Ūdens atmiņa. Kārena Vaita

tu gribi, lai es palieku, Gil? Tu negribi, lai dodos projām?

      Es pacēlu viņa seju augšup un ielūkojos tajā. Viņš vienu reizi nožagojās un neko neatbildēja, tikai pasniedzās ar roku tumsā sev aiz muguras, uzmeklēja gliemežvāku un pastiepa to man pretī. Es steigšus noliecu galvu, lai zēns neredzētu manas asaras. Lai gan nebiju pārliecināta par to, ko vēl viņš man lūdz, es skaidri zināju, ka nevaru doties projām. Mazā puisēna vēlmē es redzēju daļu no sevis – no meitenes, kura tiecās pie savas mātes, bet viņas vietā bija vien sāļais okeāna gaiss. Kāda manas dvēseles daļa atmaiga pret šo vēl ļoti jauno Mārniju un pret šo bērnu, kas apmaldījies pasaulē un savās jūtās.

      – Es palikšu, Gil. Tevis labad.

      Viņš apvija rokas man ap kaklu, un es sajutu pie vaiga mazliet asos gliemežnīcas sānus. Ar vienu roku Gils papliķēja man pa muguru, it kā sniegdams mierinājumu. Es tumsā pasmaidīju par šī vēl pavisam mazā zēna viedumu.

      PIEKTĀ NODAĻA

      Zemes orhidejām vienmēr ir nepieciešams mitrināt augsni. Epifītorhidejas mīt uz koku zariem. Tās nav uzskatāmas par parazītiem, jo neņem barības vielas no kokiem, uz kuriem iemājojušas. Tām ir gaisa saknes, kuras nokalst starp lietus periodiem.

DOKTORS KVINNS BRISTOVS. “DĀRZKOPĪBAS ŽURNĀLS”

      Kvinns

      Mārša palēnām stūma augšup sauli, kas itin negribīgi sāka iezīmēt blāvas gaismas svēdras caur biezo mākoņu segu, debesīs radot reptiļa ādai līdzīgus rakstus. Tā Gils ar savu māksliniecisko pasaules uztveri man reiz aprakstīja rītausmu. Mēs abi esam agrie putni, un Gils parasti jau gaidīja mani, kad es posos uz savu siltumnīcu. Mēs kopīgi vērojām saullēktu. Dēls man pievienojās siltumnīcā un uzdeva tūkstošiem jautājumu, kamēr es apkopu savas orhidejas. Viņš nekad nepieteicās palīdzēt, kā zinādams, ka iegremdēt pirkstus mitrajā mulčā man nozīmē to pašu, ko elpot. Un viņam, protams, bija taisnība. Orhideju pētīšana man daudz ko iemācīja par dzīvi un tikpat daudz arī par sievietēm. Pavisam noteikti krietni vairāk, nekā es apguvu trijos savas laulības gados. Un ar orhidejām vismaz bija skaidri zināms – ja rūpīgi laistīšu un pareizi mēslošu, augi mani apbalvos ar brīnišķīgiem ziediem.

      Atskanēja klauvējiens pie siltumnīcas durvīm, un es nospriedu, ka atnācis Gils. Kopš negadījuma viņš vairs ne reizi nebija nācis pie manis uz siltumnīcu, tālab, patīkama pārsteiguma gaidu sildīts, pagriezos pret ieeju. Man nācās apslēpt savu lielo vilšanos, jo tas nebija viņš.

      Durvju spraugā parādījās Mārnijas seja. Mati bija atglausti no sejas un savākti rūpīgā mezglā uz pakauša. “Nez vai viņa jelkad tos nēsā vaļā palaistus? Kā tas izskatās, kad mati krīt viņai pār pleciem?” Man likās, ka zinu. Protams. Biju redzējis gleznu, iekams Diāna to noņēma no dzīvojamās istabas sienas, atstādama vien švīkas sienas krāsojumā kā atgādinājumu.

      Mārnija smaidīja. – Vai drīkstu ienākt? Vai šis ir piemērots laiks? – Viņas gludajā pierē bija ievilkušās raižu rievas.

      Ar rokas kustību es aicināju viņu iekšā, tad atvēru ūdens krānu un sāku piepildīt lejkannu. – Kad esmu šeit, brīdis vienmēr ir piemērots.

      Kamēr viņa ienāca pa stikla durvīm un uzmanīgi tās aizvēra aiz sevis, es sievieti rūpīgi vēroju. Viņai mugurā bija gaiši rakstaini svārki garumā līdz ceļgaliem, kājās sandales ar zemiem papēžiem. Bezpiedurkņu blūze bija cieši aizpogāta līdz kaklam. Zem apkaklītes mazliet izaicinoši pa laikam uzvizēja zelta ķēdīte. Es gandrīz pasmaidīju. Pat pielikusi īpašas pūles, viņa nespētu vēl vairāk atšķirties no Diānas. Un man nudien bija netverama nojausma, ka viņa ir pūlējusies.

      – Kāpēc tā? – Mārnija vaicāja, ar roku noglauzdama matu mezglu, lai sauktu pie kārtības dažas nepaklausīgas šķipsnas, kas atļāvušās izspraukties no frizūras.

      – Jo Diāna te nekad nenāk. – Pēdējā skaņa vēl nebija izplēnējusi rīta gaisā starp mums, bet man jau gribējās atsaukt šos vārdus.

      Lai gan Mārnija aizgrieza galvu, tomēr es paguvu pamanīt viņas lūpās tikko jaušamu smaida atblāzmu. – Es saprotu, ko tu gribēji pateikt. – Viņa atkal pievērsās man un sasita plaukstas. – Ne jau tāpēc, ka mēs nesatiekam. Es vienkārši pazīstu Diānu jau ļoti ilgu laiku. Zinu, kā viņa prot izsūkt visu gaisu no telpas, jau tikai tajā ienākot vien.

      Tagad bija mana kārta pasmaidīt. – Jā. Reiz man likās, ka tā ir laba īpašība. Nu es esmu iemācījies, ka mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, tā atņem visus spēkus.

      Mārnija neko neatbildēja, bet sāka aplūkot orhidejas pērļbaltās ziedlapas, kuras caurvija koši zaļš dzīslojums. Pievērusi plakstus, viņa paliecās uz priekšu un pasmaržoja ziedus, un man jau atkal atmiņā atausa portretā atainotā meitene. – Vai tu šeit dzīvo? – viņa vaicāja.

      – Siltumnīcā?

      Viņa mazliet iekoda sev augšlūpā. Kā es biju paguvis ievērot, tā viņa darīja tad, kad vēlējās apspiest smaidu. – Nē, es domāju – šeit, īpašumā. Tagad, kad esat šķīrušies ar Diānu. Man vienkārši ienāca prātā… – Viņa aprāvās, nepateikusi līdz galam.

      Ar ūdeni pilno lejkannu uzcēlu uz laminētās letes. – Es vēlējos būt Gila tuvumā. Un arī tava vectēva tuvumā. Reizēm Diāna aizmirst, ka ir atbildīga par viņiem. – Biju sapratis, ka Mārnijas dēļ man nav īpaši jāizvēlas maigāki izteicieni. Viņa, kā pati sacīja, Diānu pazina ļoti ilgu laiku. – Mums ir dalītā aizbildniecība. Laulības šķiršanas procesa laikā viņa lietoja medikamentus, un man toreiz negribējās par šo jautājumu celt publiskas diskusijas.

      – Toreiz?

      – Jā. Apmēram pirms gada es ievēroju, ka viņas uzvedība kļūst aizvien neierastāka, un tad sapratu, kas par lietu. Zini, apmēram tāpat ir, kad pamosties naktī, jo dzirdi, ka mazais dēlēns tevi sauc un grib uzzināt, kur ir viņa mamma.

      – Vai pirms gada viņas dzīvē bija vēl kaut kas tāds, kas varēja kļūt par iemeslu? Kaut kas tāds, kas veicināja stāvokļa pasliktināšanos?

      Arī es pats biju par to iedomājies un sajutu zināmu dvēseles radniecību ar Mārniju. Ne jau katrs mēģinās analizēt situāciju, meklējot cēloņus, jo parasti sāk vainot pats sevi par kaut ko līdz galam neizdarītu vai kādu pieļautu kļūdu, kas varētu būt saistīta ar notiekošo.

      – Tas sakrita ar laiku, kad Diāna sāka meklēt pansionātu jūsu vectēvam. Man nav ne jausmas, kāpēc tas varēja kaut ko ietekmēt, ja vispār ietekmēja. Vienkārši atceros, ka laika ziņā tas sakrita.

      Es biju cieši sažņaudzis lejkannas rokturi un tagad atslābināju tvērienu, nejuzdamies pārsteigts par to, ka vēl joprojām jutu kvēlošas dusmas uz Diānu, jo viņa bija mūsu dēlu pakļāvusi nopietnām briesmām. Un par to, ka arī tagad nespēju viņas dēmonus izprast labāk kā toreiz. Es paņēmu vecu trauku dvieli un sāku slaucīt augu lapas, lai uz tām nepaliktu ne piliena ūdens, tad atkal paraudzījos uz Mārniju un redzēju viņu, kā pats iedomājos, nostājušos skolotājas pozā – kājas kopā, rokas saņemtas priekšā, riekstu brūnajās acīs neko neizsakošs skatiens. Viņa nebija no tiem cilvēkiem, kuri teiks kaut ko lieku. Var jau būt, ka gadi, kas pavadīti kopā ar Meitlendiem, viņai iemācījuši, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir piesargāšanās.

      Pa rindu uz priekšu laistīju podos iedēstītos augus, rūpīgi ievērojot norādījumus, ko biju uzrakstījis uz lapiņām un novietojis aiz katra puķpoda. Es jutu sev pievērstu Mārnijas skatienu. – Reiz es mēģināju ar viņu par to runāt. Pat pūlējos panākt, lai viņa kopā ar mani apmeklē ārstu. Viņa nepiekāpās. Tā nu es izremontēju veco aprūpētājas kotedžu un tajā ievācos. Es Diānai