Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

vēlāk atsūtīja ar roku rakstītu zīmīti. Tur nebija teikts nekas briesmīgi dziļš, tikai tas, ka viņam esot ļoti žēl un ka viņš allaž esot uzskatījis manu brāli par savu paraugu “praktiski visādā ziņā”. To darīja daudzi cilvēki – Daniels bija visnotaļ lielisks puisis, taču tas, ka Geibs bija papūlējies, lai izteiktu savu apbrīnu, daudz ko nozīmēja. Tāpēc tad, kad pēc dažām nedēļām ieraudzīju viņu East West Bistro Atēnās, es piegāju klāt un pateicos.

      Viņš pamāja, un es jau gaidīju, ka sekos neveiklā iztaujāšana par to, kā man klājas. Taču viņš to nejautāja, tikai vēlreiz atkārtoja, ka viņam ļoti žēl, un tad mainīja tematu, par ko es biju tikpat pateicīga kā par jebkādu līdzjūtības vēstuli. Mēs norunājām visu atlikušo vakaru, un, kad kafejnīcu slēdza, viņš pavadīja mani līdz dzīvoklim un nevērīgi palūdza manu telefona numuru. Es Geibam pateicu, ka man ir draugs – tas bija zināmā mērā pārspīlējums, es tikai biju sametusies kopā ar kādu beisbola spēlētāju, – taču man gribējās skaidri likt manīt, ka Geibs man nepatīk tādā ziņā. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka tas nekas, viņš tikai gribot satikties ar mani pa draugam. – Vienmēr esmu uzskatījis tevi par ašo meiteni.

      Tā kā es viņam noticēju, un tāpēc, ka vairāk par visu biju ašā meitene, es Geibam iedevu savu telefona numuru, un mēs uzreiz sadraudzējāmies. Lielākoties mēs sēdējām bāros un dzērām – vai arī sēdējām dzīvoklī pie kāda no mums un dzērām. Taču vēl mēs staigājām ar viņa suni, mūžvecu melnu labradoru vārdā Vudijs, un mācījāmies antropoloģiju, nezinot, ka otrs arī ir to izvēlējies, un gājām uz koncertiem, un pa reizei uzsmēķējām pa kādam kāsītim.

      Mūsu draudzība likās neparasta, tāpēc ka tā tāda bija. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām puisis un meitene, bet tāpēc, ka patiesībā mums bija maz kopīga, pat koledžas laikos, kad visiem bija daudz kopīga. Geibs nepiederēja pie vairākuma un bija mazliet hipsteris, atšķirībā no manām draudzenēm vai puišiem, ar kuriem es parasti satikos. Man viņš likās atsvaidzinošs, lai arī viņam piemita tendence mani rotaļīgi atsēdināt. Es drīz vien vairs nespēju saskaitīt tās reizes, kad viņš neticīgi bija paskatījies uz mani un sacījis: “Kā tu vari to nezināt?” vai arī: “Tev patiešām vajadzētu izlasīt to/ noskatīties šo/ noklausīties vēl kaut ko”. Taču es redzēju, ka viņš novērtē manu neliekuļoto vienkāršību, tāpat kā man patika viņa daudzie slāņi, un kaut kādā veidā mēs sapratāmies.

      Gadu gaitā Meredita un mana māte bija apšaubījušas mūsu platoniskās attiecības, pārmetot mums slepenas attiecības. Viņas uzskatīja, ka Geibs ir manī ieķēries (ja ne vairāk) – vai arī es esmu ieķērusies viņā. Es allaž strikti apgalvoju, ka tā nav. Jā, ļoti iespējams, ka starp labiem pretējā dzimuma draugiem allaž pa brīdim pazibēja pa kādai valdzinājuma druskai, it īpaši tad, ja abi bija pavairāk iedzēruši. Taču Geiba un manā gadījumā ar to nekad nepietika, lai liktu mums zaudēt spriešanas spējas vai, vēl ļaunāk, mudinātu mūs patiešām uzsākt attiecības. Un tas kļuva par vārdos neizteiktu apņemšanos, ka neviens no mums nevēlēsies riskēt ar mūsu dārgo draudzību iekāres, vientulības vai tukšas ziņkārības vārdā. Citiem vārdiem sakot, mēs bijām dzīvs pierādījums tam, ka meitenes un puiši patiešām var būt tikai draugi.

      Protams, palīdzēja arī tas, ka Geibs nebija mans tips un es nebiju viņējais. Es biju apaļīga gaišmate, bet Geibam patika miniatūras un kārnas brunetes – jo eksotiskākas, jo labāk. Viņa divas pēdējās draudzenes bija aziātes, un, skatoties zemāk par kaklu, abas bija atgādinājušas pusaugu puikas. Tikmēr man patika platplecaini, gludi skūti un zilacaini džeki, kuri nepavisam nelīdzinājās Geiba lunkanajam augumam, tumšajām acīm un mūžīgajiem piecu dienu rugājiem, kas bieži vien sāka izskatīties pēc īstas bārdas (un tas man galīgi nepatika).

      – Nepārproti mani, – Geibs saka, pamādams bārmenim, lai viņš atnestu otru alu. Pēc sejas izteiksmes redzu, ka viņš vēl aizvien runā par Vilu. Skaidrs, ka viņš beigās nosaka: – Man prieks, ka jūs abi izšķīrāties.

      – Liels paldies, – es nosaku. – Tu priecājies par to, ka man ir trīsdesmit septiņi gadi un es esmu vientuļa un izmisusi?

      Viņš pasmaida un nosaka: – Apmēram.

      Uzsmaidu Geibam, tāpēc ka zinu, ko viņš ar to gribējis teikt, un jūtu to pašu. Es allaž jūtos mazliet priecīgāka, kad Geibs ir viens, un jutu absolūtu atvieglojumu, kad viņš sarāva attiecības ar pēdējo draudzeni, neizturami snobisku meiteni no galerijas, kura visu laiku mētājās ar slavenību vārdiem. Nevarētu teikt, ka mēs nevēlētu viens otram labu, tāpēc ka mēs to vēlam. Es gribētu, lai Geibs iemīlētos un apprecētos, un nodibinātu ģimeni (lai arī viņš nav pārliecināts, ka ir tam radīts), un es zinu, ka viņš novēl man to pašu. Taču ir grūti noliegt klasisko nelaimīgas personiskās dzīves vienojošo momentu, kas nav nekas neparasts divu tuvu un vientuļu draugu starpā. Turklāt mēs vienmēr esam zvērējuši, ka nekad nesatiksimies ar kādu, kurš neiederēsies mūsu draudzībā. Patiesībā Geibs reiz to nodēvēja par atlases mehānismu – veidu, kā atsijāt nestabilas, greizsirdīgas meitenes, kuras viņš pie reizes dēvē arī par “psihopātu komplektu”.

      Interesanti, ka vienīgais cilvēks, kuram jebkad ir bijušas problēmas ar Geibu, izrādījās Vils, kurš viņu nodēvēja par “depresīvo ākstu”. Tā bija negodīga apsūdzība, jo Geibs nekad necenšas ne uz vienu atstāt iespaidu. Turklāt viņš nav arī depresīvs, tikai mazliet svaidīgs un indīgs, un tas dažreiz spēj cilvēkus nogurdināt. Taču viņš var būt arī patiesi asprātīgs, ar tik lielu augstsirdību un jūtīgumu, ka šīs īpašības atsver jebkādus trūkumus. Es nebūt nešaubos par to, ka Geibs manā labā būtu ar mieru izdarīt jebko.

      – Tad kas lēcies Mereditai? – viņš apjautājas, mainīdams tematu.

      Es nopūšos un izstāstu viņam par pēdējiem jaunumiem – ka viņas ar mammu ir iecerējušas grandiozu plānu, ko īstenot decembrī. – Zini, aprit piecpadsmit gadi…

      Būdams patiesi uzmanīgs klausītājs, viņš uzlūko mani un gaida.

      – Viņas grib apciemot Sofiju. Ņujorkā, – es turpinu.

      – Sofiju? – Geibs apjautājas, un es aptveru, ka neesmu pieminējusi viņas vārdu gadiem ilgi. Atšķirībā no Mereditas un mammas es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu ar viņu kontaktēties.

      – Nu, to meiteni, ar kuru viņš satikās.

      – Ak jā… – Geibs pašūpo galvu un iesvilpjas.

      – Tieši tā, – es saku. – Briesmīgi neveselīgi, vai ne?

      – Tas ir mazliet savādi… to nevar noliegt. – Redzu, ka viņš cenšas izturēties piesardzīgi, tāpat kā vienmēr, kad tiek pieminēts Daniels.

      – Tas ir ļoti savādi. Ērmoti. Viņām visām vajadzēja atstāt to visu pagātnē.

      Geibs sarauc uzacis un palūkojas manī, un es redzu, ka viņš atkal domā par Vilu. Gandrīz spēju to izlasīt aplītī virs viņa galvas: “Vai tā nav jūsu kopīgā nelaime?”

      – Kas ir? – es apjautājos, nostādamās aizsardzības pozīcijā.

      – Nekas, – viņš atbild ar tik uzsvērti nevainīgi ieplestām acīm, ka esmu spiesta rīkoties strauji. Paņemu savu telefonu un uzrakstu elektroniskā pasta vēstuli, ar abiem īkšķiem veikli bungojot pa ekrānu.

      No kā: Džozija

      Datums: 18. augusts

      Kam: Andreai Kārlailai

      Temats: Klases vecāku komiteja

      Cienītā Andrea!

      Liels