Ūdens atmiņa. Kārena Vaita

šeit bijusi?”

      Nošvīkstēja ratiņkrēsla riteņi uz dēļu grīdas, un es atgriezos priekšnamā, kas māju sadalīja ir kā divās daļās. Smagnējas miesasbūves sieviete ar medmāsām raksturīgām baltām kurpēm kājās stāvēja aiz ratiņkrēsla, kurā sēdēja vecs vīrs, kura šaurajā sejā krasi izcēlās biezas brilles. Večukam uz ceļgaliem bija ļoti nolasīta Bībele un televīzijas programma. Abos bija izdarītas atzīmes ar koši dzeltenu marķieri. Man gribējās pasmieties par šo dīvainību, kuru, kā liekas, no viņa biju mantojusi arī es; joprojām nespēju paņemt neko lasāmu, ja man rokā nav marķiera.

      No vectēva kakla izlauzās guturāla skaņa, un es devos uz priekšu, notupos blakus un saņēmu plaukstās viņa zilām vēnām izvītās rokas. Tās mazliet drebēja, un es jutu, ka viņš nedaudz paspiež manas delnas. Es atkal izdzirdēju to pašu skaņu un paraudzījos uz Džoenu. – Vai viņam viss ir labi?

      – Šī viņam ir bijusi laba diena. Lielāko tās daļu viņš pavadīja pie loga, gaidot tevi.

      Vectēvs pakustināja rokas un atkal izdvesa jau iepriekš dzirdēto skaņu. Es sapratu, ka viņš pūlas man kaut ko pateikt.

      Cieši paspiedusi viņa plaukstas, es piecēlos un noskūpstīju viņa vaigu, kas dāvāja neskūto bārdas rugāju pazīstamo dzēlienu. – Es esmu mājās, vecotēv. Esmu atgriezusies mājās.

      Viņa rokas atslāba. Kad atkal ieskatījos viņam acīs, jutos pārliecināta, ka redzēju tur asaras, lai gan viņš ātri aizgriezās.

      TREŠĀ NODAĻA

      Kur viegla spalva niknos vētras viļņos, tie aijāt spēj, gan aizraut dzīlēs nezināmās.

EDVARDS JANGS

      Kvinns

      Pie okeāna es esmu dzīvojis visu savu mūžu. Tomēr Jaunanglijas aukstie ūdeņi mani nespēja sagatavot ne dzeltenīgi zaļajām Lejaszemes māršām, ne arī smagajam gaisam, no kura patverties iespējams vien ūdenī, kur viļņi sitas pret burulaivas sāniem.

      Gandrīz pret savu gribu es iemīlējos šajā vietā. Neesmu pārliecināts, vai tāpēc, ka braucu no vietas uz vietu kā patvērumu meklējot, un šī bija pirmā, kur apstājos uz ilgāku laiku. Atceros, kā traucos pa Desmito ātrgaitas šoseju un nobremzēju piejūras pļavas – māršas – malā. Asās zāles viļņojās vējā, un to šalkošana likās kā smaga nogurušās zemes nopūta. Es piepeši sapratu, ka esmu atradis vietu, kur varēšu aplaizīt rētas un no jauna veidot dzīvi.

      Ātri vien es pieradu jaunajā vietā. Gada laikā biju iedibinājis veiksmīgu veterināro praksi un ticis pie jaunas sievas. Tomēr man nevajadzēja steigties ar sevis dēvēšanu par veiksminieku. To, ka jānogaida, man bija iemācījusi orhideju audzēšana. Auga nespēja aklimatizēties neierastos apstākļos ne vienmēr parādās uzreiz. Jūs mēģināsiet piedāvāt tam kādu citu augsni, atbrīvosiet no atmirušajām lapu daļām, varbūt centīsieties izmantot labu mēslojumu. Taču kādu dienu jūs aiziesiet to apraudzīt un redzēsiet, ka skaistā orhideja ir noslīgusi uz zemes, no kuras reiz nākusi.

      Ar Diānu mēs iepazināmies, pateicoties kādai viņas gleznai. Mani bija iekārdinājusi doma par jaunās mājas izrotāšanu, tomēr līdzekļi bija ierobežoti. Kādā karstā vasaras pēcpusdienā es devos uz Maklelanvillas antīko preču tirgotavu, pie sienas aiz kases aparāta ieraudzīju kādu gleznu un sapratu, ka pat tad, ja šī būs vienīgā lieta, ko varēšu atļauties novietot savās mājās, man tā ir vajadzīga. Ar veikala īpašnieci kaulējos gandrīz stundu, tomēr viņa mani pārliecināja, ka šī glezna nav domāta pārdošanai. Tās autore, māksliniece Diāna Meitlenda, savu darbu bija atstājusi veikalā drošai glabāšanai. Viņa gluži vienkārši vairs nespēja uz to lūkoties, taču arī pārdot nevēlējās.

      Apmēram pēc nedēļas, kuras laikā es ik dienu izteicu piedāvājumus šo gleznu tomēr nopirkt, uz manas mājas sliekšņa nostājās pati māksliniece Diāna kopā ar gleznu. Un tā arī nedevās vairs projām. Diāna vēl aizvien apgalvo, ka es vispirms esot iemīlējies gleznā attēlotajā meitenē un tikai pēc tam viņā pašā. Pat tagad, zinādams daudz vairāk, tā īsti es nevaru apgalvot, ka viņai nebija taisnība.

      Diāna man stāstīja par savu bērnību, un no šiem stāstiem es prātā biju izveidojis Mārnijas tēlu. Tiesa, tas vairāk līdzinājās pašai Diānai. Kad sastapu Mārniju uz lieveņa kopā ar Gilu, es pat nejutos īsti drošs, ka šī sieviete nudien ir manas bijušās sievas radiniece – rimta un mierīga, tumšiem matiem, kas uz pakauša sasprausti rūpīgā mezglā. Viņa runāja ar Gilu maigā un iedrošinošā balsī. Tomēr, kad viņa pirmo reizi ieskatījās man sejā un es ieraudzīju viņas acis – dzeltenīgi brūnas, ne zaļas kā Diānai –, es nešaubīgi zināju, ka viņa ir Meitlenda. Viņu acīs ir kaut kas piesaistošs. Tur rotājas gaismēnas, kas nekad īsti neļauj noprast, uz ko tu skaties. Tās man lika atkal iedomāties par orhidejām. Par to, ka divi atšķirīgi hibrīdi izskatās pilnīgi citādi, bet, kad tos papēta zem mikroskopa, piepeši ir pamanāmas līdzības, kas tieši norāda uz vienotu izcelsmi.

      Es sēdēju galda galā. Mārnija bija man labajā pusē, bet Gils kreisajā. Krēsls tieši man blakus bija tukšs kā allaž. Vectēvs iekārtojās galda otrā galā, un viņam līdzās atradās Džoena, kura lēnām ēdināja veco vīru. Pasniedzis maizi, es uzsāku sarunu, ko biju iedomājies kā gluži neitrālu vārdu apmaiņu par Arizonas sauso klimatu.

      – Vai Diāna neēd kopā ar jums? – Mārnija cieši lūkojās uz mani.

      Mana roka ar maizes šķēli sastinga gaisā. Pēc mirkļa es maizi lēnām noliku blakus Gila šķīvim. Es zināju, ka viņš no tā to nepaņems, kamēr vien es to turēšu. – Parasti nē. Viņa necieš, ja nākas pārtraukt gleznošanu, turklāt reti jūtas izsalkusi. Un viņa tikai reizi nedēļā pa īstam iziet no mājas, lai paveiktu dažus pienākumus un dotos uz aprūpes namu. Viņa ir atradusi kādu draudzeni. Padzīvojušu kundzi, kas acīmredzot arī ir māksliniece.

      Mārnija pamāja ar galvu un nolauza gabaliņu maizes. Vieglas, smalkas kustības, kas likās gluži citādas, nekā biju iedomājies pēc tā mazumiņa, ko par viņu zināju no Diānas stāstiem. Viņa gluži kā oficiālā pieņemšanā ar salveti nosusināja mutes kaktiņus un tad paraudzījās uz Gilu, it kā izsvērdama, cik daudz viņa klātbūtnē drīkst sacīt.

      – Un kad viņa nodarbojas ar Gilu? – Mārnija vaicāja, mazliet piesarkusi. – Es gribēju sacīt, ka man būtu jāizveido tāds kā grafiks nodarbībām ar Gilu un es nevēlos viņai atņemt laiku, kas paredzēts pavadīšanai kopā ar dēlu.

      – Es tur nesaskatu nekādus sarežģījumus. Dari, kas nepieciešams, raksti to grafiku, bet es parūpēšos, lai Diānai tas būtu zināms.

      Mirkli Mārnija sēdēja nekustīgi, skatienu pievērsusi savam šķīvim. Beigu beigās viņa pamāja ar galvu. – Labi, – viņa noteica. – Es jau šajā vakarā to uzrakstīšu.

      Gils vēroja savu radinieci rūpīgi ar karoti smeļam zupu un ēdam maziem malciņiem. Zēns krēslā bija pussēdus, viena viņa kāja atradās uz zemes, it kā viņš gatavotos kuru katru brīdi aizbēgt projām. Es noliku savu karoti. Apetīte bija zudusi. “Kad gan mans dēls ir kļuvis par šo klusējošo, baiļu nomākto zēnu?” Vecāku laulības šķiršanu viņš bija pārdzīvojis gluži normāli, un es pūlējos arī pēc tam pavadīt tikpat daudz laika ar viņu, cik agrāk. Tikai pagājušajā gadā Diāna sāka sarežģīt man dzīvi un panāca, ka starp mūsu tikšanās reizēm mēdza aizritēt pat vairākas nedēļas. Iesākumā likās, ka tā ir laba zīme – Diānai parādījusies interese nemitīgi būt kopā ar dēlu. Kad es sapratu, cik ļoti biju kļūdījies, jau bija par vēlu.

      Es paliecos tuvāk puisēnam. – Gil, tava tante Mārnija ir ieradusies no vietas, kur tarantuli un skorpioni dzīvo tikpat plaši kā