriks iesmējās. – Oho, cik uzmundrinoši. Bet tev taisnība, droši vien tā būs.

      – Tātad neesi uzzinājis neko jaunu par Magnusu Šelneru? – Gesta neuzkrītoši pabāza zem galda cepumu, un Ernsts priecīgi uzsita ar asti Patrikam pa kājām.

      – Nē, pilnīgi neko, – Patriks atbildēja, iemalkodams kafiju.

      – Redzēju, ka atkal bija atnākusi Sīa.

      – Jā, tas viņai ir kā uzmācīgs rituāls, bet droši vien par to nav jābrīnās. Ko lai sieviete dara, ja viņas vīrs pēkšņi pazūd?

      – Varbūt vajadzētu vēl iztaujāt cilvēkus, – Gesta ieminējās, slepus pabāzdams zem galda vēl vienu cepumu Ernstam.

      – Kas tev padomā? – Patriks dzirdēja aizkaitinājumu savā balsī. – Mēs jau izjautājām gan viņa ģimeni, gan draugus. Esam apstaigājuši visus kaimiņus, izlīmējuši paziņojumus un aicinājuši sniegt ziņas ar vietējās avīzes starpniecību. Ko vēl mēs varam darīt?

      – Tu nemēdz tik viegli padoties.

      – Ja tev ir kādi priekšlikumi, labprāt tos uzklausīšu. – Patriks acumirklī nožēloja savu šerpo toni, lai gan izskatījās, ka Gesta nav apvainojies. – Briesmīgi cerēt, ka vīrietis atradīsies miris, – viņš piebilda jau mierīgākā balsī. – Taču esmu pārliecināts, ka tikai tad mums izdosies noskaidrot, kas ar viņu noticis. Esmu gatavs saderēt, ka viņš nepazuda labprātīgi, un, ja mums būtu līķis, tad būtu arī vismaz kāds pavediens.

      – Šķiet, tev taisnība. Briesmīgi iedomāties, ka viņa ķermenis kaut kur izpeldēs krastā vai tiks atrasts mežā. Bet man ir tāda pati nojauta. Un tas noteikti ir šausmīgi…

      – Tu domā – neziņa? – Patriks teica, izkustinādams pēdas, kas bija sakarsušas zem lielā suņa svara.

      – Iedomājies, kā ir tad, kad nezini, kur palicis mīļotais cilvēks. Tāpat jūtas vecāki, kad pazūd viņu bērns. Amerikāņiem ir vesela interneta vietne, kas veltīta pazudušiem bērniem. Lapu lapām pazudušu bērnu fotogrāfijas. Varu teikt tikai vienu – lai Dievs apžēlojas.

      – Mani kaut kas tāds nogalinātu, – Patriks sacīja. Viņš iztēlojās savu kā ūdenszāli kustīgo meitu. Doma, ka viņu varētu atņemt, šķita nepanesama.

      – Par ko, ellē, jūs te runājat? Tāda gaisotne kā bērēs, – drūmo noskaņu izjauca Annikas priecīgā balss, piebiedrojoties kolēģiem pie galda. Viņai uz pēdām sekoja iecirkņa visjaunākais policists Mārtins Molins, kuru bija pievilinājušas no virtuves skanošās balsis un kafijas aromāts. Viņš tagad strādāja pusslodzi, jo bija bērna kopšanas atvaļinājumā, un izmantoja katru iespēju pasēdēt ar kolēģiem un piedalīties pieaugušo sarunās.

      – Mēs spriedām par Magnusu Šelneru, – Patriks atbildēja tādā balsī, kas liecināja, ka šī saruna ir galā. Lai būtu pavisam drošs, ka pārējie sapratuši, viņš mainīja tematu.

      – Kā tev iet ar tavu meitenīti?

      – Mjā, mēs vakar saņēmām jaunas fotogrāfijas, – Annika teica, izņemdama no tunikas kabatas attēlus.

      – Paskat, cik liela jau izaugusi. – Viņa nolika bildes uz galda, un Patriks un Gesta tās apskatīja. Mārtins jau bija informēts no rīta, tiklīdz ieradās darbā.

      – Ak, cik viņa ir skaista, – Patriks sacīja.

      Annika piekrītoši māja ar galvu. – Viņai tagad ir desmit mēneši.

      – Kad jūs abi varēsiet braukt viņai pakaļ? – Gesta ar patiesu interesi jautāja. Viņš lieliski apzinājās savu lomu Annikas un Lennarta pārliecināšanā par labu bērna adopcijai.Tāpēc viņam bija mazliet privātīpašnieciska interese par fotogrāfijās redzamo meitenīti.

      – Mēs saņemam pretrunīgus signālus, – Annika atzinās. Viņa salasīja fotogrāfijas un rūpīgi noglabāja kabatā. – Bet es domāju, ka tas notiks pēc pāris mēnešiem.

      – Tev tas noteikti šķiet ļoti ilgi. – Patriks piecēlās un ielika savu krūzi trauku mazgājamajā mašīnā.

      – Jā, tā ir. Bet tajā pašā laikā… Vismaz process ir sācies. Un mēs zinām, ka viņa būs mūsu.

      – Jā, tā būs, – Gesta sacīja. Impulsa vadīts, viņš uzlika plaukstu uz Annikas rokas, bet tad uzreiz atrāva. – Labi, atpakaļ pie darba. Nav laika te sēdēt un pļāpāt, – viņš samulsis noburkšķēja, celdamies kājās. Kolēģi izbrīnīti skatījās, kā viņš sakumpis