Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

labprātāk dzeru tēju.

      – Tad kā tev klājas? – Viņa apsēdās otrā krēslā un iedzēra malku no savas tases.

      Iedomājos, vai viņa gatavo pacientiem dzeramos tāpēc, lai liktu mums sajusties tā, it kā mēs tikai sarunātos, nevis atrastos pie speciālista. Lai kāds arī bija iemesls, tas iedarbojās. Es viņai pastāstīju, ka man klājas labi, taču daktere piemiedza acis un sarauca pieri.

      – Vai tu mēdz kaut kur iziet? Satikties ar cilvēkiem? – Ar cilvēkiem viņa domāja vīriešus. Viņa uzskatīja to par problēmu, ka es tik ilgu laiku neesmu pielaidusi nevienu sev tuvumā, tomēr vajadzēja ņemt vērā, ka es jutos ar to apmierināta. Tā bija mana izvēle. Līdz Džūljenam. Taču es negrasījos viņu pieminēt, tāpat kā negrasījos atklāt, ka nedēļām ilgi sēžu interneta portālā, tāpēc ka nekas nebija noticis. Un nekas arī nevarēja notikt.

      – Nē, es to nedomāju tādā ziņā. Es vienkārši labi jūtos. Laikam jau tas man nozīmē labu dzīvošanu.

      Daktere Redfīlda pamāja, gaidīdama, lai es turpinātu. Viņa ar abām rokām bija satvērusi savu krūzi un sakrustoja kājas, pavērsdama tās pret mani. Viņa neapšaubāmi pārzināja ķermeņa valodu: ikvienu pozu viņa ieņēma apzināti, lai kaut ko panāktu. Taču man nebija iebildumu. Jutos pateicīga par to vien, ka viņa neko nepieraksta. Protams, varbūt daktere Redfīlda to darīja pēc tam; vai gan citādi viņa atcerētos visu par visiem saviem pacientiem? Tomēr viņa vismaz bija pietiekoši pieklājīga, lai pagaidītu, kamēr seanss būs beidzies.

      Kad es neko neteicu, viņa turpināja izjautāšanu. – Kā iet pa darbu?

      – Viss kārtībā. Es tieku ar to galā. Vismaz tas man nesagādā nekādas problēmas.

      Viņa atkal pamāja. – Tu vēl aizvien strādā bibliotēkā? Tas droši vien ir patīkami tādam cilvēkam kā tu, kurš tik ļoti mīl grāmatas.

      Mani atkal pārsteidza viņas labā atmiņa, un es iedomājos, vai ir iespējams iemācīties, kā saglabāt prātā vēl vairāk informācijas. Tomēr man tas nelīdzētu: man vajadzēja panākt, lai galvu piesārņotu mazāk informācijas.

      – Tas man ļauj dzīvot mierīgi, – es noteicu, sagrozīdamās krēslā. Dakteres jautājumi lika man justies neomulīgi. Viņa to visu jau zināja. Viņa zināja, ka darbs bibliotēkā ir vienīgais darbs, kādu es jebkad esmu darījusi. Ka mani kopš izstāšanās no universitātes nekas cits negaidīja. Tā vien likās, ka šis ir mūsu pirmais seanss un mēs sākam visu no sākuma.

      – Un veco ļaužu pansionāts? Vai tu turpini piestrādāt par brīvprātīgo?

      Es pamāju. – Cik bieži vien varu. Man patīk tur atrasties un izklaidēt iemītniekus.

      Daktere Redfīlda pasmaidīja. Mēs bijām runājušas par manu brīvprātīgās darbu jau agrāk, un viņa bija paudusi savu prieku par šo manu iniciatīvu, un sacījusi, ka tas esot ļoti nesavtīgi. Centos paskaidrot, ka es no tā gūstu tikpat daudz, cik vecie ļaudis, taču viņa man ieteica nebūt tik bargai pret sevi. Ka es darot labu darbu. Biju vēlējusies dakterei pajautāt, vai, viņasprāt, tas izpirka visu, taču biju to noklusējusi, baidīdamās no viņas atbildes.

      Pēc veselas mūžības ar līdzīgiem jautājumiem, uz kuriem es atbildēju tikai tāpēc, ka viņa man ļoti patika, daktere Redfīlda pajautāja ko tādu, ko es nebiju gaidījusi, lai gan man būtu vajadzējis to paredzēt. – Vai drīkstu pajautāt, ko tu darīji vakardien? Pēc darba?

      Nolūkojos uz viņu, taču daktere izturēja manu skatienu. Viņas acis iepletās, nodemonstrējot man, ka mēs abas skaidri zinām, ko viņa ar to gribējusi teikt. Sākumā es pavilcinājos, bet kāpēc gan biju šurp devusies, ja ne tāpēc, lai lūgtu viņai padomu? Parasti viņa man neteica priekšā, ko darīt, vēlēdamās, lai es pati pieņemtu lēmumus, taču daktere Redfīlda varēja man vismaz dot kādu norādi. Tā nu es viņai pastāstīju par kartīti un fotogrāfiju, un viņa klausījās, noglabādama šīs ziņas kādā mapē savā galvā, lai izceltu tās ārā nākamā seansa laikā.

      – Nu, jādomā, ka to varēja izprovocēt datums. Varbūt ar to arī beigsies. – Viņa pabungoja ar pirkstiem pa krūzi. – Tomēr, ja tas turpināsies, man nāksies secināt, ka tas ir kas nopietnāks par mēģinājumu tevi sarūgtināt.

      Kādu brīdi es apdomāju viņas teikto. Nebiju vēlējusies apsvērt iespēju, ka tas varētu turpināties. Katrā ziņā ne pēc divpadsmitā datuma. Pasts jau bija pienācis, kad es no rīta devos projām, un tur nekā cita nebija, tāpēc bija viegli sev iestāstīt, ka tas ir beidzies. Taču pēc dakteres Redfīldas vārdiem es vairs nejutos par to tik droša.

      – Kā jūs domājat, ko man vajadzētu iesākt?

      Viņa paklusēja un iekoda lūpā, pirms atbildēt. – Domāju, ka vēl ir par agru iet uz policiju, tāpēc ka nekas no tā nav uzskatāms par draudu. – Viņa sarauca pieri. – Katrā ziņā nevienam citam. – Viņa varēja man to neteikt, tāpēc ka es nekādā gadījumā neietu uz policiju, pat ja būtu saņēmusi nepārprotamus draudus. Nekad un nemūžam.

      Runāšana par šo tematu darīja mani nemierīgu, tāpēc es centos pielikt tam punktu. – Paskatīšos, kas notiks, – es viņai sacīju. – Nav jēgas ar to pārāk aizrauties, vai ne?

      Redzēju, ka viņa jūtas vīlusies, taču daktere Redfīlda labi saprata mājienus, tāpēc ātri vien sāka runāt par mammu. Viņas bija vairākas reizes tikušās, pateicoties kopīgai draudzenei, un, cik zināju, labi sapratās, lai arī dakterei Redfīldai nācās ievirzīt attiecības profesionālā gultnē. Taču pat tad, ja viņas būtu kļuvušas par draudzenēm, es viņai uzticētos. Lai arī ne vienmēr vēlējos apmeklēt seansus, es zināju, ka viņa mani nepievils. Par spīti tam, ko par mani zināja.

      – Vai tu viņu bieži apciemo? – daktere Redfīlda jautāja, uzlikdama savu krūzi uz rakstāmgalda. Es vēl aizvien turēju savējo, lai arī biju to iztukšojusi jau pirms kāda laika.

      – Cik vien bieži varu, – es atbildēju, taču tad pārdomāju. – Tomēr nepietiekoši bieži. – Patiesībā es nebiju redzējusi mammu vairāk nekā divus mēnešus, lai arī viņa dzīvoja Votfordā, nepilnas stundas brauciena attālumā. Parasti mani apmeklējumi notika reizi divās nedēļās, taču pēdējā laikā es tos biju atlikusi, pati nezinādama, kāpēc.

      – Skaidrs, – daktere Redfīlda sacīja, un pirmo reizi šajā reizē es pamanīju viņas sejā nosodījumu. Viņa saprata visu, ko biju izdarījusi, taču nespēja man piedot nevērību pret māti. Protams, viņa to nemūžam neteiktu skaļi, taču tas viņai nebija jādara.

      – Drīz es pie viņas aizbraukšu, – es aši noteicu. Un jutos pārsteigta, konstatējot, ka saku to visā nopietnībā. Piepeši es sailgojos pēc mammas, lai gan mūsu attiecības bija saspringtas.

      Nu bija dakteres Redfīldas kārta mani pārsteigt. – Vai tu kādreiz esi runājusi ar savu māti par notikušo?

      Es nebiju gatava šādam jautājumam. Parasti viņa neieminējās par šo tematu tik piepeši, panākot, lai es pati sāktu par to runāt. Tas bija nepareizi. Sagrozījos krēslā, lai iegūtu laiku domu sakārtošanai. – Nē. Man šķiet, ka viņai ir grūti par to runāt. Un es negribu viņu piespiest.

      – Bet viņa taču tevi mīl, Lija. Varbūt tev vajadzētu dot viņai iespēju runāt par visu.

      – Kā lai es sāku runāt par to, ka esmu sagandējusi viņas dzīvi? – Tas nebija pārspīlējums; es neizrādīju spītību vai bērnišķīgu aizvainojumu. Es biju ienesusi haosu un nekārtību pasaulē, ko mamma allaž bija turējusi tīru un glītu, it kā viņa būtu atbildīga ne tikai par mūsu māju vien.

      Daktere Redflīda centās man iegalvot, ka tā nav, taču pat viņa nespēja mani pārliecināt par to, ka es kļūdos. Ieskatījos