Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

vienmēr bija mācītāja pusē – taču mācītāja brālis jutās neveikli, un viņš to bija pelnījis. Kā viņš uzdrošinās apstrīdēt mācītāja pavēles? Brālis piecēlās kājās, viņa skatiens joprojām bija vērsts uz grīdu.

      “Vai jūs sestdien atbrauksiet?”

      “Mēs sestdien būsim klāt.”

      “Labi. Tad līdz sestdienai.” Brālis pamāja un izgāja ārā.

      “Lux domus,” Lūkass noteica, kad telpā bija palicis tikai viņš un mācītājs. Tas viņam patika visvairāk: tikai viņi abi divi.

      Mācītājs pasmaidīja un paskatījās uz viņu.

      “Vai, tavuprāt, mēs izdarījām pareizi?”

      “Pilnīgi noteikti,” Lūkass sacīja.

      “Reizēm es neesmu tik drošs,” mācītājs teica un atkal salika pirkstu galus kopā.

      “Man ir kas sakāms,” Lūkass sacīja.

      “Kas par lietu?”

      “Jūs taču zināt, ka mans darbs ir rūpēties par jums.”

      “Vai tā, Lūkas? Vai tā ir?” Mācītājs smaidīja.

      Lūkass viegli nosarka. Viņš ļoti labi pazina mācītāju. Viņš pazina viņa balsi. Viņš zināja, ka mācītājs viņu tikko uzslavēja.

      “Es nezinu, vai jūs esat informēts, taču mums varētu būt problēma saistībā ar baznīcēniem.”

      “Tu domā šo draudzi?”

      “ Jā, ar iesācējiem.”

      “Un, kas tā ir par problēmu?”

      “Tas, saprotams, ir jūsu lēmums, jo es esmu šeit tikai, lai ziņotu, ko redzu, un rūpētos par jums.”

      “Jā, tieši tā, Lūkas, un es to augsti novērtēju.”

      Pirms turpināt tālāk Lūkass viegli ieklepojās.

      “Vienai no mūsu regulārajām atbalstītājām ir diezgan nevēlami radu raksti.”

      Mācītājs pakratīja galvu.

      “Nu, tu runā mēlēs, Lūkas. Saki, kas tev uz sirds. Saki visu, kā ir.”

      “Pavecāka dāma ratiņkrēslā, ar brillēm… viņa parasti sēž aizmugurē.”

      “Hildura?”

      Lūkass pamāja. “Kas ir ar viņu?”

      “Viņa ir Holgera Munka māte.”

      “Kā māte?”

      “Holgera Munka. Viņš ir policists.”

      “Ak tā? Es nezināju.”

      Lūkass nedaudz samulsa, jo viņš zināja, ka mācītājs ir dzirdējis par Holgeru Munku, taču viņš cieta klusu.

      “Hildura ir viņa māte,” viņš turpināja.

      “Un kā gan tas varētu mums radīt problēmas?”

      “Es tikai gribēju, lai jūs to zinātu.”

      “Vai tu tagad domā par aploksnes saturu?”

      Lūkass uzmanīgi pamāja ar galvu.

      “Liels paldies, Lūkas, taču, manuprāt, mums nav nekāda iemesla satraukties par Holgeru Munku. Mums pašlaik ir daudz svarīgākas lietas darāmas, vai ne?”

      “Tā gan.” Lūkass piecēlās.

      “Lux domus, mans draugs.” Mācītājs viņam draudzīgi uzsmaidīja.

      “Lux domus,” Lūkass atbildēja viņam ar smaidu.

      Viņš zemu paklanījās un, nesakot ne vārda, izgāja no mācītāja kabineta.

      21. nodaļa

      Mīa Krīgere sēdēja savā kabinetā un knibinājās ap tabletēm, ko glabāja bikšu kabatā. Viņa bija sev apsolījusi, ka neņems nevienu sev līdzi, atstās visas mājā uz salas līdz brīdim, kad atgriezīsies pēc lietas atrisināšanas, kad viņai tās atkal vajadzēs, taču tas nebija izdevies. Katram gadījumam viņa bija iebāzusi pāris tablešu kabatā. Tagad viņa no visas sirds gribēja vienu iedzert. Viss ķermenis niezēja. Viņa bija aizmirsusi, kā tas ir, kad tieši jāsaskaras ar reālo pasauli. Viņa bija to aizstūmusi tālu prom no apziņas. Galu galā viņa nebija domājusi, ka vēl ilgāku laiku nāksies ar to sadzīvot, taču tad bija ieradies Holgers Munks un izjaucis viņas plānus.

      Jau četras dienas kopš ierašanās Oslo Mīa nebija dzērusi neko alkoholisku. Vairākas reizes viņa bija izjutusi kārdinājumu iztukšot viesnīcas numuriņa minibāru, bet viņai izdevās sevi apturēt. Holgers bija piedāvājis valdības dzīvokli, bet viņa bija uzstājusi, ka apmetīsies viesnīcā un labprāt maksās par to no savas kabatas. Viņa negribēja atgriezties. Viņa neatgriezīsies. Viņai pietika ar bezpersonisku viesnīcas numuriņu. Tā bija pagaidu vieta. Uzgaidāmā telpa. Viņa negribēja pārāk pietuvoties ikdienas dzīvei. Tik vien kā atrisināt šo lietu. Un tad viņa brauktu atpakaļ. Uz Hitru. Pie Sigrīdas. Viņa tagad meklēja jaunu, simbolisku datumu. Astoņpadsmitais aprīlis, desmitā gadadiena bija pagājusi. Nākamais bija viņu dzimšanas diena: 11. novembris. Kad viņām abām apritēs trīsdesmit trīs gadi. Būtu apritējuši trīsdesmit trīs. Novembris likās tik neticami tālu. Pārāk tālu. Vajadzēja atrast tuvāku datumu. Varbūt viņai nemaz to nevajadzēja darīt. Derēja jebkura diena. Pats svarīgākais bija, ka tas notiks. Ka viņai aiztaupīs šo visu. Šos cilvēkus. Viņa iebāza roku kabatā un uzlika tableti uz mēles. Pārdomāja. Izspļāva to ārā un ielika atpakaļ kabatā.

      “Mums ir piezvanījuši par drēbēm.”

      Viņas kabinetā parādījās Anete.

      “Ko?”

      “Mums ir pavediens saistībā ar leļļu kleitām.”

      “Tik ātri?”

      “Jā.” Blondā sieviete smaidīja, vēcinot rokās papīra strēmeli. “Piezvanīja Dženija no Dženijas šūšanas darbnīcas Sandvikā. Viņa atvainojās, ka nav piezvanījusi ātrāk, bet viņa tikai tagad izlasījusi laikrakstus. Gribi braukt kopā ar mani?”

      “Jā, protams. Kur ir Munks?”

      “Viņš aizbrauca izņemt mazmeitu no bērnudārza. Tu gribi sēdēt pie stūres vai labāk es?” Anete jautāja, žvadzinot viņas priekšā atslēgu saišķi.

      “Labāk tu.” Mīa pasmaidīja un sekoja kolēģei lejā uz pazemes autostāvvietu.

      “Ko viņa pastāstīja?” Mīa jautāja, kad viņas izbrauca no pilsētas centra un devās Drammensveinas ceļa virzienā.

      Viņa bija strādājusi ar Aneti pie vairākām lietām arī iepriekš, taču viņu starpā tā arī nebija izveidojušās tuvākas attiecības. Mīa īsti nezināja, kāpēc: ar Aneti viss bija kārtībā. Viņai bija ass prāts un vienmēr draudzīga attieksme. Viņa pēc izglītības bija advokāte, viņa bija neticami gudra un lieliski piemērota darbam īpašajā vienībā. Iemesls droši vien bija tas, ka Mīa neuzturēja tuvas attiecības ne ar vienu no kolēģiem. Izņemot Holgeru Munku, protams, bet tas bija savādāk. Vai viņai vispār bija vēl kāds tuvs cilvēks? Viņa jau gadiem nebija runājusies ar draugiem no Osgordstrannas. Pēc Sigrīdas aiziešanas viņa bija aizvien vairāk un vairāk noslēgusies sevī. Varbūt tā nevajadzēja darīt? Varbūt būtu bijis labāk, ja viņai vēl bez darba būtu arī privātā dzīve? Taču pašlaik tam nebija nekādas nozīmes. Tiklīdz lieta būs atrisināta, viņa atgriezīsies Hitrā. Pie Sigrīdas. Viņa noglāstīja piekariņu S burta formā, kas karājās pie rokassprādzes. Tas viņai palīdzēja justies drošāk.

      “Es pati ar viņu nerunāju – man par to ziņoja kolēģis