Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

ir redzami, jo tev ir jautrāka dzīve. Viņa ir trīsdesmit septiņus gadus veca sieviete, kurai nav izdevies atbrīvoties no popularitātes koncepcijas. – Labi, – es saku. – Nu tad izpriecājieties.

      – Noteikti. Paldies, – viņa nosaka, pārmezdama somu pār plecu. Tikmēr Hārpera rausta Džoziju aiz rokas un lūdzas, lai viņa neiet projām. Gluži negribot es sajūtu aizkaitinājumu un iedomājos, ka meita nekad tik aizrautīgi neiebilst pret manu prombūtni. No otras puses, ir mazliet grūtāk būt mātei, nekā laiku pa laikam ievelties iekšā un patēlot jautro krustmāti.

      – Man jāiet, mīlulīt, – Džozija nosaka, pietupdamās, lai noskūpstītu Hārperas apaļīgo vaidziņu. Tad viņa pieceļas un dodas uz priekšnamu. Sekodama viņai, ieraugu māsas telefona ekrānā Geiba vārdu un varu tikai iztēloties, ko viņa tam stāsta par mani.

      – Atā, Džozij, – es nosaku, piepeši gluži savādā kārtā vēlēdamās, kaut viņa neietu projām. Lai tās būtu mēs abas, kuras grasītos kopā aiziet vakariņās.

      – Atā, – viņa nosaka un, neatraudama skatienu no telefona, dodas ārā pa durvīm un uz priekšu pa celiņu.

      Kādu brīdi noskatos māsai pakaļ un tad pasaucu viņu vārdā. Džozija pagriežas, lai palūkotos uz mani, un viņas garie, gaišie mati noplīvo pāri sejai.

      – Jā?

      – Vai tu vismaz padomāsi par to, par ko mēs runājām? – es apjautājos, negribēdama skaļi izkliegt Daniela vārdu. – Lūdzu?

      – Ak jā. Skaidrs, – Džozija nosaka nevērīgā tonī, kas liecina, ka viņa ne tikai melo, bet arī grib, lai es zinātu, ka viņa melo. – Tūlīt pat sākšu domāt.

      TREŠĀ NODAĻA

DŽOZIJA

      – Īstajā brīdī, – es saku Geibam, kad viņš pievienojas man “Trīs vietējo” bārā; šī ir viena no mūsu ierastajām kafejnīcām. Norādu uz viņa panēto jūrasvelnu un auksto arbūzu zupu, ar kuru piekukuļoju viņu, kad Geibs man pavēstīja, ka esot pārāk noguris, lai pieceltos no dīvāna. Geibs ir ēdiena baudītājs uz robežas ar ēdiena apustuli, un viņu vienmēr iespējams motivēt ar nākamo maltīti, it īpaši tad, ja es apsolos izmaksāt – ko es arī izdarīju šodien, nosūtot viņam īsziņu no māsas mājas.

      – Ko viņa izdarījusi šoreiz? – viņš apjautājas. Vēl pat neesmu Geibam neko izstāstījusi par mūsu sarunu, tikai to, ka viņš man ir vajadzīgs, lai vērstu par labu “Mereditas efektu” – tas ir manis izgudrots apzīmējums visām tām nejaukajām izjūtām, kuras māsa bieži vien man sagādā.

      – Pāriešu pie viņas pēc brīža, – es saku. – Taču nu visu pēc kārtas.

      Pasniedzu Geibam savu telefonu un noskatos, kā viņš lasa elektroniskā pasta vēstuli, kuru saņēmu automašīnas novietošanas brīdī.

      No kā: Andrea Kārlaila

      Datums: 18. augusts

      Kam: Džozefīnei Gārlendai

      Temats: Klases vecāku komiteja

      Cienītā Džozefīne (jeb Džozijas jaunkundze)!

      Paldies par lielisko pirmo skolas dienu. Edija pārnāca mājās pilnīgi sajūsmināta, un es zinu, ka tas ir liels Jūsu nopelns. Paldies arī par to, ka nosūtījāt mājās Edijas zobiņu. Esmu pārliecināta, ka arī Zobu feja jutīsies pateicīga par Jūsu rūpēm.

      Nosūtīšu brīvprātīgo pieteikšanās veidlapu rīt, taču gribēju jau uzreiz pateikt, ka esmu ar mieru kļūt par vienu no tām kandidātēm, kuru vārdi būs sarakstīti uz izlozes lapiņām. Jūtos droša, ka varu būt noderīga, nodrošinot komunikāciju ar citiem vecākiem.

      Jebkurā gadījumā ar nepacietību gaidu tikšanos ar Jums atvērto durvju dienā. Esmu dzirdējusi par Jums (un Jūsu ģimeni) daudz laba no Vila. Pasaule ir maza, vai ne?!

Ar cieņuAndrea

      – Interesanti, – Geibs novelk, uzlikdams manu telefonu uz bāra letes man priekšā. – Ko tu par to domā?

      Tas man Geibā patīk. Viņš vienmēr jautā, ko es domāju, pirms pavēstīt man, ko domā viņš – gluži pretēji Mereditas un patiesībā ļaužu vairuma pieejai.

      – Īsti nezinu, – es saku. – Varbūt tas ir no sērijas “turi draugus savā tuvumā un ienaidniekus vēl tuvāk”?

      – Varbūt, – Geibs nosaka. – Taču es te nesaskatu norādes par kādu tālejošāku motīvu. Protams, izņemot acīmredzamo pielabināšanos skolotājai.

      – Un kādas norādes tu te saskati? – es jautāju, alkdama pēc Geiba bezkaislīgās analīzes.

      – Patiesībā tikai pieklājību.

      Es negribīgi pamāju. Būtu daudz vieglāk ienīst Vila sievu, nekā tikt galā ar iespēju, ka patiesībā viņa varētu būt patīkams cilvēks.

      – Vai tu esi viņai atbildējusi? – viņš apjautājas, malkodams SweetWater 420 šķirnes alu, kuru es arī biju viņam pasūtījusi.

      – Vēl ne.

      – Bet atbildēsi?

      – Jā, nāksies, – es saku. – Noteikumi paredz, ka mums jāatbild uz vecāku elektroniskā pasta vēstulēm.

      – Un tu vienmēr ievēro noteikumus, – viņš paironizē.

      – Patiesībā jā. Vismaz skolā… Domā, es varētu viņu izvēlēties par klases vecāku komitejas pārstāvi?

      – Ko tas īsti nozīmē?

      – Kā jau Andrea tik daiļrunīgi norāda, tas nozīmē komunicēšanu ar citām mātēm, – es saku, palielinot sarkasma devu un pārspīlējot franču akcentu, lai gan pati nezinu, ko gribu ar to pateikt, atskaitot pārmetumu par tik pretenciozu vārdu izvēli.

      – Nu tad pamet viņai kaulu, – Geibs saka. – Tas būs labas gribas žests.

      Es savelku seju grimasē.

      – Jēzīt, Džo. Tev patiešām vajadzētu nomierināties jautājumā par Vilu. Tā ir seno laiku vēsture.

      – Es zinu, – nosaku, domādama, ka man kopš Vila ir bijusi vismaz viena liela šķiršanās un vēl kāds pusducis vilšanos.

      – Patiesībā es pat nedomāju, ka tu jebkad būtu viņu patiesi mīlējusi, – Geibs saka.

      Esmu dzirdējusi viņa teoriju šajā jautājumā jau agrāk un gribu tai ticēt, taču man tas nekad nav īsti izdevies, it īpaši tagad, kad esmu iepazinusies ar Vila mazo meitiņu. Iedomājos par spraugu viņas zobos un sajūtu ilgas, kas robežojas ar patiesām sāpēm.

      – Tas ir smieklīgi, – es saku. – Skaidrs, ka es viņu mīlēju.

      Geibs parausta plecus. – Tava rīcība norāda uz pretējo. Tu pati izjauci tās attiecības.

      – Nemaz, – es nosaku, domājot, ka tieši viņš jau nu labi zināja, cik sarežģīti tas patiesībā bija.

      – Jā, – viņš saka. – Un tagad paskaties tik uz tevi.

      – Ko tu ar to gribi teikt?

      – Tu esi nonākusi tik tālu, ka ēd cūkgaļas burgerus kopā ar mani, – viņš nosaka, būdams īsts pašnoniecināšanās karalis.

      – Kas vainas cūkgaļas burgeriem? – es smaidot nosaku, jau tagad juzdamās labāk.

      Geibs ir bijis mans labākais vīrieškārtas draugs