Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

sapņains: viņš acīmredzami jau bija sācis ilgoties pēc Sofijas. – Kur ir meitenes? – viņš apjautājās. Par “meitenēm” Daniels allaž bija dēvējis Džoziju un Mereditu.

      – Meredita ir augšā, savā istabā… Džozija ir izgājusi… kaut kur.

      Daniels pamāja un tad sāka palīdzēt mātei saiņošanā, pasniegdams viņai līmlentes gabalus vai pieturēdams lentīti ar īkšķi, kamēr viņa sēja. Viņš nebija nekāds lielais runātājs, taču bija neparasti pļāpīgs šajā vakarā un nespēja vien beigt jūsmot par Sofiju. Daniels atklāja, ka viņu attiecības esot nopietnas un viņi esot apņēmušies iziet praksi ķirurģijā vienā slimnīcā.

      – Tu domā, ka viņa būs īstā? – Eleina apjautājās.

      – Jā gan, – viņš atbildēja, uzlūkodams māti ar mīlas pilnām acīm. – Viņa ir tik apbrīnojama… un es nespētu iztēloties vēl labāku māti saviem bērniem.

      Eleina uzsmaidīja dēlam, domādama, ka par spīti savai jaunībai un godkārīgajiem plāniem, viņš likās saprotam, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Viņa prātoja, vai par to jāpateicas vecāku audzināšanai, vai arī viņš vienkārši tāds bija piedzimis. Eleina nosprieda, ka pa druskai no abiem, un noskūpstīja Danielu uz pieres, kad viņš izlēma iet augšā nomazgāties dušā.

      Pa ceļam uz savu istabu viņš pagāja garām Mereditas atvērtajām durvīm. Māsa pacēla galvu un apjautājās, vai var aizņemties no viņa Meisijas Grejas kompaktdisku. Daniels to atnesa un piekodināja Mereditai būt uzmanīgai un nesaskrāpēt disku.

      – Es jau neesmu Džozija. Es nebojāju mantas, – viņa atbildēja. Meredita zināja, ka viņas sejas izteiksme ir drūma, taču neko nevarēja tur padarīt: atlika tikai vainot tuvojošās menstruācijas, laika apstākļus un vecāko māsu, kura bija viņu izvedusi no pacietības, iziedama no mājas pārlieku apspīlētos džinsos un pārmēru miniatūrā krekliņā.

      – Vai viss kārtībā? – Daniels viņai apvaicājās.

      – Ko tu ar to gribi teikt?

      – Tu izskaties skumja.

      – Man tāda seja, – viņa atbildēja.

      Daniels apsēdās uz viņas gultas malas un uzdeva vēl dažus jautājumus par aktiermākslas kursiem un to, vai māsai kāds patīk. Kāds puisis. Viņa pavilcinājās, gandrīz atklādama Danielam, cik vientuļa pēdējā laikā jūtas, tomēr pārdomāja. Tad nu brālis padevās un aizgāja mazgāties. Kad viņš bija projām, Meredita sajutās vainīga par to, ka nav neko pateikusi par Sofiju, par to, cik ļoti viņai meitene patikusi. Viņa apņēmās to izdarīt nākamajā dienā. Rīt viņa izturēsies pret visiem mīļāk, viņa sev solīja, aizvērdama acis un ieklausīdamās, kā Meisija Greja dzied: “Es ticu, ka mūs šurp atvedis liktenis.”

      Apmēram pēc stundas, pēc ilgas, karstas dušas, Daniels atkal parādījās virtuvē, kur viņa māte vēl aizvien noņēmās, apsienot ar lentītēm kastītes ar paštaisītām siera standziņām, kuras viņa allaž dāvināja kaimiņiem.

      – Aši aizbraukšu pēc kāda burgera, – Daniels paziņoja.

      Eleina paraudzījās uz viņu un sarauca pieri. – Ar slapju galvu? Tu saaukstēsies.

      Viņš paķēra savu Jeila Universitātes beisbola cepurīti un zaļu šalli no āķa pie durvīm un uzlika abus. Eleina apmierināti pamāja un tad atkal pievērsās lielam, sarkanam pušķim.

      – Drīz atgriezīšos, – Daniels viņai pavēstīja, atverot durvis.

      – Labiņi, – viņa attrauca, šoreiz nepaceldama galvu. Eleina nezināja, ka tas būs pēdējais vārds, ko viņa pateikusi savam dēlam.

      Daniela bērēs Robs runāja par šīm pēdējām dienām, par to, cik viņš bijis krietns dēls, par to, cik ļoti viņš mīlējis savu ģimeni un draugus, un Sofiju. Viņš runāja par to, cik ļoti vecāki lepojušies ar Daniela sasniegumiem un kā tie nobālējuši salīdzinājumā ar viņu lepnumu par dēla raksturu un līdzcietību.

      – Viņš ne reizi divdesmit piecu gadu laikā nelika mums vilties, – Robs noteica. Viņa balss drebēja, klusuma brīži sāpīgi ieilga, viņam cenšoties savaldīties. – Ne reizi.

      Vēlāk Eleina iedomājās, cik daudzi cilvēki no baznīcā sanākušajiem tobrīd domāja, ka viņas vīrs pārspīlē. Bez šaubām, tēvam pienākas runāt superlatīvos par savu mirušo dēlu. Bez šaubām, viņam pienākas iztēlot šo bērnu par izcilību. Taču Daniels patiešām bija izcils, un dažkārt viņai patiešām gluži neizskaidrojamā kārtā likās, ka viņa izcilība padarījusi dēlu uzņēmīgāku pret traģēdiju. Ka tad, ja Daniels būtu dziļi samaitāts vai vienkārši parastāks, bezmērķīgāks, neapdomīgāks divdesmitgadnieks, kurš katrā izdevīgā gadījumā piedzertos vai pārgulētu ar gadījuma meičām, tad varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Taču viņš bija zelta puisēns, pārāk labs šai pasaulei.

      Dažkārt Eleina pat jautāja sev, vai viņa būtu ar mieru mainīties – tā bija viena no nebeidzamajām variācijām par nežēlīgo “ja nu” spēli. Ja nu Daniels tovakar nebūtu braucis pēc tiem burgeriem? Ja nu viņa būtu uzstājusi, ka pagatavos olu kulteni? Ja nu viņa būtu dēlu aizkavējusi, lai sakārtotu olīvzaļo šalli, kas karājās viņam ap kaklu, viens stūris garāks par otru? Ja nu viņa būtu vienkārši piegājusi klāt, noskūpstījusi dēla neskūto vaigu, pateikusi kaut ko, jebko, ne vien “labiņi”?

      Viņa zina atbildes. Zina, ka ar to būtu pieticis, lai Daniela automašīna nesaslīdētu uz ledus Mūrsmilas un Nortsaidas ielas krustojumā nepilnu divu jūdžu attālumā no mājām. Un ka viņai nevajadzētu satikties ar to līdzjūtīgo, sirmo policistu, kurš parādījās durvīs aptuveni pēc pusstundas, patruļmašīnas bākugunīm metot spocīgus sarkanus un zilus zibšņus uz mauriņa. Viņai nevajadzētu zvanīt Robam, satraukumā spiežot atkārtojuma taustiņu vēl un vēl, līdz viņš beidzot atbildētu no Memfisas lidostas. Viņai nevajadzētu skaļi izteikt tos vārdus un pēc tam pamodināt Mereditu, lai atkārtotu tos otro reizi. Viņai nevajadzētu veltīgi censties sadzīt rokā Džoziju un tad braukt uz Greidija slimnīcu ar vienu no saviem trim bērniem, egoistiski lūdzoties, lai kaut kas būtu sajaukts, cerot, ka tas izrādīsies jebkurš cits, tikai ne Daniels. Viņai nebūtu baiso atmiņu par to, kā nu jau bijušais vīrs ieradās slimnīcā vēlā naktī un apskāva abu mirušo dēlu, izšņukstot viņa vārdu atkal un atkal, un atkal.

      Tā vietā šajā otrajā realitātē, tajā, ko viņi visi veltīgi iztēlojās, Daniels būtu laimīgi apprecējis Sofiju un kļuvis par tēvu diviem vai trim bērniem. Viņš kaut kur strādātu par ārstu, visticamāk, ka šeit pat, Atlantā, un mainītu pasauli, glābjot cilvēku dzīvības. Viņam apritētu četrdesmit gadi šī gada beigās, un tā būtu vecāka un gudrāka versija par to jauno vīrieti, kāds viņš reiz bija. Cilvēks, kurš saprot, ka nekas nav svarīgāks par ģimeni. Ka mīlestība ir pirmajā vietā.

      Viņi centās cits citam to atgādināt – visu to, par ko Daniels bija iestājies un ko viņš būtu vēlējies sagaidīt no savas ģimenes. Dažkārt viņi pat pieņēma lēmumus, domājot par viņu, vai arī iztēlojās, ka viņš noskatās uz tiem no augšas. Taču tas nespēja atvieglot viņu sāpes vai vainas apziņu. Tagad, pēc teju piecpadsmit gadiem, viņš vēl aizvien bija miris, bet viņi atradās turpat, kur vienmēr. Vēl aizvien atcerēdamies, nožēlodami, prātodami par to, kas būtu, ja būtu.

      PIRMĀ NODAĻA

DŽOZIJA

      Ir pirmā skolas diena, cerīgs un jauns sākums: vismaz tā es sev cenšos iestāstīt, stāvot savas vērīgās un kārtīgi nomazgātās auditorijas – desmit zēnu un vienpadsmit meiteņu – priekšā savā izejamajā tērpā: zeltainās baletkurpītēs, pelēkas