Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

tā aizveda pie vecas avīzes ziņas, es aši to aizvēru, juzdamās tā, it kā sirds tūlīt izlēks pa muti laukā. Es nekādā ziņā nevarēju izlasīt šo rakstu. Nekādā ziņā nevarēju atkal izdzīvot šo laiku.

      Taču sievietes attēls līdzās rakstam nu bija cieši iespiedies man prātā.

      Piektā nodaļa

1998. gads

      Zvans vēl skan brīdī, kad es izskrienu no matemātikas ēkas. Es neesmu vienīgā: arī citi bērni brāžas ārā no ēkām, tikpat izmisīgi kā es vēlēdamies būt brīvi, lai arī ir janvāris un ārā valda bargs sals. Es nekad nesteidzos ārā, kad pēdējā stunda ir angļu literatūra, tāpēc ka allaž gribu aprunāties ar Ouenas kundzi par jaunāko grāmatu, kas tiek lasīta klasē. Šoreiz tas ir “Mušu valdnieks”, un man tā patīk. Es viegli identificējos ar Pigiju, tāpēc ka arī es vienmēr balansēju uz naža asmens, nekad īsti neiederos. Taču man vismaz ir Imodžena. Šī vieta būtu ļaunāka par elli bez viņas.

      Jādomā, ka savā ziņā man tagad ir arī Korijs. Kaut kā – nu es vairs nespēju atcerēties, kā tas gadījās – astotajā klasē viņš sametās uz vienu roku ar mums, un nu mēs viņu uzskatām par draugu. Nu, vismaz es. Nevaru galvot par Imodženu, tāpēc ka pēdējā laikā man radusies sajūta, ka viņa vēlas, lai Korijs kļūtu par ko vairāk. Varbūt vēlāk es viņai par to pajautāšu. Es palikšu pa nakti viņas mājā, tāpēc mums būs pietiekoši daudz laika izrunāties par visu ko.

      Un nu, it kā es būtu viņu uzbūrusi tikai ar savām domām vien, Korijs parādās un uzsit man pa plecu. – Sveika, – viņš saka. – Vai iesi mājās?

      – Nē, es gaidu Imodženu. Mēs iesim pie viņas.

      – Ak tā, – Korijs saka un sarauc pieri.

      Es prātoju, vai viņš gaida uzaicinājumu. – Tas būs tāds meiteņu pasākums. Es palikšu pa nakti.

      Korijs palūkojas apkārt, itin kā gaidīdams, ka Imodžena parādīsies kuru katru mirkli. – Labi. Vai jūs tiekaties šeit?

      – Nē, pie vizuālās mākslas ēkas. Ja gribi, vari mani pavadīt.

      Viņš parausta plecus. – Nē, tas nekas. Tiksimies pirmdien. – Un, to pateicis, viņš nozūd, teju vai aizslīdēdams uz vārtu pusi, pārpilnajai mugursomai nošūpojoties uz muguras.

      Savādi, ka Korijs ir tik ātri meties laukā no klases, taču man nav laika pārāk ilgi par to aizdomāties. Vizuālās mākslas ēka atrodas otrā pusē, un Imodžena var nodomāt, ka es nenākšu, ja tagad nepasteigšos.

      Kā jau gaidāms, viņa jau ir tur, kad es ierodos: sēž uz kāpnītēm, paslēpusi seju plaukstās. Viņa neizskatās priecīga. Tikai tagad es aptveru, cik muļķīgi bija sarunāt satikšanos šeit, ja matemātikas ēka atrodas turpat pie skolas vārtiem. Taču nu tas nav svarīgi, mēs esam kopā, un nedēļas nogale ir tikko sākusies.

      – Bija jau arī pēdējais laiks, Lija, – viņa nosaka, paceldama galvu.

      Es atveru muti, lai atvainotos, taču tad pamanu, ka Imodžena smaida: viņas seja ir mainījusies tagad, kad esmu šeit. Viņa pielec kājās un saķer mani aiz rokas. – Nāc, man tev ir tik daudz kas jāpastāsta.

      Imodženas mamma vēl aizvien ir darbā, kad mēs nonākam viņas mājā, tāpēc tā šobrīd ir pilnīgā mūsu rīcībā. Tā ir greznība, kādu es nekad nevaru izbaudīt savā mājā, tāpēc ka tētis lielākoties strādā mājā. Viņš ir arhitekts, tāpēc viņam nav bieži jāatrodas birojā, un, ja viņam kaut kur jāiet, mamma allaž iekārtojas tā, lai mājās būtu viņa. Man patika būt kopā ar kādu no viņiem, kad biju mazāka, taču nu man ir četrpadsmit gadu un vajadzīga pašai sava telpa. Viņi to vienkārši nesaprot. Tāpēc tagad es cenšos izbaudīt ikvienu mirkli, kad vecāku nav tuvumā, lai arī man patīk Imodženas mamma.

      Mēs iekrītam divos lielos dīvānos dzīvojamajā istabā un stūķējam mutē mikroviļņu krāsnī pagatavotu popkornu, runādamās par skolu. – Es ienīstu Holisas jaunkundzi, – Imodžena saka, pamezdama gaisā popkornu un tad noķerdama to ar muti. – Šodien klases stundā viņa nespēja iespraust ne vārdiņa, vai ne? Neviens viņā neklausās, un tā ir veltīga laika šķiešana. Vai esi ievērojusi, ka citas klases vienmēr visu zina, kamēr mēs mūždien paliekam pēdējie? Tas tāpēc, ka viņa nespēj visus apklusināt pietiekoši ilgi, lai mums kaut ko pateiktu.

      Es pamāju un iemetu mutē popkornu. Tā ir patiesība.

      Es neienīstu mūsu klases audzinātāju tikpat stipri kā Imodžena, taču mani sāk kaitināt tas, ka mēs veltīgi izšķiežam tik daudz laika klases stundās. Un tā tas ir bijis jau kopš septītās klases. – Varētu domāt, ka līdz šim laikam viņa būs iemācījusies, kā pasniegt, – es saku.

      Imodžena nicīgi nošņaukājas. – Drīzāk viņa varētu aizlidot uz Mēnesi bez raķetes. – Mūs abas pārņem ķiķināšanas lēkme, un mēs izbārstām popkornu uz dīvāna un grīdas. Tas ilgst līdz brīdim, kad mājās pārnāk Imodženas mamma.

      Banermenas kundze ir slaida un akurāta; viņas ķermeņa līnijas ir elegantas. Kad biju mazāka, es domāju, ka tā vajadzētu izskatīties dievietēm, ja viņas eksistētu. Šī sieviete man likās mītiska, teju vai nevainojama, ar savu zemo, melodisko balsi un skaņām, kas plūda pār viņas lūpām bez kādas piepūles. Taču kopš tā laika es esmu pieaugusi un tagad zinu, ka viņa ir tikai kārtējā mamma. Viņa gan nepavisam neatgādina manu vai Korija māti, bet tomēr ir mamma. Un šajā brīdī viņa mani briesmīgi kaitina.

      Viņa jau ir pagatavojusi vakariņas un uzstāj, ka ēdīs kopā ar mums, kas ir normāli, ņemot vērā to, ka viņa ir nopūlējusies ar gatavošanu, taču tagad viņa pievienojas mums uz dīvāna, un mēs esam spiestas klausīties viņas gaudās par to, ka Imodženas tēvs nekad neko nedara viņas labā. Es nespēju saprast viņas sūrošanos, tāpēc ka viņa ir skaista sieviete, lai arī pārāk daudz pļāpā. Kādas izredzes gan gaida mūs ar Imodženu, ja vīrieši nenovērtē pat skaistules?

      Tiklīdz šī doma ir iešāvusies man prātā, tā nedod mieru, un man gribētos paķert Imodženu aiz rokas un aizskriet augšā uz viņas istabu, lai mēs varētu palikt divatā un parunāt par visu to, kas man dara raizes. Ar vienu skatienu uz draudzenes pusi pietiek, lai es saprastu, ka viņa jūt to pašu, tāpēc ka viņa paceļ augšup uzacis un pasmaida kā atvainodamās.

      Kad mēs beidzot aizmūkam no Banermenas kundzes tirādēm, ir gandrīz pusvienpadsmit, un mums vajadzētu taisnā ceļā doties pie miera. Tomēr mums nāksies pāriet uz čukstiem, tāpēc ka man nav ne mazākās vēlēšanās izšķiest šo laiku gulēšanai. Galu galā man ir jānopratina draudzene par Koriju un jāpastāsta viņai šis tas ļoti personisks. Šis tas tāds, ko es negribu atklāt saviem vecākiem. Vai jebkuram citam cilvēkam.

      Imodžena ir novietojusi līdzās savai gultai piepūšamo matraci un jau ir palīdusi zem segas, kad es iznāku no vannas istabas, juzdama mutē piparmētru garšu. Vienīgā gaisma nāk no mazas, apaļas naktslampiņas, un, tās vadīta, es aizkļūstu līdz matracim, atkrītu uz tā un apsedzos ar biezo vilnas palagu. Esmu palikusi pie Imodženas neskaitāmas reizes kopš mūsu iepazīšanās, un man šķiet dīvaini, ka neviens nav iedomājies iegādāties rezerves segu. Taču šovakar tas man nav ne prātā: es priecājos, ka atrodos te.

      – Piedod par mammu, – Imodžena saka, izvilkdama no segas apakšas paciņu Haribo želejkonfekšu un piedāvādama man. – Viņa jūtas vientuļi, tāpēc ka tētis visu laiku strādā. Viņai patīk sabiedrība.

      Es izvelku kokakolas pudeli un pielieku to pie lūpām, taču garša sajaukumā ar zobu pastas atliekām ir sāja. – Tas nekas, – es meloju. – Mēs varam aprunāties tagad, vai ne? – Esmu iemācījusies, ka draudzība prasa upurus, un jūtos priecīga par to, ka esmu nesusi savējo.