Ūdens atmiņa. Kārena Vaita

problēmu nemaz nebūtu, ja tu kaut vai izliktos, ka dēls tev nav vienaldzīgs, un pievērstu viņam kaut mazliet uzmanības.

      – Esi nolādēta! – Ar negaidītu kustību māsa izrāva lukturīti man no rokas un aizsvieda tik tālu, cik vien spēja. Atskanēja šļaksts, un manu sirdi pārplūdināja stindzinošas bailes. – Tu neko nezini! Liec mani mierā! Vai dzirdi? Tiec galā ar Gilu un palīdzi viņam atlabt, bet mani neaiztiec!

      Viņa pagriezās un skrēja projām. Es vēlējos sekot, bet mani bija paralizējušas bailes. Dziestošā ugunskura ogles apgaismoja manas pēdas, bet okeāns aiz muguras likās kā rēcošs zvērs tumšā mežā. Tas gaidīja mani.

      “Apstājies!” es vēlējos uzsaukt un jau atvēru muti, bet pār lūpām izmocīju vien aizžņaugtu čukstu. Bezmēness nakts bija padarījusi mani neredzīgu, tādēļ es pagriezu galvu, lai vismaz dzirdētu soļus.

      – Mārnij?

      Atvieglojumā es gandrīz sabruku uz ceļiem. – Kvinn! Es esmu te. – Tobrīd es ieraudzīju lukturīša gaismas apli un steidzos pie viņa.

      Vīrieša roka bija tik silta! Es pieķēros tai, kā bērns pieķeras vecāku rokām biedējošas nakts melnumā.

      – Redzēju ugunskuru un secināju, ka tu esi devusies šurp. – Viņš klusi nopūtās. – Es nezinu, kāpēc viņa tā darīja. Atstāja tevi vienu te, tumsā.

      Piekļāvusies viņa siltajam augumam, es cieši turējos pie Kvinna rokas, kamēr viņš veda mani atpakaļ. – Diemžēl es gan zinu, – atteicu, svina pielietām kājām dodoties uz māju.

      CETURTĀ NODAĻA

      Šis viļņotais, trauslais gliemežvāks…

      To paņem rokā, atmodini,

      Tad šīs pērļu lūpas pie savas auss liec uzmanīgi.

      Tas pastāstīs par savām tālajām mājām

      Un čukstēs okeāna dziesmu tev…

VOLTERS SEVIDŽS LENDORS

      Gils

      Tētis aizveda mani uz Bāku salu, kad man bija pieci gadi. Viņš gribēja parādīt man divas bākas. Tas bija mūsu noslēpums, jo tās bija slēgtas un neviens vairs nedrīkstēja tur braukt. Es apsolīju, ka nevienam neko nestāstīšu. Mēs aizņēmāmies mazu motorlaivu, un es cieši turējos pie tās malām. Klausījos, kā garā zāle sitas pret laivas metāla sāniem, kad ātri šķērsojām Dubļu līci un māršu. Bet tāds jau ir mans tētis. Viņš nemāk kustēties lēni. It kā kāds dzītos pakaļ un viņam liktos, ka nekas nav pietiekami ātri, lai aizbēgtu.

      Divas bākas tur ir tāpēc, ka pirmā bija izdevusies pārāk īsa. Man likās gaužām jocīgi, ka tāpēc jābūvē otra. Mamma teica, ka vienmēr jācenšas visu izdarīt pareizi jau pirmajā reizē, jo īstajā dzīvē parasti nekad nav otras iespējas. Kopš tās dienas, kad tētis man parādīja tās bākas, es vienmēr esmu gribējis mammai pateikt, ka viņai nav taisnība. Taču kaut kas mammas skatienā liek domāt, ka esmu pieļāvis kļūdu jau tad, kad sāku elpot, un nav nekādas vajadzības pievienot vēl kaut ko visam, ko, pēc viņas domām, es esmu izdarījis nepareizi.

      Pirmā bāka ir jau pa pusei sabrukusi. Tā ir dzelzceļa vagona krāsā. Mēs kādu brīdi staigājām ap to, meklējām kādu lietu, ko paņemt par piemiņu. Tikai neko neatradām. Pēc tam mēs devāmies pie augstākās bākas. Tās pamatne ir balta, bet augšējā daļa – melnbalti svītrota. Ja uz to paskatās kārtīgi, tā līdzinās vīrietim, kam mugurā žakete, un tā daļa, kur atrodas gaismas, ir galva. Bāka ir mazliet saliekusies, it kā pēc visiem šiem gadiem būtu pamatīgi nogurusi. Man gribētos to uzzīmēt ar ūdenskrāsām. Kaut kad pavisam drīz. Kopš negadījuma es neesmu zīmējis. Man gribas zīmēt, bet… Kad galvā redzu tās bildes, ko gribu uzzīmēt, piepeši kāds it kā pārslēdz televīzijas kanālus, un tur parādās attēli, ko es nemaz negribu… Tāpat ir ar vārdiem. Es apjaušu, ko man vajadzētu teikt, taču nevaru izdarīt tā, lai vārdus izrunātu. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka vectētiņš vienmēr atgādināja par tiem meļiem, kuri nekad nenonāks debesīs. Jo zinu – ja es pavēršu muti, man būs jāmelo.

      Mazākajā bākā vairs nebija kāpņu, bet melnbalti svītrotajā vēl bija. Tētis kāpa pirmais, uzmanīgi pārbaudot katru pakāpienu. Es gāju pēc viņa un saskaitīju simt deviņdesmit piecus pakāpienus. Tētis to nezināja, bet es ik pa brīdim apstājos, lai paklausītos, vai dzirdēšu bākas uzrauga sievas spoku. Es jau nemaz nebūtu par to spoku zinājis, taču esmu atklājis, ka tad, ja sēžu pavisam klusi, pieaugušie aizmirst par manu klātbūtni un runā tik nepiespiesti, it kā manis tur nemaz nebūtu. Tieši tā es uzzināju, ka atbrauks Mārnija un ka viņa dzīvo Arizonā. Tāpat es uzzināju arī to, ka mamma un tētis vairs negrib būt precējušies un ka mamma ienīst Mārniju. Un tādā veidā es dzirdēju par to, ka pirms simts gadiem bākas uzraugs nogalināja savu sievu. Viņa tagad spokojas Bāku salā.

      Mamma dalās ar vectēvu visādos stāstos, un ne jau visi ir izdomāti. Es zinu, ka vectēvam nepatīk, ja runā par spokiem, taču tagad viņam acīmredzot nav daudz iespēju iebilst. Viņam gluži vienkārši ir jāsēž un jāklausās tas, ko nu mamma katru reizi stāsta. Un to viņa dara tad, kad nespēj gleznot. Man liekas, ka arī viņa vairs neglezno kopš tā negadījuma, jo ļoti daudz laika pavada kopā ar vectēvu.

      Kad mēs ar tēti uzkāpām augšā pie gaismām, tad izgājām ārā uz maza balkoniņa un pieturējāmies pie margām. Man ļoti gribējās redzēt spoku, un es visu laiku vēl skatījos iekšā pa logiem, lai pamanītu, ja viņa tur stāvētu kāpņu augšgalā. Gribēju redzēt, vai viņa ir līdzīga manai mammai, kas skatās man cauri, lai gan atrodas turpat man priekšā. Un es zinu, kāpēc viņa ir tāda. Vainīgs tas notikums tonakt uz jahtas. Domāju, ka savā prātā viņa joprojām ir tur – okeāna tumsā, augstajos viļņos. Tomēr ir jau labi. Man liekas, es nemaz tā īsti negribu viņu redzēt.

      Tētis mani pēc negadījuma aizveda pie ārstes, un viņa uzdeva ļoti daudzus jautājumus par to, kas notika tajā naktī, kad mēs ar mammu paņēmām “Diženo” un izgājām atklātā okeānā. Man gribējās pateikt ārstei, ka manā prātā viss ir kārtīgi un droši noglabāts kā glītā dāvanu kastītē, kādas pasniedz uz Ziemassvētkiem. Tikai es to nekad neatvēršu. Nemūžam. Tieši tāpēc es nevaru runāt par to, kas notika. Es negribu nonākt ellē, bet tieši tur nokļūst meļi.

      Mēs ar tēti braucām projām no Bāku salas, tā arī nesastapuši nevienu spoku, bet ir jau labi. Es esmu redzējis gana daudz rēgu, lai pietiktu visai manai atlikušajai dzīvei.

      Mārnija

      Apsēdusies savā vecajā gultā, es skatījos uz labi zināmajām ainavām, ko reiz bija gleznojusi māte un kas rotāja guļamistabas sienas kopš manas bērnības laikiem. Tajās visās bija atainota mārša: austeru kolonijas, ligzdojoši gārņi, no jūras izskaloti koki. Šie darbi man allaž lika atcerēties māti. Viņa bija līdzīga krastā augošajiem slaidajiem ciedriem, kas spītīgi ar saknēm turējās smiltīs, lai gan okeāns alkatīgi tās skaloja prom, atņemdams jebkādu drošību. Tā bija mana pasaule šajās četrās sienās; pasaule, kuru es nekad nebiju domājusi pamest, lai kā arī klātos. Tagad es skatījos uz gleznām, kuras joprojām izstaroja gluži netveramas vibrācijas un kuras ir radījis kaut kas mežonīgs. Man nekad nebija ienācis prātā, cik bīstami var kļūt, ja esi pienācis tam pārāk tuvu. Ceļasomas joprojām neatvērtas stāvēja uz grīdas pie durvīm, kur Kvinns tās atstājis. Es pūlējos iestāstīt sev, ka jāpieceļas, jāpieiet pie tām, jāizņem mantas, jāsakarina tukšajā garderobē mani praktiskie svārki un tie, kas iegādāti nenoteiktam mērķim. Tomēr šķita, ka es nekādi nespēju pakustēties. Mans lēmums nekavējoties doties projām, kuru apsvēru pludmalē, kaut kur pa ceļam atpakaļ uz māju bija zaudējis savu dedzinošo noteiktību.