Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

elektronisko pastu.

      – Es gribu teikt, ka galīgi garām, – Džozija piebilst, nelikdamās mierā.

      – Kas notika? – es apjautājos, atcerēdamās, ka šodien bija pirmā skolas diena, un juzdamās pārliecināta, ka atbilde ietvers kādu informāciju par Vilu vai viņa sievu, vai viņu meitu, kura ir iedalīta Džozijas klasē. Viņa tikpat kā nav runājusi ne par ko citu kopš klases audzēkņu saraksta saņemšanas vasarā, izlikdamās, ka ir sašutusi par apstākli, kas, cik man zināms, sirds dziļumos viņu iepriecina. Džozijai patīk drāmas, kuros iesaistīti viņas pielūdzēji, vienalga, agrākie vai tagadējie.

      Viņa nopūšas, atbalstīdamās pret manu rakstāmgaldu. – Ar ko lai sāk? – Džozija vaicā, kamēr es uzlūkoju māsas nobružātās zelta baletkurpes un atgādinu viņai, ka pie mums nav pieņemts iekštelpās staigāt āra apavos.

      – Nu beidz, Merij, – viņa nosaka, it kā šī būtu pirmā reize, kad mēs par to runājam. – Tu izturies tā, it kā es būtu ienākusi no sūdu lauka. Tev patiešām vajadzētu sākt lietot kādas zāles pret saviem obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem – esmu dzirdējusi, ka sertralīns esot labs.

      Es viņu pārtraucu, prātodama, vai tikai viņa nav slepus izdibinājusi, ka es tiešām lietoju sertralīnu. Ošņāšanās manā zāļu skapītī būtu tieši viņas dabā. – Pirmkārt, tu noteikti būtu varējusi negribot uzkāpt kam tādam, kas nav vēlams istabās, kurās mēs dzīvojam un ēdam. Turklāt šī ir mūsu māja un mūsu noteikumi. Tāpēc… lūdzu.

      Viņa mani pārsteigti uzlūko un tad nevērīgi nomet kurpes; viena aizslīd zem mana krēsla. – Tavai zināšanai, es lasīju etiķetes sleju, un tur bija teikts, ka tas esot “bezgaumības kalngals uzaicināt mājās viesus un tad likt viņiem novilkt ko vairāk par virsdrēbēm”, – Džozija nosaka, ar pirkstiem izveidodama gaisā “pēdiņas”, kamēr es iztēlojos, kā viņa iegūglē jautājumu un tad iegaumē atbildi, kas viņai der, nepievēršot uzmanību visiem pārējiem viedokļiem, ieskaitot tos, kuri aizrāda, cik nehigiēniski ir staigāt pa māju āra apavos.

      – Nu, es neesmu tevi uzaicinājusi ciemos, vai ne? – es saku, arī izveidodama ar pirkstiem “pēdiņas”.

      Zinu, ka pastāv vismaz piecdesmit procentu liela iespēja, ka viņa varētu apcirsties un aizskriet, un šīs izredzes mani nebiedē. Tā kā Džozijas ādas biezums allaž ir bijis atkarīgs tikai no viņas vēlēšanās, un tā kā viņai neapšaubāmi noderētu kāda bezmaksas terapija, viņa tikai parausta plecus un patur sev pēdējo vārdu. – Nu, man šķiet, ka man varētu būt kāju sēnīte. Nesaki, ka netiku tevi brīdinājusi.

      – Mēs riskēsim, – es nosaku un tad ķeros vērsim pie ragiem. Jo ātrāk es ļaušu Džozijai tikt galā ar Vilu, jo ātrāk viņa aizbrāzīsies uz savu laimīgo stundu vai vēl kādu bezjēdzīgu nodarbi, kuru ir ieplānojusi pēc tam. – Tad kāda viņa ir? Vila meita?

      – Viņu sauc Edija. Saīsinājumā no Ēdenes. Tas ir Andreas meitas uzvārds, – Džozija nosaka un tad apklust, lai ar basām kājām aizstaigātu līdz ledusskapim un atvērtu tā durvis. – Un, lai kā man gribētos tev pavēstīt, ka viņa ir izlutināta pārgudrele… patiesībā viņa man patīk. Viņa ir jauka, aizraujoša un visādā ziņā burvīga.

      – Tas ir lieliski, – es saku.

      – Lieliski? Tas nepavisam nav lieliski. Tas ir sāpīgi. Ikdienas atgādinājums par to, kā man nav, – viņa nosaka, paķerot no apakšējā plaukta Nolana alus skārdeni, noraudama vāciņu un iedzerdama krietnu malku. – Un varu derēt uz jebko, ka Vila Kārlaila kundze pieteiksies darbam vecāku komitejā. Pagaidi vien.

      – Tu esi skolotāja. Vai tad tu pati nevari izvēlēties vecāku komiteju? – es apjautājos, vienlaikus noraidīdama ielūgumu uz dzimšanas dienas ballīti kādā no tām piepūšamo atrakciju istabām, kurās bērni, visticamāk, var dabūt smadzeņu satricinājumu vai kādu ādas slimību, nekā gūt kādu prieku.

      – Pēdējais vārds pieder man. Taču tas ir brīvprātīgs pasākums. Viss atkarīgs no tā, kura māte ieskatīsies manis nosūtītajā zīmītē. Un ja viņa būs vienīgā brīvprātīgā… – Džozija nopūšas, atstājot teikumu nepabeigtu.

      – Pirmkārt, tev būs vismaz pieci brīvprātīgie, – es nosaku, domādama par visām tām enerģiskajām mātēm Hārperas pirmsskolas grupiņā. – Un pat ja nē, tu varēsi izvēlēties kādu citu māti un cerēt, ka viņa par to neuzzinās.

      Par spīti Džozijas apgalvojumiem, ka skolotāja darbs ir profesija, kas iztukšo cilvēku emocionāli, fiziski un garīgi, man allaž šķiet, ka tas nav īsti pārliecinoši. Man viņas darbs nemaz neliekas tik sarežģīts, katrā ziņā ne salīdzinājumā ar mana juridiskā kantora politikām un spiedienu, un it īpaši ņemot vērā viņas ikgadējo desmit nedēļas ilgo atvaļinājumu.

      – Ak, viņa to uzzinās, – Džozija nosaka. – Tādas lietas vienmēr nāk gaismā.

      Es pamāju, ļaudama viņai šajā ziņā paturēt virsroku. Mātes vienmēr runā. Patiesībā, ja vien Vila sieva nav pārsteidzoši taktiska vai neatrodas neiedomājamā neziņā par vīra pagātni, visticamāk, puse māšu jau ir dzirdējušas baumas par viņu bērnu pirmās klases skolotāju. – Nu, es jau tev teicu, ka tev vajadzēja iejaukties, – es saku, atcerēdamās, kā biju viņai ieteikusi aprunāties ar direktoru jau pirms vairākām nedēļām, lūdzot pārcelt šo konkrēto bērnu uz citu klasi “personisku iemeslu” dēļ.

      – Kad es saņēmu klases skolēnu sarakstu, jau bija par vēlu, – viņa saka. – Tas jau bija nosūtīts vecākiem.

      – Nu un tad? – es prasu.

      – Tad viņi zinātu, ka es esmu likusi samainīt klases.

      – Nu un tad? – es atkārtoju.

      Džozija blenž uz mani un tad iedzer vēl vienu lielu alus malku. – Mīlestības pretpols ir vienaldzība. Un klašu samainīšana nebūtu vienaldzīgs gājiens.

      – Nu, izsekošana arī ne, – es riskēju piezīmēt. – Un tas tevi nekad nav atturējis.

      Džozija nosmaida, acīmredzami uzskatīdama, ka izsekošana ir kaut kas līdzīgs goda zīmei. – Es neesmu izsekojusi Vilu gadiem ilgi. Līdz jaunākajiem notikumiem. Turklāt nevainīgu pabraukāšanos nevar dēvēt par izsekošanu. Es taču neapmētāju ar olām viņa māju. Es tikai gribēju redzēt, kur viņš dzīvo.

      – Pareizi, – es piezīmēju, domājot, ka Vils un viņa sieva droši vien neuzskatītu šādu braukāšanu gar viņu māju par gluži nevainīgu. Droši vien pareizāks apzīmējums būtu “spokaini satraucošs”.

      – Vai esmu tev teikusi, ar ko viņa brauc? – Džozija apjautājas ar ļauna prieka pieskaņu balsij.

      – Tu pieminēji minifurgonu, – es nosaku, domājot, ka viņas uzvara ir visai sekla. – Varbūt tā ir viņa automašīna, – es piebilstu.

      – Nekā. Tai uz bufera bija Čārlstonas koledžas uzlīme, – viņa saka. – Tā ir viņas skola. Viņas automašīna. Lūdzu, nošauj mani, ja es kādreiz sākšu braukt ar minifurgonu.

      – Vai tu aizmirsti, ka es braucu ar minifurgonu? – es apjautājos, prātodama, vai Džozija tīšām cenšas mani apvainot, vai arī tas viņai izdodas gluži dabiski.

      – Kā es varētu kaut ko tādu aizmirst? – viņa jautā. – Negribu tevi apvainot. Galu galā mēs ar tevi acīmredzot esam ļoti dažādas.

      – Acīmredzot, – es nosaku, brīnīdamās par to, ka mums ir vieni un tie paši vecāki un audzināšana. Nākamajā mirklī es iedomājos par vienīgo cilvēku pasaulē, kuram