Dzīves līkloči. Emīlija Gifina

ar maziem bērniem brauc, – es atbildu, domādama, ka dzīvē nav nekā labāka par mazo podziņu, kas automātiski atver slīdošās durvis pirms bezpalīdzīgās atvases piesprādzēšanas vai atsprādzēšanas.

      – Praktiskie ar maziem bērniem un gaumes izjūtu… nebrauc, – Džozija nosaka.

      – Ļoti mazs paldies, – es nosaku, nikni pablenzdama uz viņu.

      – Nav par ko, – māsa smaidot atteic, apstiprinādama manas aizdomas par to, ka zināmā mērā viņai patīk konfliktēt, it īpaši ar mani.

      Es izmēģinu veiksmi. – Runājot par Danielu, vakar zvanīja mamma…

      – Vai Daniels ar mammu tagad aizstāj viens otru?

      – Vai varu pateikt līdz galam?

      Džozija parausta plecus un tad izlabo manis teikto, tāpat kā mēdz labot savu skolēnu kļūdas. – Jā, tu drīksti pateikt līdz galam.

      – Viņa pieminēja piecpadsmito gadadienu, – es iesāku, uzmanīgi izvēlēdamās vārdus un juzdamās aizvainota par to, ka man tas ir jādara. Ja manos spēkos būtu mainīt Džozijā kaut ko vienu – un es vēlētos mainīt viņā daudz ko –, tad es mainītu to, kā viņa ir tikusi galā ar Daniela zaudējumu. To necaursitamo sienu, kuru viņa ir uzcēlusi ap brāli un viņa piemiņu. Tieši tāpat, kā to izdarīja arī mūsu tēvs.

      – Gadadiena? – viņa iejautājas, satverdama alus skārdeni un tad nolikdama to atpakaļ plauktā, neiedzērusi ne malka. – Es to nesauktu par gadadienu.

      – Patiesībā tā ir gadadiena.

      Viņa papurina galvu. – Gadadienas saistās ar svinībām. Laulības dzīves gadi… dažādi pozitīvi notikumi… nevis nelaimes gadījumi un nāve.

      Tas ir vairāk, nekā viņa ir pateikusi par Danielu vairāku gadu laikā, un nezin kādā perversā veidā vārdi “nelaimes gadījumi” un “nāve”, kas ir izrunāti skaļi, man atgādina nelielu uzvaru. – Gadadiena ir datums, kurā kaut kas ir noticis. Vienalga, labs vai slikts, – es saku, turpinādama runāt mierīgi. Gandrīz pieceļos, lai apliktu roku Džozijai ap pleciem, taču mēs neesam tāda ģimene, kas apskaujas. Vismaz neesam to darījuši gadiem ilgi. Tāpēc es palieku sēžam pie rakstāmgalda un vēroju viņu no droša attāluma.

      Džozija norij siekalas, nolūkodamās uz kāju nagiem, kas ir nokrāsoti koši oranžā tonī. Atceros, kā reiz es viņai teicu, ka cilvēkiem ar apaļīgiem kāju pirkstiem vajadzētu tos lakot neitrālos toņos. Jādomā, ka izturējos mazliet rupji, taču tas bija tikai joks. Viņa tik un tā satrakojās un tad pavēstīja man, ka apaļīgi kāju pirksti esot labāki par strupām kājām, un varu apzvērēt, ka viņas nagi kopš tā laika vienmēr ir neciešami koši.

      Kad viņa nepaceļ skatienu, es nosaucu viņu vārdā:

      – Džozij? Vai tu dzirdēji, ko es teicu?

      Viņa atbild, ka jā, esot mani dzirdējusi.

      – Tāpēc mamma grib, lai mēs kaut ko darītu. Mēs visas trīs. Varbūt pat pieaicinot tēti.

      – Viņai vajadzētu vispirms parunāt ar tēti, – Džozija nošņācas. – Turklāt viņam ir jauna draudzene.

      – Tiešām? – es apjautājos, sajuzdama sašutuma vilni, bet reizē arī greizsirdību par to, ka māsai ir tuvākas attiecības ar mūsu tēvu. – Kopš kura laika?

      – Kopš… es nezinu… jau vairākus mēnešus.

      – Vai es viņu pazīstu? – es apjautājos, domājot, ka tas nevarētu būt nekas pārāk nopietns – tēva Facebook profilā nebija ne miņas no kā tāda, un viņa draudzenes allaž to ir darījušas: ievietojušas fotogrāfijas, bieži vien no ceļojumiem vai no viņa mājas pie Bērtona ezera, un tad pievienojušās viņam, lai parādītos viņa draugu sarakstā.

      Viņa parausta plecus un nosaka: – Viņu sauc Mārsija… Viņa ir reportiere no tiesas zāles. – Tad Džozija turpina drukāt uz iedomātas klaviatūras, kamēr es iztēlojos meiču ar pamatīgu dekoltē un sarkaniem akrila nagiem.

      – Cik viņai gadu?

      – Kāpēc tu vienmēr to prasi?

      – Kāpēc ne?

      – Es nezinu… ap četrdesmit pieciem… šķīrusies… divi dēli… Tad ko mamma ir iecerējusi darīt šajā dīvainajā “gadadienā”? Paēst pusdienas greznā restorānā? Ķerties pie šķīvīša dancināšanas?

      – Džozij! – Es saraujos.

      – Kas ir? – viņa noprasa. – Tu zini, ka mamma tic tām ērmotajām blēņām.

      – Viņa netic šķīvīša dancināšanai… Viņa tic zīmēm.

      – Nu, tas ir smieklīgi. Nav nekādu zīmju. Daniels neliek parādīties varavīksnēm un nemet penijus uz asfalta, – Džozija nosaka ar nepatikas pilnu sejas izteiksmi. – Un tu neesi atbildējusi uz manu jautājumu. Ko viņa ir iecerējusi par godu baisa satiksmes negadījuma gadadienai?

      – Es nezinu, – nosaku. – Varbūt ekskursiju.

      – Vai tev tas šķiet pareizi? – Džozija apjautājas, paceldama skatienu, lai ielūkotos man acīs. – Kaut kāda atpūta tropos…

      Es viņu pārtraucu, kamēr viņa nav paguvusi ieskrieties, un nosaku: – Nedomāju, ka te būtu runa par pareizību vai nepareizību. Un es neko neteicu ne par atpūtu, ne par tropiem. Patiesībā viņa pieminēja Ņujorku.

      – Kāpēc Ņujorku?

      – Sofijas dēļ.

      – Kādas Sofijas?

      – Beidz, Džozij… tu zini, kādas… Daniela Sofijas.

      Māsa pašūpo galvu un nosaka: – Savādi, ka viņas vēl aizvien turpina kontaktēties. Tas ir neveselīgi.

      – Varbūt, – es saku. – Varbūt tāpēc viņa grib turp aizbraukt. Lai visu noslēgtu.

      – Noslēgtu? Daniels nomira pirms piecpadsmit gadiem, Meredita, – viņa nosaka ar tēraudcietu skatienu.

      – Es to zinu, – atbildu.

      Džozija kādu brīdi blenž uz mani, pirms atbildēt. – Un ko vēl tu zini? – Pirms pagūstu reaģēt, viņa turpina: – Viņi būtu izšķīrušies. Viņa būtu salauzusi Daniela sirdi – vai otrādi. Un jebkurā gadījumā mamma būtu to meiteni ienīdusi un apvainojusies uz viņu tāpat kā uz mūsu visu bijušajiem, un līdz šim laikam viņa jau sen būtu aizmirsusi tādu Sofiju. Bet tā vietā…

      – Tā vietā Daniels aizgāja bojā, – es nosaku, domādama, ka tas patiesībā izsaka visu. Daniels gāja bojā, un tas mainīja visu, uz visiem laikiem. Un tas ir jautājums, kuru Džozija, šķiet, allaž palaiž garām neievērotu.

      Džozijas seja kļūst neizteiksmīga, un viņa paziņo, ka ies aprunāties ar Hārperu.

      Es nopūšos un noskatos, kā viņa iziet no istabas. Pēc brīža izdzirdu, kā viņas ar Hārperu skaļi smejas, apstiprinot vienu no abām teorijām, kuras man allaž ir bijušas par savu māsu. Ka vai nu a) viņa izmanto bērnus, lai apslēptu savas patiesās pieauguša cilvēka emocijas, vai arī b) viņa vēl aizvien pati ir kā bērns.

      Pēc trīsdesmit jautrības minūtēm Džozija atgriežas virtuvē ar Hārperu pie rokas. Māsa sameklē savas kurpes un nosaka: – Labi. Tas bija reāli. Bet tagad man jāiet.

      – Uz kurieni tu iesi? – es apjautājos, lai gan patiesībā tas mani daudz neinteresē.

      – Man ir sarunātas vakariņas ar Geibu, – viņa atbild, iemezdama