Ūdens atmiņa. Kārena Vaita

pat toreiz nojauta, ka man nav ne mazākā nodoma atgriezties.

      Vēl sniedzoties pēc aukliņas gaismas ieslēgšanai, augšējā plaukta tumšajā stūrī es biju pamanījusi lielu gliemežnīcu un gandrīz biju gatava apzvērēt, ka varu sadzirdēt okeāna viļņu šalkas, kas joprojām skan tās smalkajās krokās. Tā es tur stāvēju, uztverdama skaņas, kurās, kā biju pārliecināta, varēju saklausīt pagātnes atmiņu balsis.

      Es ātri izslēdzu gaismu un izgāju no garderobes telpas, gandrīz paklupdama pār Gilu, kurš klusi stāvēja manas gultas galvgalī. Satrūkusies tik tikko paguvu apslāpēt baiļu izsaucienu, tomēr satraukumā apvaldīju savu jautājumu, kāpēc viņš nav mani brīdinājis par savu klātbūtni. Un piepeši man kļuva kauns. Es notupos pie viņa un ieskatījos pazīstamajās acīs. – Vai viss ir kārtībā?

      Viņš pamāja ar galvu, taču lūpās ievilkās tik tikko pamanāms smaids, kas liecināja, ka šie vārdi nespēj apmuļķot nevienu no mums. Es uzsmaidīju zēnam un noglāstīju viņam pieri, atglauzdama no tās matu šķipsnas. Puisēns smaržoja pēc sviedriem un sāļa ūdens, uz mitrās ādas un drēbēm bija smilšu graudiņi, it kā viņš bez mazākajām bailēm būtu stājies pretī bangām.

      – Vai tavs tētis nedusmosies, ka tev atkal jāiet mazgāties dušā? – Gils izlikās nedzirdējis manu jautājumu un lēnām apstaigāja istabu, nopētīdams neizsaiņotās somas un tukšās atvilktnes. Es apsēdos uz gultas, papliķēju pa vietu sev blakus un nogaidīju, līdz viņš ieslīdēja pie manis uz dzeltenā gultas pārklāja. – Nemaz nevaru izteikt, cik daudz man nozīmē tas, ka beidzot varēju ar tevi iepazīties, Gil.

      Zēns sēdēja, galvu noliecis, un skatījās uz savām rokām. Es pamanīju, ka viņam ir gari, slaidi pirksti, ļoti līdzīgi manas mammas pirkstiem.

      Tobrīd es novērsos. – Man gribētos palikt te ilgāk un tevi labāk iepazīt, tomēr nedomāju, ka tas varētu izdoties.

      Puisēna pirksti plucināja gultas pārklāja kokvilnas pušķīšus, un satrauktās kustības it kā atbalsojās manās saraustītajās domās. “Mārnij, tu te neko nevari iesākt. Dodies atpakaļ uz savu tuksnesi, kur mēnešiem nav lietus. Liec mūs mierā! Tu mums te neesi vajadzīga, un es negribu, lai tu šeit atrastos. Brauc vien mājās.” Es biju muļķe, ja iedomājos, ka man pietiks spēka palīdzēt Diānai. Pieņemdama, ka sešpadsmit gadus pēc mātes nāves mēs varēsim beidzot pārvarēt savu nesaprašanos un galu galā pieņemsim to, kas notika tajā liktenīgajā naktī.

      Kaut kur mājā aizcērtoties noklaudzēja durvis. Gara acīm es skatīju Diānu, kas dodas augšup pa kāpnēm, cigarešu dūmu un sen savecējuša parfīma smārda ieskauta. Es pamanīju, ka Gila pleci saspringst un viņa skatiens sāk šaudīties pa istabu, it kā meklēdams paslēptuvi. Zēns ātri pielēca kājās un iemetās tumšajā garderobē, klusi aizvērdams durvis. Mirkli es gaidīju tuvojošos soļu troksni, kas tā arī neatskanēja. Atmiņā uzausa daudzas citas naktis, ko biju pavadījusi šajā guļamistabā un gaidījusi, kad atnāks Diāna un pateiks, ka viss atkal ir labi un ka viņa vēlas saņemt manu piedošanu. Tomēr piedošanu ir grūti izspiest no akmens, un tieši akmenī mana māsa bija pārvērtusies kopš dienas, kad mēs pārcēlāmies uz šo māju. Visas Diānas emocijas izpaudās tikai gleznās, ko viņa radīja. Man viņa neatstāja ne drusciņas. Reiz es pieļāvu kļūdu un gaidīju Diānu viņas istabā. Ieraudzījusi mani aizmigušu viņas gultā ar stepēto pārklāju, māsa ļoti sadusmojās. Viņa uzsvieda man savu svīteri, kas smaržoja pēc dūņām, zāles un vēl kādiem citiem aromātiem, kas man nelikās pazīstami. Un es sapratu, ka viņa slepus bijusi uz dabas rezervātu, un ne jau viena pati. Viena svītera poga trāpīja tieši man pa aci, un es ieraudājos.

      – Mans Dievs! Es ceru, ka tas bija sāpīgi. Tev vajadzētu raudāt. Tev vajadzētu tik ļoti nožēlot to, ko esi izdarījusi, ka būtu jāraud katru tavas dzīves dienu!

      Es neizpratnē skatījos uz viņu. Ko tad es tādu biju izdarījusi? Noriju asaras un pūlējos atsaukt atmiņā kādu no mūsu vectēva sprediķiem. Īsti skaidri nezināju, kā jāsaprot tas stāsts par otra vaiga pagriešanu, bet nojautu, ka tas varētu attiekties uz piedošanu tiem, kas mani aizskāruši. Es skatījos uz māsas seju un matiem, kurus māte bija tik bieži izvēlējusies attēlot savās gleznās, un ar delnu notrausu asaras. – Es tev piedodu, Diāna.

      Viņa pavērsās pret mani. Acis bija satumsušas un ļaunuma pilnas. Es nodūru galvu. Šādu Diānu es nepazinu. Šo meiteni, kura tik ļoti līdzinājās manas dvēseles otrai pusei, bet kaut kā tomēr bija kļuvusi par svešinieci, kuru satiekot labāk pāriet otrā ielas malā.

      – Tu man piedod? Tas nudien ir dāsni, Mārnij! Ka tu piedod man! – Viņa iesmējās. Tā bija biedējoša, dobja skaņa, kas iznīcināja manu apņemšanos pagriezt pret viņu otru vaigu, gaidot pļauku. Man bija bail no Diānas. Laikam jau tāpēc, ka šo neprātīgo skatienu biju redzējusi daudzas reizes iepriekš, tikai ne Diānas acīs. Tādu es biju skatījusi mūsu mātes sejā. Reizēs, kad viņu piemeklēja viņas īpašie stāvokļi. Kad viņa gandrīz līdzinājās satracinātam zirgam, kurš auļo pārāk ātri, lai apstātos, un aizbrāžas nekurienē. Tās bija pēdējās atmiņas par manas mātes seju.

      Es pagriezos un mēģināju aiziet projām, bet Diāna mani apturēja. Viņas nagi sāpīgi iespiedās manā kailajā rokā. – Es nevēlos tavu piedošanu un esmu pārliecināta, ka man tāda vispār nav vajadzīga. Pie velna! – Viņa ļauni pasmīnēja, labi zinādama, ka mums nav ļauts lietot šādus vārdus vectēva mājā. – Labāk lasies pie joda no šejienes un neiedomājies man vēl kādu reizi ieminēties par to savu piedošanu! Nekad vairs! Vai dzirdēji, ko teicu? – Nu jau viņa kliedza, un es māsu tajā brīdī ienīdu. Un laikam jau nekad neesmu pārstājusi nīst.

      Es izrāvu roku no Diānas tvēriena. – Lasies ellē! – es noteicu, parādot viņai, ka arī protu lādēties.

      Māsa iesmējās, bet viņas sejā kaut kas mainījās. Tumsa pamazām izplēnēja – gluži tāpat lietū aizskalojas ūdenskrāsas no audekla. Kādu mirkli es atkal redzēju agrāko Diānu un jau pacēlu roku, lai viņai pieskartos.

      Diāna uzgrieza man muguru, viņas pleci bija sakumpuši.

      – Es jau tur esmu, Mārnij. Jau esmu tur.

      Aiztraukusies projām no viņas istabas, es noslēpos savā skapī, aptvēru ceļgalus ar rokām un lūdzu Dievu, lai māsa mani neatrod. Vectēvs mani no turienes izvilka pēc trim stundām. Ar drebošu roku viņš noglāstīja man galvu, bet es sēdēju trīcēdama.

      Tagad es stāvēju pie garderobes telpas un ar nagiem klusi pieklaudzināju pie durvīm. – Gil? Vai tev viss ir labi?

      Klusums.

      Es paklaudzināju atkal. – Gil? Vai drīkstu ieiet? Tikai es. Viena pati. – Un pēc tam es pateicu vārdus, kurus vienmēr biju vēlējusies dzirdēt no manas māsas lūpām. – Man ir vientuļi bez tevis. Vai drīkstu ieiet? – Es piespiedu pieri vēsajam kokam un aizvēru plakstus. – Lūdzu.

      Klusi iečīkstēdamies, pagriezās rokturis, un durvis tika pavērtas par dažām collām, atklājot iekšā valdošo visaptverošo tumsu. Gaismas trīsstūris apspīdēja Gila zeltainos matus. Īsu mirkli manī atkal paraudzījās Diānas acis, un tad jau zēns steigšus nolieca galvu un pievērsa uzmanību kaut kam, ko turēja rokās.

      Man radās izdevība pavērt durvis plašāk. Es iegāju, notupos puisēna priekšā un pārsteigta pamanīju, ka viņš rokās auklē okeāna gliemežvāku.

      – Vai tu jūties labi? – es vaicāju.

      Klusuma apņemts, viņš pastiepa gliemežvāku un pielika man pie auss. Man bija nepieciešami visi iekšējie spēki, lai neatrautos, neizsistu gliemežnīcu viņam no rokām, iespējami tālāk no manis. Tomēr es paliku turpat kā zemē ieaugusi un klausījos okeāna viļņu atbalsī, kas šalkoja no gliemežnīcas perlamutra dzīlēm.

      Lai